Ar koncertiem Rīgā un Siguldā viesosies orķestris "Otto-Sinfoniker Berlin"

Orķestris “Otto-Sinfoniker” savu nosaukumu guvis, pateicoties ilggadējai mēģinājumu zālei Otto ielā Berlīnes Moabit rajonā. Kopš 1983. gada dažādas profesijas pārstāvoši mūzikas entuziasti simfoniska orķestra sastāvā profesionāla diriģenta vadībā iestudē klasiskus, romatiskus un modernus skaņdarbus.

Divas reizes gadā – pavasarī un rudenī – “Otto-Sinfoniker” rīko koncertu orķestra draugiem un atbalstītājiem: bezmaksas koncertam seko saviesīga kopā sanākšana. Dienu pirms tam orķestris vienmēr sniedz labdarības koncertu, piemēram, ieslodzījuma vietā, klīnikā vai sociālajām organizācijām kā “Bread for the World” vai “Amnesty International”.

“Mūsu programma izgaismo divus reģionus Eiropas ģeogrāfiskajā kartē – Vīnes pilsētu un Baltijas jūras telpu. Lai no Vīnes nokļūtu Latvijā, Šūberta vai Bruknera laikā būtu bijusi jāšķērso tikai viena valsts robeža, kas atdalīja Hābsburgu un Krievijas impērijas. Turpretī šodien mēs šķērsojam vismaz četras robežas,“ koncertceļojumu piesaka muzikoloģe Suzanna Fontēna.

“Koncertceļojums 2024” programma

Antons Brukners (1824–1896). Uvertīra sol minorā

Antona Bruknera Uvertīra sol minorā ir viens no pirmajiem komponista darbiem orķestrim. To komponējot 1862./63. gadā, viņš, jau būdams Lincas doma ērģelnieks, bija pabeidzis harmonijas un kontrapunkta studijas Vīnē. Pēc studijām viņš vēl divus gadus privātstundās mācījās orķestra instrumentālo mūziku. Uvertīra tapusi šajā komponista dzīves posmā. Kā atsevišķa, ar skatuvi nesaistīta daļa tā kalpoja kā vingrinājums instrumentācijā un darbam pie simfoniskas sonātes daļas, bez mērķa uzreiz sarakstīt simfoniju. Tas izskaidro uvertīras klasisko formas tīrību un uzbūves pārskatāmību. Tomēr noteiktas harmoniskās frāzes un pavadījuma figūras, spēcīgie kontrasti starp instrumentu grupām, kā arī pūtēju solo iespēles kodā jau skan pavisam “brukneriski”.

Francis Šūberts (1797–1828). 7.”Nepabeigtā” simfonija si minorā D 759. Allegro moderato. Andante con moto

Ja Brukners paliek žanra robežās, tad Francis Šūberts savā 7.simfonijā tās nojauc. Simfonijai dots pievārds “Nepabeigtā”, jo ierasto četru daļu vietā tai ir tikai divas. Par to, kāpēc Šūberts 1822. gadā šo darbu nepabeidza līdz galam, ir daudz spekulāciju, jo eksistē pat sākums no skerco kā trešās daļas. Galu galā mēs to nezinām. Tomēr, lai arī nepabeigta, šī simfonija ir novatorisks darbs kompozīcijas formu un tēmu ziņā. Jautājums ir, kā ar Šūberta šajā darbā izmantotajām riņķveida melodiju tēmām panākt simfonijai raksturīgās plašās formas. Šūberts šo problēmu atrisina, liekot procesiem apstāties, tos dramatiski pārtraucot un vielaikus no jauna atsākot citā vietā. Tā rodas viņa mūzikas bezgalīgais raksturs, kuras melanholiskā rezignētība ir tikai šķietamība.

Edvards Grīgs (1843–1907). Simfoniskās dejas op. 64. 1. Allegro moderato e marcato. 3. Allegro giocoso

Nācijas un nacionāla valstiskuma debašu kontekstā Edvardu Grīgu īpaši interesēja norvēģu tautas mūzika un tās integrācija “mākslas mūzikā”. “Simfoniskās dejas” op. 64 (1896) ir aranžējumi norvēģu tautas dziesmām un dejām, kas viegli atrodamas Ludviga Matiasa Lindemana krājumā “Aldre og nyere Fjeldmelodier” (1853–1867). Ja šodienas mūzikas etnologiem ir pašsaprotami savu ekspedīciju pētījumus prezentēt iespējami neizmainīti un autentiski, tad Grīga laikā – un arī vēlāk – valdīja uzskats, ka mākslinieciska tautas mūzikas apdare, līdzīgi kā neapstrādāta dimanta slīpēšana, paaugstina tās vērtību.

