Baltijas lasis kapitulē roņiem, maluzvejniekiem un neētiskas makšķerēšanas kampaņai nārsta laikā (nobeigums) ^{Apriņķis.lv}

Raksta pirmo daļu lasiet šeit.

Kā veicināt lašu dabisko nārstu?

Kā zināms, optimālās nārsta vietas lašiem ir lielo upju plašās krāces, kur straumes ātrums ir līdz vienam metram sekundē, ūdens dziļums ir vismaz pusmetrs un gultnes dibens ir oļaini akmeņains, taču irdens un tīrs. Tātad veiksmīgam nārstam un ikru attīstībai būtiski ir tieši oļi. Smiltis turpretī tieši un netieši pasliktina oļos ierakto ikru elpošanu. Savukārt akmeņi, kas konkrētā ikru atlaišanas vietā var arī nebūt, tomēr labi raksturo laša mazuļu ekoloģiskās prasības.

Acīmredzot lielie laši, izvēlēdamies nārsta vietu, novērtē tās piemērotību arī savai jaunajai paaudzei. Ne velti lašupju produktivitāti pieņemts novērtēt nevis pēc nārsta ligzdu skaita, bet pēc mazuļu blīvuma un smoltu iznākuma uz kopējo nārstam un mazuļu dzīvei atbilstošu krāces jeb straujteces laukuma vienību.

Pēdējos gados, pateicoties Zivju fonda finansējumam un vietējo pašvaldību un biedrību aktivitātēm, vairākās lašupēs notiek dzīvotņu atjaunošana. Veicot lašupju inventarizāciju, “BIOR” eksperti secinājuši, ka lielākajā daļā mūsu lašupju pieejamo dzīvotņu skaits un kvalitāte ir būtiski samazinājusies. Pēc Vitrupes, Pēterupes, Braslas, Irbes, Sakas, Užavas un Bārtas apsekošanas zinātnieki konstatēja, ka šajās upēs pieejamo dzīvotņu apjoms ir samazinājies vairākas reizes. Tās ir aizaugušas, pēdējo gadu siltās ziemas un ledus trūkums tajās nav ļāvis attīrīties dzīvotnēm, upes ir pārbagātinātas ar barības vielām, kā rezultātā lašu dzīvotņu apjoms ir ievērojami samazinājies.

Laši nārsto rudenī, kad ūdens upēs atdziest līdz 4–6 grādiem, kas parasti novērojams, sākot ar oktobra pēdējo dekādi. Intensīvs nārsts turpinās līdz novembra vidum, bet atsevišķi eksemplāri nārsto līdz mēneša beigām.

Izvēloties nārsta vietu, laši to pārbauda un novērtē, irdinot un tīrot upes grunts virskārtu. Rodas tā sauktās berzes – upes gultnē vēlā rudenī labi redzami gaiši, aptuveni kvadrātmetru un lielāki laukumi. Tomēr ne vienmēr tieši tur ir arī atlikti ikri. Laši meklē tādu vietu, kur gruntī ir filtrācijas un avotu ūdeņu strāvas. Tās parasti atrodas aiz reljefa pacēlumiem (oļu vaļņiem, nelielām ūdens pārgāznēm). Izvēlētajā vietā laša mātīte ar asti izrok vairākas bedrītes (ligzdas), kurās iznērš aptuveni desmit tūkstošus ikru, kuru apaugļošanā piedalās vairāki tēviņi. Pēc tam laši kopējiem spēkiem ikrus apber ar oļiem tā, ka gultnē rodas pauguriņš. Vidēji tikai katrā otrajā berzes vietā ir ikrus saturošas ligzdas.

Ko vēl varētu darīt, lai veicinātu lašu dabisko nārstu? 2020. gadā Rīvas upē tika uzsākta pirmā dabiskā zivju ceļa izbūve Latvijā. Līdz šim pie mums bija vairāki tehniskie zivju ceļi, kas parasti ir orientēti uz vienu vai nelielu skaitu mērķa sugu. Dabiskā zivju ceļa priekšrocība ir tā, ka tam slīpums ir ievērojami mazāks (parasti nepārsniedz trīs procentus) un tas ir piemērots ne tikai vairākumam zivju sugu, bet arī citiem ekosistēmas iemītniekiem. Rīvas upes zivju ceļš ir pie Liepājas–Ventspils šosejas, kur upi šķērso bijušās papes fabrikas dambis. Mūsdienās šim dambim vairs nav funkcionālas nozīmes, tomēr tā radītais ūdenskritums ir kļuvis par iecienītu tūrisma objektu.

2020.gadā, pateicoties Zivju fonda atbalstam, tika īstenots vēl viens nozīmīgs projekts ceļotājzivju migrācijas iespēju uzlabošanai – atjaunots zivju ceļš Līgatnes upē pāri Anfabrikas slūžām.

