Gada gliemja godā celta Atlantijas maktrgliemene, gada gļotsēne ir vīnogķekaru dzelksnīte

Baltijas jūrā ir ļoti zems sāļums, tāpēc Latvijas piekrastes ūdeņos sastopama tikai neliela jūrām raksturīgu gliemju sugu daudzveidība. No gliemenēm Baltijas jūrā Latvijas ūdeņos šobrīd sastopamas piecas vai sešas sugas, no tām apstiprinātas piecas sugas. Atlantijas maktrgliemenes, kuru dzimtie ūdeņi ir Atlantijas okeāna Meksikas līča piekraste, ir iesāļūdeņu suga, mīt galvenokārt vietās ar mīkstu, smilšainu un dūņainu grunti.

Kā visas gliemenes, tās ir ūdens filtrētāji, barībā izmantojot sīkās aļģes un dažādas organiskās daļiņas. Stabili zemais sāļuma līmenis Baltijas jūrā ir ideāli apstākļi, kas var veicināt šo gliemeņu masveida savairošanos, un to skaits var sasniegt vairākus simtus īpatņu uz kvadrātmetru.

Atkarībā no vides apstākļiem, šīm maktrgliemenēm čaulas var sasniegt līdz pat 5 cm (līdzšinējos atradumos Latvijā čaulas mazākas), dzīvo daudzus gadus. Maktrgliemeņu čaulām izteiktāki slēdzējzobi, čaulas virsma parasti raupjāka, lielākām gliemenēm tumšāka.

Vīnogķekaru dzelksnīte plazmodija stadijā, kad gļotsēne kā dzeltena, dzeltenoranža pusšķidra masa barošanās procesā pārvietojas pa kritalu, nereti ar visu savu būtību pārklāj kādu vairāk vai mazāk klājenisku koksnes sēni. Plazmodijs var sasniegt pat pusmetru garu klājienu, atsevišķos gadījumos pat vēl vairāk. Neviena cita gļotsēņu suga tik uzskatāmi un lielās platībās ar sēnēm nebarojas. Barošanās procesā plazmodijs pārvietojas, plešas lielāks vai samazinās. Latvijā novērots, ka dienas laikā plazmodijs pārvietojies pat par 20 centimetriem.

Kad ir gana paēdusi, vīnogķekaru dzelksnīte veido lodveida līdz pilienveidīgus augļķermeņus, kas pa vairākiem kopā karājas dzeltenīgās, garās, pavedienveidīgās kājiņās. Nobriestot augļķermeņi maina krāsu no dzeltenas, dzeltenoranžas uz brūnāku, līdz pat gandrīz melnai krāsai, sporu stadijā kļūstot pelēki un mazliet zaigojoši. 

Gļotsēnēm ir sezonāls raksturs, un vīnogķekaru dzelksnīte ir viena no retajām sugām, kas tipiski sāk augt tikai vēlā rudenī. Zinot, ka šī gļotsēne labprāt barojas ar sēnēm, tas ir ļoti saprotami, jo, lai ar tām barotos, sēnēm vispirms jāpagūst izaugt. Plazmodija stadijā un ar jauniem augļķermeņiem vīnogķekaru dzelksnīte ir novērota galvenokārt oktobrī un novembrī, bet siltākās ziemās arī decembrī un janvārī; nobriedusi var saglabāties visu ziemu, retumis līdz pat vasaras sākumam. 

Atkarībā no laika apstākļiem tā var nobriest nedēļas līdz pāris mēnešu laikā. Uznākot salam, attīstība apstājas, bet siltākā laikā var atkal turpināties. Uz pavasara pusi atrastās vīnogķekaru dzelksnītes, kas jau visas tumši brūnās sporas izbirdinājušas, atgādina striķīšos iekārtus saplīsušus baltus balonus.

Lai arī katrs atsevišķais augļķermenis ir ļoti mazs, tā diametrs tikai 0,5–1,5 mm, kopējais nobriedušas vīnogķekaru dzelksnītes pārklātais laukums var sasniegt plaukstas lielumu un pat vēl lielāku platību. Tādējādi to var pieskaitīt pie salīdzinoši viegli ieraugāmām sugām. Savukārt raksturīgais izskats — vīnogām līdzīgie augļķermeņu sakopojumi ļenganās, nokarenās kājiņās — ļauj vīnogķekaru dzelksnīti droši atpazīt un nesajaukt ar citām gļotsēņu sugām arī bez iekšējo struktūru pētīšanas.

Vīnogķekaru dzelksnīte Latvijā ir vidēji bieži sastopama. Visbiežāk atrodama jauktu koku mežos uz nedzīviem dažādu sugu kokiem, kurus apaugušas sēnes, retāk uz sausokņiem. Var būt gan uz guļošām, gan slīpām kritalām, arī uz nokaltušiem zariem acu augstumā vai vēl augstāk, tāpēc, lai šo gļotsēni atrastu, ne vienmēr jārāpo pa zemi. Svarīgākais šīs gļotsēņu sugas augšanai varētu būt sēņu klātbūtne.