Menu
 

Baltijas lasis kapitulē roņiem, maluzvejniekiem un neētiskas makšķerēšanas kampaņai nārsta laikā (1.daļa)

  • Autors:  Gints Šīmanis
Liepājas zvejnieks Anatolijs Molokanovs lašu un mencu zveju nomainījis pret apaļā jūrasgrunduļa smelšanu. Foto – Valdis Brauns Liepājas zvejnieks Anatolijs Molokanovs lašu un mencu zveju nomainījis pret apaļā jūrasgrunduļa smelšanu. Foto – Valdis Brauns

Lasis, neapšaubāmi, ir viens no Latvijas nacionālajiem simboliem, par kuru sacerēts un dzirdēts simtiem zvejnieku un makšķernieku stāstu. Bioloģijas zinātņu doktors, mūsu ihtioloģijas “smagsvars” Andis Mitāns dalās pārdomās par Latvijas lašupēm un lasi, ko papildināsim ar jaunāko informāciju, kas varētu ieinteresēt piejūriešus un katru īstenu dabas draugu.

Spiningot nārsta laikā nav korekti

“Lašupes – tās ir likteņupes, kas atspoguļo gan šo skaisto un cēlo zivju likteni, gan upju un dabas aizsardzību kopumā, kā arī Latvijas saimnieciski politiskās attīstības vēsturi un gatavību ilgtspējīgai attīstībai jaunajā gadsimtā,” – tik pragmatiski un reizē romantiski Andis Mitāns raugās uz sarunas tēmu kopumā.

Kā zināms, līdz pagājušā gadsimta pirmajai pusei tieši Daugava bija viena no lielākajām un produktīvākajām lašu dabiskā nārsta upēm visā Baltijas jūras baseinā. Daugavas varenais plūdums ar plašajām krācēm un tajās brīvi lēkājošiem lašiem atbilda likteņupes nosaukumam. Tomēr turpmākajos gados HES kaskādes izbūve, ūdens un vides piesārņošana, dzīvotņu degradācija un antropogēnās izmaiņas ekosistēmās ir izskaudušas Daugavas dabisko lašu populāciju. Tiesa, tagad Daugavas lašus ataudzē mākslīgi, taču tas atspoguļo ne vien vides, bet arī dzīves kvalitātes zaudējumus. Tādēļ vēl jo stingrāk mums visiem, visai sabiedrībai kopumā, ir jāsargā vēl atlikušās Latvijas lašupes – Salaca, Gauja, Venta un Irbe, kā arī virkne mazo upju un pieteku.

Aizvien populārāka pēdējos gados kļūst lašu makšķerēšana – Latvijā licencētā veidā tā pieļaujama Salacā un Ventā pēc 1. janvāra, pērn to atļāva arī Gaujā. Tomēr makšķerēšanas noteikumi neaizliedz spiningot arī septembrī – laikā, kad uz nārstu ierodas pirmie laši un taimiņi. Un tā pēdējos gados mūsu lašupēs strauji pieaug lašveidīgo zivju spiningošana septembrī, pielietojot “ķer un atlaid” principu. Tā kā visas zivis ir jāatlaiž, oficiālas statistikas par septembrī noķertām un atlaistām lašveidīgajām zivīm nav.

Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” speciālisti uzskata, ka šāda lašu makšķerēšana pirms nārsta var būtiski ietekmēt nārsta sekmes. Apstiprinot jaunos licencētās makšķerēšanas noteikumus Salacā, atbilstoši institūta rekomendācijām mūsu galvenajā lašupē spiningošana septembrī tika aizliegta.

Tas ir tas, kas paliek pāri no taimiņa un laša pēc pelēko roņu vizītes. Šīs liecības ir no Vakarbuļļu zvejnieka Oskara Dančauska laivas.


Lašu krājuma stāvoklis – neapmierinošs

Salacā pēdējos desmit gados ir bijusi tikai viena ražīga lašu paaudze – vairāk nekā 22,5 tūkstoši smoltu, kas ir 75 procenti no Salacas upes maksimālās produktivitātes. Salīdzinājumam: iepriekšējos gados katru otro trešo gadu bija ražīgas paaudzes, kurpretī 2019. gadā Salacā smoltu produkcija atkal tika novērtēta kā mazražīga.

Diemžēl arī citās Latvijas lašupēs dabisko lašu krājuma stāvoklis nav labāks. Tāpēc Starptautiskā Jūras pētniecības padome (ICES) upēs, kurās lašu stāvoklis ir slikts, rekomendē ierobežot gan rūpniecisko, gan atpūtas un makšķerēšanas zveju, atjaunojot lašu dzīvotnes, likvidējot dambjus. Papildus tam nav ieteicams palielināt zvejas aktivitātes lašu migrācijas ceļā jūrā.