Jānosargā savvaļas laši Latvijas upēs

Kā jau iepriekš minēts, arī mūsu galvenajā lašupē Salacā smoltu skaits ir zemā līmenī. Līdz šim institūts “BIOR” veica smoltu uzskaiti, kad tie migrēja uz jūru, lašu vienvasaras mazuļu uzskaiti, kā arī nārsta vietu uzskaiti. Lai noslēgtu pilnu bioloģisko ciklu, bija nepieciešams noteikt nārstojošo zivju skaitu. Tāpēc 2020. gada vasarā Salacā tika uzsākta uz nārstu migrējošo lašu un taimiņu uzskaite. Tā tika veikta ar Islandē izstrādātu iekārtu “Vaki Riverwatcher”, kas spēj atpazīt zivs sugu, garumu, dzimumu un svaru.

Šogad lašu uzskaitē talkā nācis makšķernieku klubs “Salackrasti”. Vispamanāmākais jaunums Salacas “Lašlejās” (bijusī zivju inspekcijas māja) ir acīmredzami svaigi būvētais tacis un laipa. To gan izmantos nevis nēģu zvejai, bet migrējošo lašveidīgo skaitīšanai. Pagājušā gada pieredze mācījusi inovatīvo elektronisko uzskaites iekārtu stiprināt nevis pie ūdenī iegremdētas sētas, bet pie etnogrāfiskā tača, kas lašiem un taimiņiem aizšķērsos ceļu, rosinot zivis meklēt atveri tacī. Pa to tās nonāks iekārtā un tiks pieskaitītas.

Viena no lielākajām problēmām diezgan aizaugušajā Salacā ir tā, ka jebkādā sprostā saķeras pa upi peldošās zāles. Šķiet, šo problēmu pārvarēs, jo sētu veido kārtis. Atliek vien tās pacelt uz augšu, lai tajā saķērusies zāle brīvi aizpeldētu tālāk. Lašus zinātnieki vēlas skaitīt līdz novembra beigām.

Biedrība “Salackrasti” cer, ka nākotnē “Lašulejas” kļūs par ceļotāju, laivotāju un makšķernieku iecienītu vietu, kur brīvi var piekļūt upei un saņemt dažādus pakalpojumus. Inspekcijas mājā biedrība plāno izbūvēt istabiņas makšķerniekiem, savukārt smēdē būs maluzvejniecības muzejs.

“BIOR” Zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs Didzis Ustups rezumē: “Iegūtie rezultāti nākotnē ļaus balstīt Salacas licencēto makšķerēšanu uz lēmumiem, kas pamatoti ar zināšanām. Balstoties uz rezultātiem, varēsim saprast, vai lielāka uzmanība ir jāpievērš Salacas dzīvotņu kvalitātes uzlabošanai vai lielo zivju aizsardzībai, kā arī tam, vai ierobežota lašu un taimiņu makšķerēšana pirms nārsta maz ir atļaujama.”

Kā zināms, lielākās un ražīgākās Baltijas jūras lašupes – Torne un Kaliksa – atrodas Baltijas jūras ziemeļos, un to stāvoklis pēdējos desmit gados ir uzlabojies. No kopējā dabiski nārstojošā laša smoltiem Baltijas jūras ziemeļu daļas upēs ir aptuveni astoņdesmit deviņdesmit procenti Prognozē, ka arī turpmākajos gados Baltijas jūras ziemeļu lašupes būs labā stāvoklī. Negatīvas tendences ir novērotas divās lašupēs – Vindelvenā un Junganā –, kur smoltu skaits pēdējos gados ir samazinājies sakarā ar paaugstināto lašu mirstību slimības dēļ.

Iegādāties pašiem savu Latvijas lasi vēl arvien ir problēmas – tirgū to vienkārši nav. Visur – Centrāltirgū, lielveikalos un citviet – jums piedāvās mākslīgi audzētos. Tomēr, pirms pērkat, atcerieties Anda Mitāna brīdinājumu: “Galēji mākslīgs produkts ir zivju fermās tieši preču tirgum audzētie laši; no tiem pazīstamākie ir tā sauktie Norvēģijas laši, kurus audzē jūras sprostos. Lašu fermās izmanto selekcionētas šķirnes un lieto intensīvās tehnoloģijas visos dzīves cikla posmos. Zivju fermu laši, nokļūstot savvaļā un nārstojot kopā ar dabiskajiem lašiem, kļūst bīstami savvaļas populācijām, ienesot tajās nevēlamas ģenētiskās izmaiņas.”

Satraukums par savvaļas lašu skaita strauju sarukumu nav tikai Latvijā. Cilvēka iejaukšanās dabas procesos ir iemesls, kādēļ lašu populācija milzīgā ātrumā sarūk arī Atlantijas okeānā – pēdējo trīsdesmit gadu laikā pie Amerikas krastiem lašu skaits sarucis trīs reizes. Līdzīga statistika ir arī Eiropā: Polijā, Vācijā un Dānijā dabisko lašu populāciju vairs nav vispār, arī Lietuvā un Igaunijā savvaļas lašu ir maz. Ne velti Pasaules Dabas fonds aicina nekavējoties rīkoties. Pirmais solis, pēc fonda speciālistu domām, būtu aizliegums mākslīgi audzētos lašus iepludināt upēs, kur veiksmīgi nārsto savvaļas laši.

Jaunajām vietvarām pēc administratīvi teritoriālās reformas te daudz darba – arī lašu, zvejnieku un makšķernieku attiecību sakārtošanā. Vai nosargāsim Latvijas lašus? Šis jautājums aizvien paliek atklāts.