Kristīne Sola Mālpilī: Nevajag baidīties pamēģināt kaut ko jaunu ^{Apriņķis.lv}

– Sarunas sākumā, lūdzu, iepazīstiniet ar sevi.  

– Esmu nākusi no Ropažu novada Upeslejām. Tur esmu izaugusi, un tur joprojām dzīvo gan mans tētis, gan vecmamma. Es Upeslejās bieži uzturos, jo braucu pie savējiem ciemos. Bet paši ar vīru šobrīd dzīvojam Siguldas novada Mālpils pagastā.

Man ļoti patīk daba, dzīvnieki, miers un klusums. Šeit, Mālpilī, tas viss ir, un tajā pašā laikā esi pusstundas braucienā no daudzām pilsētām. Lokācija patiešām laba, sanāk visam pa vidu – Ogrei, Rīgai un Siguldai. Tā nu man ir ļoti ērti gan braukt pie klientiem fotografēt, gan uzņemt viņus fotostudijā vai doties pie dabas – viss tepat blakus, mierīgi varu izbraukāt.

– Kad pirmo reizi sapratāt, ka jums patīk fotografēt?

– Jau no bērnības sapņoju par fotografēšanu, tikai pie tā nebiju vēl nonākusi. Man vienmēr ir paticis kaut kas radošs. Likās interesanti apstrādāt fotogrāfijas, retušēt tās. Trenējos uz savējām, uz ģimenes bildēm. Bija ļoti aizraujoši safotografētos attēlus koriģēt. Ar dažādu datorprogrammu palīdzību taisīju izmaiņas cilvēku sejās. Izmēģināju arī samainīt drēbes, krāsas, papildus pielikt dažādu atribūtiku. Sanāca labi, visiem patika. Tā nu sapratu, ka ir jāpamēģina ar to padarboties nopietnāk.

– Kāds bija ceļš uz šo saistošo nodarbošanos? Kā notiek šāda transformācija – no tādas kā biznesa lēdijas kļūt par fotomākslinieci?

– Sanāca tā, ka piecus gadus strādāju “SEB bankas” birojā. Tas bija darbs ar standarta grafiku no deviņiem rītā līdz pieciem vakarā. Šajā laikā man bija jābūt uz vietas, jādara visi klasiskie pienākumi. Protams, šim darbam bija arī daudzas pozitīvas lietas. Tas, piemēram, palīdzēja man attīstīt komunikācijas prasmes, iemācīja rakstiski sazināties ar klientiem, uzklausīt un saprast viņu vēlmes.  Tomēr jau tajā laikā aizvien vairāk interesējos par foto jomu. Nopirku kameru, mājas apstākļos sāku mācīties. Man mājās ir dekoratīvais trusītis – iesāku ar viņu. Tad izgāju laukā, pafotografēju puķītes. Pēc tam jau pievērsos ģimenes fotografēšanai, un tā laika gaitā izveidojās saprašana par fotogrāfiju, par kompozīciju.

– Vai ar pašas mācīšanos un praksi pietika?

– Godīgi sakot, pati meklēju atbildes uz saviem jautājumiem internetā. Un vienā brīdī nonācu pie slēdziena – tu vari iziet speciālu foto skolu, bet, ja neiegūsi pieredzi un praksi, kā arī nedarbosies konkrētā jomā, visu teoriju aizmirsīsi un praktiski nekādas jēgas no apgūtā nebūs. Bet, ja to sāc praktizēt, tad ir citādi. Tā nu sanāca – kolīdz man sāka likties, ka varu, ka esmu gatava, ieliku pirmo sludinājumu un sāku fotografēt.

– Kāds bija jūsu pirmais klients, vai atceraties to? Vai pirmajā reizē varējāt iztikt bez īpaša satraukuma?

– Bet man bija liela vēlme pamēģināt! Es ieliku ziņu sociālajos medijos, precīzāk – Mālpils grupās. Atsaucās kāda meitene. Tepat, savējā, no mūsu ciema, taču es viņu nepazinu. Protams, bija tāds nelielais satraukums, kā tad bez tā! Galu galā – pirmo reizi īsts klients! Gājām ar viņu uz pļavu, runājāmies. Es meitenei prasīju, kādas ir viņas vēlmes, ko viņa sagaida no fotogrāfa, ko gribētu ieraudzīt sevī. Jau tad sapratu, ka cilvēki uz sevi skatās citām acīm, nekā es. Mana pirmā kliente redzēja sevi tādu, bet es viņu redzēju pilnīgi citādāku. Ja tā padomā, ar šādu pieeju sanāk palīdzēt klientiem ieraudzīt sevī ko jaunu. Tas viņiem dod jaunu pašvērtējumu, gandarījumu.

