"Čučumuižas" dvēsele Dina Kristīne Bitēna Mārupē ^{Apriņķis.lv}

Sāksim no paša sākuma. Kā radās ideja par “Čučumuižu”? Kas bija jūsu iedvesmas avots?

Mūsos abos – gan manī, gan Atvarā (Atvars Sirmais – aut.) – visu mūžu ir bijusi dziļa mīlestība pret skatuves mākslu. Deviņdesmito gadu sākumā, kad Latvija atguva neatkarību, šajā radošajā atmosfērā radās ideja par kaut ko jaunu, vēl nebijušu. Mūsu sapnis bija radīt bērnu raidījumu, kas atšķirtos no iepriekš redzētajiem. Oriģinālu, latvisku, muzikālu filmu, kurā rūķi – lelles – darbojas kopā ar aktieriem – tēliem rūķīšu Krustmāmiņu un rūķīti Taustiņu. Domājot par nosaukumu, atcerējāmies, kā bērnībā vecāki un vecvecāki, vakaros liekot bērnus gulēt, teica: “Jādodas uz Čučumuižu.”

Tā nu mēs nospriedām: kāpēc mums nevarētu būt sava Čučumuiža – rūķu zeme, kuru varētu redzēt visi bērni? Piedāvājām Latvijas Televīzijai šo savu ideju, savu skatījumu, un vadība labprāt piekrita. Pirmo raidījumu mēs filmējām studijā. Toreiz es kā rūķu Krustmāmiņa nokļuvu Čučumuižā un devu visiem rūķiem vārdiņus. Pirmais bija rūķītis Bombondziņš, kura formāts bija kā Miedziņam (vakara raidījums “Miedziņš nāk” ar Jāni Jarānu – aut.). Šo rūķīti toreiz attēloja aktieris Gunārs Placēns. Radās doma, ka raidījuma beigās varētu būt arī kāda dziesmiņa, katru reizi cita. Un tad mūsu dziesmu rūķis Taustiņš jeb komponists Atvars Sirmais, mans vīrs, mūs ar to nodrošināja.

Pēc tam jūs izgājāt no studijas. Kur filmējāt nākamās sērijas?

Jau pēc dažiem raidījuiem sapratām, ka ar studiju mums nepietiek, gribam taisīt īstu filmu. Sākumā atradām mājvietu netālu no Jelgavas – “Kalna Būriņos”, kādās senās mājās. Tagad tas ir arhitektūras piemineklis. Saimnieks mūs laipni uzņēma. Tur bija arī dendroloģiskais dārzs, un tieši tur mēs iesākām savu “Čučumuižu” tā nopietni iedzīvināt dabā. Tur tad arī visi rūķi darbojās.

Pirmais rūķītis, kurš tapa kā lelle, bija Kikī, pārsteigumu rūķis. Šo lomu atveidoja aktrise Dace Skadiņa. Pareizāk būtu teikt – nevis atveidoja, bet viņa bija Kikī. Dacītes balss ir neatkārtojama un vienreizēja! Izdoma un improvizācija – unikāla un apbrīnojama. Tā kā rūķītis Kikī identificējās ar bērniem, ar visu to, ko viņi dara un kas viņiem patīk, arī ar viņu blēņām un pārsteigumiem, tad mazie skatītāji Kikī ļoti iemīļoja.

Un tad turpinājāt Mārupē. Kā tas sanāca, ka izvēlējāties tieši Mārupi?

Patiesībā turpinājums bija Bīriņu pilī, bet pils īres izmaksas nebija mazas, tāpēc sākām meklēt piemērotu māju, kas būtu ar retro, antīku, muižas noskaņu. Lai būtu reliņu kāpnes un kamīns. Lai tā būtu piemērota gan mums pašiem, gan arī būtu tāda kā rūķīšu māja, lai tajā varētu filmēt “Čučumuižu”. Tādu arī atradām. Īpaša iemesla izvēlēties tieši Mārupi nebija. Pirms tam ilgi meklējām – visās malās Rīgas apkārtnē. Telpas vajadzēja pietiekami lielas, lai varētu filmēt un mēģināt izrādes. Šī māja mums likās vispiemērotākā. Tā ka Mārupe sanāca pavisam nejauši. 2009. gadā māju noskatījām, bet pirmo nakti tur pavadījām savā sudrabkāzu jubilejā.

