Kā grāmatas iemājoja Ādažos ^{Apriņķis.lv}

1924.gada 5.maijā “Valdības Vēstnesis” informēja, ka Kultūras fonds 30. aprīļa domes sēdē nolēmis piešķirt grāmatu komplektu Ādažu pagasta padomei (mūsdienās – pašvaldībai) jaunas bibliotēkas izveidei.

Mazāk zināms novada vēsturē ir fakts, ka līdz pat 1919. gada Brīvības cīņām Konstantīna Pēkšēna projektētajā un 1893. gadā uzceltajā pagasta nama ēkā Ādažos atradās viss Carnikavas labdarības biedrības bibliotēkas krājums. Diemžēl pēc spēcīgām apšaudēm, igauņu vienībām padzenot vāciešus no pagasta nama telpām, viss grāmatu krājums gāja bojā…

1924.gadā Ādažu pagasta nama telpās kādreiz izvietotā publiskā bibliotēka piedzīvoja savu atdzimšanu, jo tika atjaunota ar Kultūras fonda atbalstu. Līdzīgi notika arī citviet Latvijā, kur Pirmā pasaules kara laikā grāmatu krātuves tika pilnībā izpostītas.

Vairāk nekā pusgadsimtu grāmatu plaukti – Gaujas ielā 16

Bibliotēkas mājvieta 70 gadus – no 1924. līdz 1993. gadam – bija tagadējā ēkā Gaujas ielā 16 Ādažos. No 1924. gada līdz 1939. gadam par pagasta bibliotekāru, vairākus amatus savienodams, strādāja pagasta darbvedis Pēteris Lībtāls, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, kurš tika represēts 1941. gadā.

Latvijas bibliotēkas kopā ar pirmajiem grāmatu komplektiem saņēma arī literatūrzinātnieka Rūdolfa Egles izstrādāto alfabētisko un sistemātisko katalogu.

Interesanti, ka bibliotēkām domātie iespieddarbi tika saņemti cietajos vākos – Kultūras fonds bija noslēdzis vienošanos ar grāmatsējējiem par brošēto grāmatu iesiešanu, lai sējumi pēc iespējas ilgāk kalpotu saviem lasītājiem.

Kultūras fonda būtiskā loma

Pēc Pirmā pasaules kara Latvijā jaunu grāmatu izdošanu kavēja sagrautā poligrāfijas nozare un papīra trūkums. Tāpēc īpaši nozīmīgs bija Kultūras fonda atbalsts, ne tikai subsidējot nozīmīgus pētījumus latviešu garīgā mantojuma un latviešu valodas attīstībā, bet arī veicinot Latvijas izdevēju uzņēmējdarbību – iegādājoties un izplatot grāmatas un periodiskos izdevumus bibliotēkām Latvijā.

Ļoti īsā laikā Kultūras fonds radīja plašu bibliotēku tīklu Latvijā: 1922. gadā no jauna tika izveidotas 300 tautas bibliotēkas, bet 1931. gadā jaundibināto bibliotēku skaits Latvijā jau sasniedza 700.

Pēc Latvijas Brīvības cīņām no 1920. gada līdz padomju okupācijai 1940. gadā Ādažu pagasts teritorijas platības ziņā bija liels un uzturēja četras publiskās bibliotēkas: Ādažu pagasta namā, Berģos, Ropažos un Carnikavā. Kā liecina statistika, kopumā aptuveni 4000 sējumu. Mūsdienu ausīm tas izklausās maz, tomēr arī Ādažu pagasta iedzīvotāju skaits pagājušā gadsimta 20.–30. gados bijis aptuveni tāds pats. Katram iedzīvotājam pa grāmatai.

Bibliotēka Ādažu pagasta namā, vēlāk, padomju okupācijas laikā, tā sauktajā ciema padomē atradās gandrīz 70 gadus – no 1924. līdz 1993. gadam –, līdz pašvaldībai radās vajadzība paplašināt savas darba telpas un bibliotēka tika pārcelta uz telpām Ādažu vidusskolā.