– Kā tad toreiz izdevās, un vai pirmie kucēni, tā sakot, nebija jāslīcina?

– Nofotografēju savu pirmo klienti, fotosesijas laikā daudz runājām. Pēc tam es pieretušēju bildītes. Kad atdevu meitenei, viņa bija ļoti priecīga. Tā bija laba ieskriešanās. Toreiz sapratu vairākas lietas – gan to, ka mans darbs palīdz cilvēkiem atvērties un sajusties īpašiem, gan to, ka viņiem ir vajadzība pēc skaistām bildēm, jaunām emocijām un sajūtām.

– Teicāt, ka retušējat bildes. Kas tajā ietilpst? Vai cilvēka seja nekļūst citādāka? Cik dabīgs pēc tādas apstrādes ir foto?

– Es vienmēr pajautāju cilvēkiem, kā viņi gribētu – ar pēcapstrādi vai bez. Ir, kas nevēlas, lai fotogrāfijas retušē, bet ir cilvēki, kas prasa pielabot. Piemēram, sejai kādu pumpiņu vai krunciņu noņemt, varbūt uztaisīt gludāku ādas tonīti. Katrā ziņā, es noteikti prasu, kādas ir klienta vēlmes, varbūt ir kāds paraugs, ko viņš grib un kā vēlas izskatīties. Ja tāds paraugs ir, būtu labi man tajā iemest aci. Pēc tam es mājās pie datora izeju cauri visām fotogrāfijām, izlasu pašas labākās, veicu vajadzīgās izmaiņas un, ja pasūtītājam ir bijusi kāda vēlēšanās, pēc savas gaumes pielaboju foto.

Ir cilvēki, kas grib vienkārši savas ģimenes kopējās atmiņas kopbildēs vai citādi. Tur tādas izmaiņas nemaz nav jāveic, nekas nav jālabo. Vai, piemēram, jaundzimušo bildītes, kad bērniņi paši par sevi ir smuki.

– Daudziem vecākiem tiešām sanāk fantastiskas zīdaiņu bildītes. Kā tik tie mazie netiek saģērbti un sapucēti! Un cik mierīgi guļ! Tiešām laime bezgalīga! Bet kā īsti ir ar tādu mazuļu fotografēšanu – vai to darīt nav ļoti grūti? Kā tiekat ar to galā, un cik laika tas aizņem?

– Ar jaundzimušajiem noteikti ir jāierēķina vairāk stundu, jo tas ir laikietilpīgāks process. Citi grib pie sevis mājās fotografēties – tādā gadījumā diena ir pilnībā veltīta šai ģimenei. Tu brauc pie viņiem, reizēm tā diena izstiepjas pat līdz vakaram. Zīdaiņi nav paredzami – viņi ir jāpabaro, viņiem ir jāpaguļ. Tad viņus skaisti jāsaģērbj, jānomierina.

Bet principā ar mazuļiem ir ļoti individuāli – viss atkarīgs no bērniņa. Vieni ir mierīgāki, citi niķīgāki, citi tādi mierīgāki. Tikai tad, kad viss izdarīts un zinu, ka gaidāms labs rezultāts, varu domāt par braukšanu mājās.

– Zīdaiņu fotografēšana ir kas īpašs, bet cik ilgi notiek parasta fotosesija? Visu var izdarīt stundas, divu laikā vai tā tomēr prasa pusi dienas?

– Standarta fotosesijas laiks ir viena stunda. Mēs ar klientu sazināmies, vienojamies par laiku, vietu. Arī par drēbēm. Pastāstu par atribūtiem, ko varu no savas puses piedāvāt. Piemēram, kleitu nomu – pie manis var dabūt tādas pufīgas, skaistas. Vai arī cepurītes, groziņus – arī tādas lietas fotosesijā var noderēt. Iepriekš izrunājam visus atribūtus, lokāciju, paskatāmies laika prognozes, vienojamies par datumu. Arī pirms pašas fotosesijas vēlreiz vajag izrunāties. Vispirms, lai iepazītos viens ar otru, tikai tad sākam fotografēt.

– Bet vai ar vienu stundu nav par maz?

– Atsevišķam klientam, kurš grib simt labu bilžu, ar stundu pilnīgi pietiek. Citādāk ir tad, ja vajadzīga ģimenes fotosesija. Jā, varbūt pietiks ar stundu, bet citām kompānijām vajag arī divas. Tas atkarīgs no tā, kāds pašiem cilvēkiem ir ātrums, kā arī tā, cik viņiem ir bērniņu – viens, divi, trīs vai vēl vairāk. Principā tas viss ir ļoti individuāli.