Jūsu raidījumam ir jau vairāk nekā 30 gadu. Kuras skatītāju paaudzes jūs zina vislabāk? Vai varat teikt, ka visas, vai tomēr kāda ir īpašāka par citām?

Tie, kas ir skatījušies pirmo bloku no 1992.  līdz 1998. gadam, mūs tiešām zina. Tagad viņi ir jau trīsdesmit un četrdesmitgadnieki. Man patīk, ka šī paaudze lieto YouTube, kur pieejamas visas jaunākās sērijas, tur tās skatās un rāda arī saviem bērniem. Tas ir tik ļoti pozitīvi un iepriecinoši. Savukārt tā paaudze, kas dzimusi deviņdesmito gadu beigās, gan mūs zina mazāk. Tajā laikā mums sanāca ļoti liela pauze. Diemžēl tas ir akmentiņš Latvijas Televīzijas dārziņā. Deviņdesmito gadu beigās televīzijā notika lielas pārmaiņas. Nebija vairs pilnā valsts finansējuma, nauda bija vēl klāt jāmeklē.

Kā jums izdevās izķepuroties un atsākt?

Lai atkal varētu atsākt, naudu mēs meklējām ļoti ilgi, astoņus gadus. Tikai 2007. gadā beidzot to naudiņu dabūjām. Bet tad jau televīzijā bija nomainījusies vadība. Vairs nepastāvēja bērnu raidījumu redakcija. Tajā gadā uz budžeta izskatīšanu Saeimā bija iesniegti vairāki projekti, ko vajadzētu pabeigt. Bet bērnu niša toreiz bija patukša. Latvijas Televīzija bija iesniegusi budžeta grozījumiem savu projektu “Kas te? Es te!”, taču viņiem šo projektu neatbalstīja. Neko par to nezinot, tajā pašā reizē arī mēs lūdzām naudu “Čučumuižai”, un Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) mums to piešķīra. Tur toreiz bija ļoti pozitīvi un lojāli cilvēki, arī tādi, kas mūs bija redzējuši – koncertos, izrādēs.

Pat iedomāties nevarējām, kādu vētru tas sacels! Nevainīgs, mīļš, izglītojošs bērnu raidījums, kuram naudu pamudināja meklēt pati televīzija un sabiedrības vēlme daudzajās vēstulēs par “Čučumuižas” atgriešanos ekrānos. Taču LTV vadība teju bija nomainījusies, un jaunā vadība par mūsu sagādāto naudiņu bija ārkārtīgi sašutusi. Nelīdzēja pat NEPLP atbalsta vēstule. “Čučumuižas” atbalstītāju vēlmi nodēvēja par politisko spiedienu. Mums pārmeta arī pārāk pareizu latviešu valodu, jo tas neesot mūsdienīgi, tagad visi runājot slengā. Turklāt – vai neesot par daudz mīļuma? Divdesmit raidījumus nofilmējām, un televīzija tos parādīja, jo citādi jau nevarēja. Bet nākamajā gadā mūsu finansējumu iepludināja kopējā budžetā un sadalīja pēc saviem ieskatiem.

Kāds tad ir “Čučumuižas” vēstījums? Cik svarīgs tas ir? Un kā atšķiras no cita satura? Ko tieši mēģināt mācīt bērniem, jaunajai paaudzei?

“Čučumuiža” nav tikai pasaka vai izziņas materiāls par lietām un norisēm, tā ir sirdsizglītība. Sajūtu un saskarsmes izglītība, pasniegta pasakas formā un spēles priekā. Tur ir visas tās svarīgās lietas, ko bērns iemācās līdz 4. klasītei. Neviens mūsu raidījums vai pasākums nav tikai izklaide vai vienkārši aizpildīts laiks – katrā ir kāds vēstījums, kāda mācība, zinība, informācija, ko bērns var viegli uztvert caur rūķu darbošanos un notikumiem.