Publiskā bibliotēka Alderos

19.gadsimta beigu notikumus Ādažu pusē spilgti apraksta rakstnieks un politiķis Fēlikss Cielēns savā atmiņu stāstā “Laikmeta griežos”. Fēliksa vecāki Amanda un Mārcis Cielēni, aktīvi darbojoties Rīgas Latviešu biedrībā kopš 19. gadsimta 80. gadiem, finansiāli atbalstīja tā laika latviešu grāmatniecību, bet 1889. gadā abi tautas atmodas līderi Alderos radīja pirmo publisko bibliotēku savas apkaimes iedzīvotājiem. “Baltijas Vēstnesis”, “Dienas Lapa”, Latvju dainu sējumi – viss vērtīgais toreiz literārajā laukā iznākušais bija atrodams Aldermuižas bibliotēkas plauktos.

No bibliotekāres Maigas Pētersones atmiņu stāsta

“Ādažu ciema bibliotēkā nostrādāju no 1982. līdz 1992. gadam. Bibliotēka vienā no ciema padomes otrā stāva telpām bija šaura, taču – lasītāju iecienīta un apmeklēta. Iespējams, viens no iemesliem – labas grāmatas tolaik nevienam nebija viegli nopirkt. Vajadzēja īpašu izveicību un pazīšanos, lai sociālismā “deficīto” eksemplāru varētu iegādāties grāmatnīcā. Ciema padomes ēkā līdzās bibliotēkai otrajā stāvā atradās vēl viena ādažnieku iecienīta atpūtas vieta – kinozāle. Pirms kārtējā kinoseansa ļaudis bieži iegriezās pie manis bibliotēkā, lai pašķirstītu kādu žurnālu vai vienkārši parunātos par lietām, kas viņus tobrīd priecēja vai – tieši otrādi – satrauca.

Starp citu, vienā no kinomehāniķa telpām bija noslēpta kaste ar bibliotēkas pirmskara izdevumiem – visdrīzāk, tā bija neliela daļa no Ādažu bibliotēkas pirmskara krājuma. Man to iznāca slepus aplūkot, un atceros, ka pārsvarā tie bija nekaitīgi latviešu klasikas darbu sējumi, izdoti 20.–30. gados, bet, protams, vadošā ideoloģija neatļāva turēt šāda veida izdevumus grāmatu plauktos. Ļoti žēl.

Ciema bibliotēka atradās ārpus Ādažu kolhoza vadītāju redzesloka un netika uzskatīta par to kultūras nozari, kas varētu spodrināt bagātā kolhoza tēlu. Ciema padome un kolhozs bija divi strikti šķirti jēdzieni, diemžēl tas bija jūtams arī cilvēciskajā savstarpējā komunikācijā. Atceros, bija tikai viena reize, kad uz bibliotēku, aicināt kopīgi veidot literāri izglītojošus kultūras pasākumus, atnāca patīkams jauns cilvēks – viņš vadīšot kultūras dzīvi Ādažu kolhozā. Bet tā arī pazuda. Vēlāk dzirdējām, ka A. Kaulam neesot varējis izdabāt…

Taču es par to tikai pasmaidīju – dzīvoju grāmatu pasaulē, rīkoju savas literārās pēcpusdienas, kopīgi ar skolēniem lasījām pasaules dižgarus, man bija brīnišķīgi kolēģi ciema padomē, patīkami un dziļi inteliģenti lasītāji ikdienā. Atceros kādu kundzi no tā sauktās vāciešu ielas lasītājām (tā dēvēja tagadējo Draudzības ielu Ādažos, jo ielas sākumgalā mājas 50.–60. gadu mijā uzcēla no izsūtījuma atgriezušies Volgas vācu kolonistu pēcteči). Sirmā kundze patiesi priecājās par katru mazāko iespēju bibliotēkā lasīt grāmatas vācu valodā. Vācu valodu vecmāmiņa vāciete viņai savulaik tika iemācījusi, bet ikdienā diemžēl nebija iespēja lietot, jo sarunas ritēja krieviski. Ādažu bibliotēkā bija pieejami toreizējā Vācijas Demokrātiskajā Republikā izdoti, lielākoties gan bērnu vai izglītojoša satura, darbi.

Jāsaka, ka krievu tautības cilvēki Ādažos daudz vairāk apmeklēja bibliotēku, viņiem bija vēl grūtāk iegādāties labas grāmatas veikalos, un tās bija dārgas. Pie manis ciema bibliotēkā ļaudis priecājās par katru svaigi pēc tipogrāfijas krāsas smaržojošu sējumu par visdažādākajām pasaules vietām un notikumiem. Tā mēs, sociālismā dzīvojot, varējām ar grāmatu starpniecību gan paceļot, gan pasapņot.”