– Minējāt, ka jums ar klientu jāiepazīstas. Ko nozīmē šāda iepazīšanās? Kur un kā tā notiek? Vai tā ir pasēdēšana pie kafijas tases vai kā citādāk?

– Iepazīstos ar klientiem sarakstoties vai sazvanoties. Katram ir savs individuālais laiks un grafiks. Reizēm tuvāk iepazīstos ar klientu arī sociālajos tīklos – “Instagram”, “Facebook”. Paskatos bildes, kā cilvēks tur izskatās, izpētu viņu. Uzrakstu, lai pastāsta par sevi. Tāpat precizēju, cik ģimenes locekļu plāno piedalīties, vai būs bērni, kāda vecuma. Varbūt ir kāda bilde, lai aptuveni saprotu, kāds izskatās pāris. Tad mēs varam tālāk runāt jau par apģērbu. Palīdzu izvēlēties drēbes, dekorus. ko izmantosim. Tad jāizdomā, vai tā ir fotosesija studijā, pie dabas vai viņiem savās mājās.

– Vai jums ir arī sava studija? Kur tā atrodas?

– Nē, tieši tādas savas nav, tās nomāju Rīgā, Salaspilī vai Ogrē. Fotostudiju Latvijā šobrīd ir gana daudz, turklāt tās ir ļoti, ļoti skaistas. Piedāvāju klientiem studiju variantus, parādu bildes, kā tur izskatās interjers, dekori, skatāmies, no kuras puses ir pats klients, kura lokācija ir ērtāka.

– Un ko darīt, ja ieplānojāt fotosesiju dabā, bet līst lietus?

– Vispirms vienojamies, kurā vietā pie dabas notiks fotosesija. Dienu iepriekš skatāmies prognozes, saprotam, kāds laiks būs nākamajā dienā. Atkarībā no tā, vai būs saulīte vai migla, skatāmies, kāda varētu sanākt sajūta tai bildei. Tad tiekamies paredzētajā laikā un vietā. Ja tomēr ir lietus un jūtam, ka fotografēties nebūs iespējams, pārceļam fotosesiju uz citu datumu.

– Bet ja cilvēkam ir grūti nosēdēt, iespējams, ir kādas nepilnības, varbūt kustību traucējumi? Kā pielāgojaties un tiekat ar to galā?

– Tad ir ļoti cilvēcīgi jāiejūtas klienta ādā. Jāpadomā, kā es vēlētos, lai mani fotografē, ja man būtu tāda situācija. Ja es ietu pie fotogrāfa, es noteikti pateiktu, ko vēlos redzēt, ko pārdzīvoju, kā es gribētu justies. Es pielāgojos cilvēkiem un palīdzu. Tur ir jāapsēžas šādi vai jāapstājas tā. Arī, ja fotosesijas laiks būs ilgāks, varbūt divas trīs stundas, ir jābūt iejūtīgam un jāparedz dažādas situācijas. Katrā gadījumā viss ir atkarīgs no cilvēka un vēlmes, ar kuru viņš ir atnācis. Tas ir tāpat, kā aiziet pie zobārsta, – rezultātam ir jābūt labam!

– Vai fotogrāfam, tāpat kā, piemēram, manikīram, zobārstam, arī ir jābūt tādam, kurš ir savējais un tevi tiešām labi zina? Tā sakot, vai katram cilvēkam ir jābūt savam fotogrāfam?

– Man liekas, ka nevienam nevajag baidīties pamēģināt kaut ko jaunu. Ja, atnākot pie fotogrāfa, tev patīk viņa stils, patīk uzņemtās bildes, to kvalitāte un sajūta, ko esi guvis, tad cilvēks var pieturēties pie šī konkrētā fotogrāfa. Bet, kā tikko teicu, var pamēģināt arī kaut ko jaunu. Tas ir ļoti atkarīgs no noskaņojuma un tā, kādu bildi gribi iegūt. Vai tu vēlies bildes, kur vējā plīvo mati, vai tu vēlies portretu vai kāzu bildes – tu vari katrai vēlmei piemeklēt savu īpašo fotogrāfu, ar kuru veidot šo konkrēto stāstu. Katram māksliniekam ir savs talants.

– Kā tiekat galā ar kautrīgiem cilvēkiem? Vai ir bijušas situācijas, kad nākas iedrošināt savus klientus?