Čučumuižas tēli nav vienkārši kā multfilmu varoņi – tie ir kā īsti ģimenes locekļi. Katram ir savs raksturs, savas īpatnības un mīļas nianses, ikviena detaļa ir rūpīgi pārdomāta, ņemot vērā bērnu uztveri un attīstības vajadzības. Rūķu rīcībā un uzvedībā viņi var ieraudzīt dažādus sev atpazīstamus elementus. Jaunā paaudze var mācīties no rūķu pieredzes kļūdām un gūt iedvesmu no viņu drosmes un labestības. Tas pozitīvais caurvijas visos stāstos un dziesmās, veicinot harmoniskas personības attīstību.

“Čučumuiža” tagad ir ne tikai raidījums, bet radošā apvienība – platforma, kas ietver izrādes, koncertus, grāmatas, albumus, konkursus un citus projektus. Mēs cenšamies sekot līdzi laikam un piedāvāt bērniem aktuālu, saistošu un izzinošu saturu, vienlaikus saglabājot klasiskās vērtības, “Čučumuižai” raksturīgo pasakas formātu, mīļumu un ģimenes siltumu.

Vai vēl joprojām filmējat savās mājās?

Savās mājās mēs vairs nefilmējam, nē. 2019. gadā mūs atkārtoti atbalstīja NEPLP ReTV iesniegtajā projektā. “Čučumuiža” ir veidota sērijās, notikumi turpinās uz priekšu, sižets ir attīstībā. 2022. gadā uzrakstījām projektu “Izzini, iemīli un saudzē mežu!”, un mūs atbalstīja “Latvijas valsts meži”, Lauku atbalsta dienests. Nofilmējām 10 sērijas “Meža mātes skola, kuru apmeklē “Čučumuižas” rūķi, izzinot daudzos meža noslēpumus, taču tika ietverts tikai rudens. Vēl jau vajadzētu uzfilmēt un pastāstīt, kas mežā notiek pavasarī, vasarā, par putnu ligzdošanu, par to, kā mežā jāuzvedas. Mežs ir brīnumu un noslēpumu pilns, kur blakus izziņas materiālam lieliski iedzīvojas arī pasaka.

Kur tad ziema palikusi? Vai par to nestāstīsiet, vai ziemā ir klusums?

Nē, nav klusuma, nemaz. Bet ziemā ir tā grūtāk ar filmēšanu. Tāpēc vispirms gribētos par pavasari, vasaru. Bet ziemas dzīve mežā arī ir ļoti interesanta. Pēdu raksti sniegā, dzīvnieku ziemošana. Sākot ar došanos gulēt ziemas miegā, tad pārziemošana un mošanās. Kuri zvēri maina kažociņu, kuri nemaina, kuri paliek šeit, kuri ne. Gribu pastāstīt arī par kādu ļoti iepriecinošu brīdi, ko piedzīvojām Ziemassvētku koncertā Salaspils botāniskajā dārzā. Mums pienāca klāt kāds tētis un teica, ka viņa meitai skolā esot bijis jāmācās par tēmu, kas tobrīd tika rādīta filmā. Viņa mācību materiālu apguva viegli un ar interesi.

Pirms gada bija “Čučumuižas” jubilejas koncerti. Kāda bija bērnu reakcija? Vai viņiem patika, viņi jutās iepriecināti?

Mēs, visa radošā komanda, atkal sajutām skatītāju mīlestību. Tā mūs kā vilnis pacēla augšup, jo sapratām, ka darbs mūža garumā nav darīts veltīgi. Tās pēdiņas, kas ved uz bērnības zemi, atkal saveda atpakaļ nu jau pieaugušus cilvēkus – mammas, tētus, vecmāmiņas un opīšus, kuriem pie rokas bija bērni un mazbērni. “Čučumuižas” dzimšanas diena sanāca kā trīs paaudžu svētki. Visi nāca fotografēties un samīļoties ar rūķiem. Vieniem tā bija priecīga atkalredzēšanās ar bērnības draugiem, citiem – jauna satikšanās.