Lai palīdzētu lašu krājumu noturēt drošā līmenī un uzlabotu zvejnieku iespējas zvejot, daudzās valstīs lasis tiek mākslīgi pavairots zivjaudzētavās un tad mazuļu vai smoltu stadijā izlaists upēs. Latvijas lašu pavairošana notiek institūta “BIOR” zivju audzētavās, un tādējādi katru gadu tiek papildināti Daugavas, Gaujas un Ventas lašu krājumi. Lielākā daļa izaudzēto lašu ir smolti (zivis, kas ir gatavas doties no upes uz jūru), daļa ir arī vienvasaras mazuļi, kas vismaz vēl vienu gadu pavadīs upē.

Kopumā 2019. gadā Latvijas upēs tika izlaisti 787 tūkstoši lašu smoltu un 84 tūkstoši lašu vienvasaras mazuļu. Iegaumēsim, ka visiem audzētavu lašu smoltiem tiek nogriezta taukspura, tādējādi gan zinātnieki, gan zvejnieki un makšķernieki  var viegli atpazīt dabiskos un audzētavu lašus. Institūta “BIOR” Zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs Didzis Ustups informē, ka no šā gada zivju audzētavas upēs ielaiž tikai lašu un taimiņu smoltus.

Andis Mitāns akcentē arī radušos problēmu: “Lašu mākslīgo populāciju ilgtspējība ir apdraudēta. Iztrūkstot dabiskai atlasei, daļēji audzēta mākslīgos siltumnīcas apstākļos, populācija zaudē savu daudzveidību un spēju izturēt vides faktoru fluktuācijas. Viena no pamanāmākajām audzētavu lašu novirzēm ir to vēlā priekšnārsta migrācija. Piemēram, piecdesmitajos gados, kad Daugavas lašu populācija vēl bija dabiska, gandrīz puse lašu no Baltijas jūras Rīgas līča piekrastē atgriezās laikā no jūnija līdz jūlijam. Tagad Daugavas mākslīgi audzētie laši līča piekrastē parādās galvenokārt tikai septembrī un oktobrī.

Otra, ne tik pamanāma, novirze ir tā, ka audzētavu laši nelabprāt dodas meklēt nārsta vietas upju augštecēs un pietekās, jo parasti tiek izlaisti grīvās vai lejtecēs. Turklāt audzētavu lašiem var pastiprināties tieksme ieceļot svešās upēs, un tas izjauc dabisko populāciju piemērotību vietējiem apstākļiem. Lai pastiprinātu audzētavu lašu nārsta migrācijas, beidzamajos gados Gaujā un Ventā mazuļi vairs netiek izlaisti upju grīvās, bet gan vidusteces posmos un pietekās.”

2018.gadā “BIOR” veica lašu audzēšanas efektivitātes un ietekmes uz katras upes lašu krājumiem novērtējumu. Pirmie rezultāti parādīja, ka audzētavu laši veido būtisku daļu no kopējā lašu skaita upēs – Gaujā vairāk nekā astoņdesmit procenti, Ventā vairāk nekā puse lašu ir no audzētavām. Tas lika secināt, ka dabiskā laša krājumi ir ļoti sliktā stāvoklī. Tādēļ, sākot ar 2020. gadu, kad Gaujā tika uzsākta licencētā taimiņu un lašu spiningošana, katrs makšķernieks lomā drīkst paturēt vienu lasi vai taimiņu ar nogrieztu taukspuru – tātad audzētavas zivi. Ietverot šādu rekomendāciju noteikumos, “BIOR” galvenais mērķis bija aizsargāt dabiski nārstojošās zivis.

Tomēr oficiālā informācija no makšķerniekiem liecināja, ka dabisko un audzētavu zivju proporcija ziemā–pavasarī ir būtiski atšķirīga nekā vaislinieku zveja rudenī. Tāpēc 2020. gada ziemā “BIOR” sadarbībā ar makšķerniekiem uzsāka papildu datu ievākšanu, kuras rezultāti apstiprina, ka makšķernieku lomos galvenokārt ir dabiski nārstojošie taimiņi.

Andis Mitāns liek aizdomāties arī par lašu zvejas ētiku: “Ja upēs būtu pietiekami daudz lašu populācijas drošai atražošanai, tos varētu ķert arī rudenī – augustā un septembrī, taču ne tieši nārsta laikā un vietā, jo tas būtu pretrunā ar ētikas principiem, pat ja izmantotu “ķer un atlaid” metodi. Rudenī varētu makšķerēt Daugavas mākslīgi audzētos lašus, kas upē nevar atrast nārsta vietas un nevar efektīvi iznārstot Rīgas HES cikliskās darbības radīto ūdens straumes un līmeņa svārstību dēļ.”

Nobeigums sekos.

Materiāla veidošanu projekta “Zivsaimniecība un pārmaiņas” ietvaros atbalsta Latvijas Zivju fonds
atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.