– Jā, ir bijis, kad cilvēki ir kautrīgi un sākumā nevar atraisīties. Tad meklēju komunikācijas pieeju, piemēram, mēģinu noskaidrot, kura vizuālā puse klientam pašam labāk patīk, lai tādējādi iedrošinātu viņu. Citiem tā ir labā, citiem kreisā puse. Tad varu uzdot jautājumus, kā viņš gribētu redzēt šo bildi, varbūt ir kādas idejas, kā viņš to iztēlojas. Varu piedāvāt lietas, kas rada noskaņu. Teiksim, man ir nomā sarkana, ļoti spilgta kleita. Ja sieviete ir kautrīga, piedāvāju to uzlaikot, un, kolīdz viņa to uzvelk mugurā, tā uzreiz rada pilnīgi citu sajūtu. Meitenes bieži vien pēc tam saka: es nekad iepriekš nebiju sevi redzējusi tik ugunīgu, bet izskatos super!

– Vai nogurstat fotografējot? Tā tomēr prasa ļoti lielu koncentrēšanos. Bet varbūt tieši otrādi – fotografējot atpūšaties?

– Daļēji ir gan tā, gan tā. Var teikt, ka es izbaudu to mirkli pilnībā. Citreiz, protams, ir nogurums, arī vairākas stundas pēc tam apstrādājot bildes. Bet ir jāmāk plānot savu laiku. Ja jūti, ka acis ir nogurušas, ir jāpaņem pauzīte. Pēc tam gan, kad atgriežos pie darba, bildes vēlreiz jāskatās cauri atkārtoti. Taču – jo labāk būšu atpūtusies, jo kvalitatīvāks sanāks rezultāts.

– Fotografēšana ir jūsu vienīgais darbs vai ir vēl kāds cits?

– Jā, šobrīd tas ir mans vienīgais darbs. Dažreiz dienā ir viens klients, dažreiz divi, bet var būt pat trīs un četri. Te atkal noder laika plānošana. Lai ir pauzes, lai pati varu padzert kafiju, paēst un atgūt enerģiju. Tikai tad spēju veltīt laiku nākamajam klientam. Ziemassvētkos gan ir maratons – ir gan jāpaspēj pēc iespējas vairāk klientu apkalpot, jo parasti ap šo laiku ir daudz gribētāju, gan viss, protams, jāizdara kvalitatīvi. Jo visiem no fotosesijas gribas saglabāt pēc iespējas labākas atmiņas.

– Vai jūs bieži aicina fotografēt kāzas, citus svarīgus dzīves notikumus?

– Fotografēt kāzas man īpaši patīk – ļoti izbaudu šos mirkļus. Tas ir tik patīkams process redzēt, kā cilvēki mīl viens otru, un caur bildi parādīt šīs emocijas. Viesi, dāvaniņas, apskāvieni – tie ir ļoti silti brīži!

– Kā ar konkurenci? Vai pietiek darba?

– Domāju, ka klientu ir gana visiem fotogrāfiem. Cilvēku – gan klientu, gan fotogrāfu – ir daudz, un katram ir savas intereses. Mēs, darot savu darbu, iedvesmojam citus fotogrāfus, piemēram, iesācējus. Viņi no mums mācās un pamazām arī iegūst klientus.

– Klienti atgriežas pie jums, varbūt iesaka jūs kā fotogrāfi arī citiem?

– Fotografēšana ir mans hobijs un darbs, kas man ļoti patīk. Es to darītu jebkurā gadījumā, neatkarīgi no klientu skaita, jo tas manī rada milzu prieku un radošumu.

Pie manis vairākus gadus nāk vieni un tie paši cilvēki, un tu skaties un redzi, kā bērni paaugas. Tāpat ģimenes nāk atkārtoti – kad mazulītim viens gadiņš, pēc tam, kad divi, trīs. Uz ceturto pasauc jau kā uz kādiem svētkiem. Viņi tevi iepazīst ne tikai kā fotogrāfu, bet kā personību, ar kuru grib pavadīt laiku kopā.

– Vai fotografēt var arī ar telefonu?

– Atkarībā no tā, kāds rezultāts jāsaņem. Jo, pieņemsim, komerciālajiem foto, reklāmai, pārdošanai – tur vajag kvalitatīvu, apstrādātu bildi. Arī portretus ar fotoaparātu var uzņemt daudz dziļāk, gaismu savākt vairāk un kvalitatīvāk. Protams, arī telefoniem ir labas kameras un lielas iespējas. Katrā gadījumā – sākt mācīties fotografēt var arī ar telefonu. Noteikti ir visādi telefonu leņķi un fokusi, ir ko pamācīties. Arī pastrādāt ar telefoniem var.

– Paldies par interesanto sarunu! Lai jums netrūkst radošuma arī turpmāk!