Cik plaša ir jūsu ģimene? Kā spējat sajust un saprast to, ko domā šodienas mazie, lai pielāgotu viņiem “Čučumuižas” stāstus?

Ar mums kopā dzīvo mūsu dēls un vedekla, un divi mazbērniņi. Mēs visi dzīvojam vienā mājā. Var teikt, esam divas ģimenes, kaut faktiski jau viena. Kopā esam seši. Vienam mazbērnam drīz būs četri gadiņi, šogad jūlijā. Viņš ir liels “Čučumuižas” fans. Katru vakaru prasa, lai uzliek “Čučumuižu”. Jaunākajam mazbērnam augustā būs gadiņš. Vecākais mani sauc par vecmāmiņu, bet Atvaru par papiņu. Tā ka esam tajā vidē un redzam, kā bērni skatās uz pasauli, kas viņiem svarīgs. Ļoti bieži mēs braucam arī uz dārziņu “Mūsu namiņš” Mārupē. Nu jau var teikt, ka mēs esam īsti draugi vairāku gadu garumā, jo kopā svinam visus svētkus. Paldies vecākiem, kuri par mums priecājas līdz ar bērniem. Bet īpašs paldies “Namiņa” vadītājai Līgai Taubei, kura vienmēr atbalsta rūķus!

Jūs ar savu vīru iepazināties, pateicoties tam, ka sacerat dzeju!

Ne gluži. Kaut arī Atvars intervijās parasti joko, ka esot mani aprecējis tāpēc, lai nebūtu jāpērk dzejas krājumi, un man šķiet, ka šo joku par aprēķina laulībām jau zina visa Latvija. Bet patiesībā mūsu laulība jau bija slēgta debesīs. Viens pie otra nonācām ne pa to vieglāko ceļu, bet turpmākais kopā ietais ceļš ir svētīts ar radošumu, jaunradi, kura varēja norisināties tikai mijiedarbībā vienam ar otru. Turklāt, mums šis jaunrades process noris zem mīlestības zīmes. Mēs viens otru iedvesmojam un papildinām. Savā dzīvē neesam ļāvuši ienākt rutīnai. Katru vakaru Atvars man atgādina par satikšanos pie kafijas tases vecajā norunātajā vietā. Uz jautājumu “Vai tu mani mīli tāpat?” viņš atbild: “Nē, es tevi mīlu ar katru dienu vairāk.”

Dzejoļus jūs rakstāt jau ilgus gadus. Cik jums ir dzejoļu krājumu?

(Smejas) Vai tad šodien ir daudz tādu, kas lasa dzeju? Es pat nezinu, cik daudz cilvēku mūsdienās vispār lasa grāmatas. Ko šodien cilvēkam nozīmē grāmata, dzeja? Man grāmata ir dzīves neatņemama sastāvdaļa. Man grāmata ir brīnišķa satikšanās, mīlestības vēstule. Atverot grāmatu, no tās smaržas noreibst galva, tāpat kā no skatuves putekļiem. Atvars smejas, ka grāmatas man varot vest ar ķerru.

Kā šodienas pasaulē ir ar dzeju? Manā jaunībā dzeja bija ierocis. Vai tagad dzeja ir tikai dziesmu teksti? Viens gad ir skaidrs, ka dzeja nav patēriņa prece. Tāpēc atbildēšu, cik man ir dzejoļu krājumu. Uzrakstīti vairāki, bet izdots viens. Kāpēc tā? Tam ir pavisam vienkāršs izskaidrojums. Grāmatnīcās ar grūtībām var atrast dzejoļu krājumu plauktu, jo tas ir kaut kur tālu apakšā.