Pēteris Vasks (*1946). Musica serena

“Dziesmu zemē” – tāds virsraksts vienā no jaunākajiem vācu ceļvežiem dots sadaļai par Latviju. Vēlākais kopš 1989. gada arī vācu laikrakstu lasītāji zina, kāda politiskā nozīme dziedāšanai ir Baltijā. Iepazīstināt Latvijas publiku ar Pēteri Vasku būtu tas pats, kas liet ūdeni jūrā. Arī Vācijā viņš ir ļoti labi pazīstams saistībā ar “dziesmoto revolūciju”, jo īpaši ar savu kormūziku. Tonāla, ar viļņveida melodiju lokiem un formā skaidra Vaska mūzika uzrunā arī publiku, kas nav aizrautīga laikmetīgās mūzikas cienītāja. Komponists ilgu laiku bija īsts savrupnieks. Kā bērnam no baptistu draudzes mācītāja ģimenes viņam padomju laikā bija sarežģījumi ar skolu un studijām. Profesionālo mūziķa gaitu sākumā bija kontrabasista un pedagoģiskā darbība, par atzītu komponistu nostiprinoties neatkarību atguvušajā Latvijā. “Musica serena” (2015) ir kompozīcija no četru dažādu rakstura darbu grupas stīginstrumentu orķestrim. Var pārsteigt, ka viegli melanholiskā skaņdarba nosaukumā minēta līksmība. Ar to ir domāta drīzāk gaiši nosvērta laipnība pret pasaules rosību.

Rihards Dubra (*1964). Agnus Dei

Kristīgā liturģija “Agnus Dei” skan: “Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus, apžēlojies par mums.” Pēc divreizējas atkārtošanas teksts beidzas ar “dāvā mums mieru” – neatliekami aktuālu lūgumu. “Agnus Dei” ir daļa no Riharda Dubras “Vienkārša Mise Nr. 3” (Missa simplex). Sākotnēji sarakstīta četrbalsīgam jauktajam korim, tā ir lieliski piemērota arī pūtēju ansambļa izpildījumam. Dubra ir studējis kompozīciju, ir profesionāls mūzikas teorētisko priekšmetu pedagogs, starptautisku koru konkursu žūrijas loceklis un līdzās tam darbojas baznīcas mūzikā. Liela daļa komponista darbu pārstāv sakrālo mūziku – kā ērģelnieks un arī komponists viņš jo īpaši pievēršas mūzikai, kas dziedama arī dievkalpojumos. Viņa darbi ir tonāli, melodiski un ar tīru formu, tiem bieži piemīt meditatīvs raksturs.

Žans Sibēliuss (1865–1957). Somija op. 26 Nr. 7 Simfoniskā poēma

Žana Sibēliusa simfoniskā poēma “Somija” (Finlandia) no atsevišķa skaņdarba kļuva par sava veida neoficiālo Somijas himnu. 1899. Gadā Sibēliuss bija piedalījies pasākumā pret preses cenzūru līdz 1917. Gadam Krievijas impērijā ietilpstošajā Somijas lielhercogistē ar “Mūziku preses sumināšanai”. Koncertam Pasaules izstādē Parīzē 1900. gadā tika apdarināta kompozīcijas fināla daļa “Somija atmostas”. Tā pārtapa simfoniskajā poēmā “Somija”. Harmonijām bagāts, “meklējošs” ievads aizved līdz fanfare skaņām. Tās saplūst triumfālā himnā. Tā sāka dzīvot neatkarīgu dzīvi daudzās apdarēs, īpaši korim, kaut arī tekstā muzikālais ritms ir pretējs vārdu uzsvariem. Vēstījums tika uztverts – Krievijas impērijā skaņdarbs tika aizliegts. To varēja iestudēt tikai ar mīkstinātu nosaukumu. Diriģents Georgs Šnēfogts to dumpīgi nodēvēja par “Impromtu”. Tā par Sibēliusa koncertiem Rīgā 1904. gada vasarā ziņo somu dienas avīze “Hufvudstadsbladet”.