Šodien pārsvarā viss notiek virtuālajā pasaulē. Un liela sabiedrības daļa ir virsrakstu lasītāja. Palasot komentārus sociālajos tīklos, saprotu, ka daudzi no viņiem nav izlasījuši nevienu dzejoļu krājumu. Sāku uztraukties par latviešu valodu. Bet pareizrakstība bieži vien ir katastrofālā līmenī. Jā, stāv neizdotas arī “Čučumuižas” pasakas, bet, redzot, cik pārblīvēts ir grāmatu tirgus, latviešu oriģinālliteratūrai ir neiespējami konkurēt ar masveida ārzemju literatūras bilžu grāmatu pārpublikācijām. Tam autoram par darbu jau ir attiecīgi samaksāts viņa mītnes valstī.

Es saprotu arī izdevniecības. Kā samaksāt latviešu autoram, māksliniekam, pievienojot honorāram tos nenormālos nodokļus?... Atceros vēl to laiku, kad latviešu oriģinālliteratūra un literatūra bērniem bija atbrīvota no PVN. Par sponsoriem jau vispār nerunāsim, jo neesam jau hokejs...

Ja tomēr skatāmies nākotnes virzienā – kādas ir jūsu radošās komandas turpmākās ieceres un darbi?

Ideju netrūkst, un plāni vienmēr ir lieli. Galvenais, lai pietiktu spēka un veselības. Vēl derētu vinnēt kādā loterijā pāris miljonus, un tad jau viss notiktu.

Atvaram ir sava skaņu ierakstu studija. Nupat pie mums ciemojās bērnu vokālā ansambļa “Knīpas un Knauķi” vismazākie dziedātāji. Top albums “Čaumaliņa, čau!” ar Atvara dziesmām un maniem tekstiem. Protams, bērni gribēja zināt, kur tad paslēpušies rūķi un safotografēties ar mūsu kaķiem. Savukārtvecāki atpazina bērnībā redzētos tēlus.

Tās bija tās karstās dienas, tāpēc es stāstīju, ka rūķi kopā ar Ziemassvētku vecīti uzvilkuši sarkanas peldbikses un aizbraukuši uz jūru. Un Krustmāmiņa jau arī nevar ļaut rūķiem ampelēties un trokšņot, kad bērni ieraksta dziesmas. Rudenī rakstīsim “Knīpu un Knauķu” koncertgrupas un gatavosim Ziemassvētku koncertu Ziemeļblāzmā.

Vēl mēs šobrīd cieši sadarbojamies ar Oslo latviešu teātri “O`Latte” (režisore – Ieva Melbārde). Pagājušajā rudenī ar izrādi “Krustcelēs” bijām Sanfrancisko, šogad brauksim uz Bredfordu ar izrādi “Alises brīnumainā atgriešanās”. Es rakstu lugas, Atvars – mūziku. Luga ir turpinājums Lūisa Kerola darbam “Alises piedzīvojumi Brīnumzemē”. Stāsts ir par Alisi mūža nogalē. Vai viņa savu sapni ir saglabājusi? Vai spēs vēlreiz atrast ceļu uz Brīnumzemi un atgriezties tajā? Vai satiks savus draugus Cepurnieku, Marta Zaķi, Češīras Kaķi?...

Lai to izdarītu, ir vajadzīga zināma deva dulluma. Un tas dullums ir tik ļoti foršs, ka to ir vērts nosvinēt. Man bija ļoti viegli pieslēgties Lūisam Kerolam, jo arī manī ir tas pats dullums. Kad gribējām iegādāties māju, kurā mēs tagad dzīvojam, Atvars teica: “Tu esi traka!” Bet pats jau nav mazāk traks, jo ir uzņēmies šo darbu ietērpt tikpat dullā mūzikā.

Vai Latvijā arī kaut kur to varēs redzēt?

“Laiks nemīl, ka tam skrien pa priekšu,” teica Marta Zaķis. Bet es teikšu Češīras Kaķa vārdiem: “Galvenais ir vienmēr smaidīt un kaut kur iet, un, ja iesi pietiekami ilgi, tad vienmēr kaut kur nonāksi.”