Dažas negaidīti labas grāmatas jaunajam gadam ^{Apriņķis.lv}

Krievijas “kolektīvais Putins” ar zilaļģes intelektu

Bija Krievijā pret Putinu noskaņoti cilvēki vēl pirms Krimas aneksijas – tātad laikā, kad ar to nevarēja iegūt vēl nekādus bonuspunktus neviena acīs, tikai nepatikšanas un kratīšanas. Viens no tādiem ir Dmitrijs Savvins, kurš pārcēlās uz Latviju pirms padsmit gadiem, tagad jau ir naturalizējies un skaidrā latviešu valodā soctīklos mēdz aprādīt dažādiem prokremliskiem elementiem, cik nepieciešams ir zināt tās valsts valodu, kurā tu dzīvo. Viņa otrā latviski izdotā grāmata “P.U.T.I.N: zilzaļā impērija. Romāns par VDK projektu” ir darbs, ko var uzrakstīt tikai autors, kurš tagad pieder latviešu literatūrai, bet vienlaikus raksta ar Krievijā iepriekš gūtu pieredzi.

Stāsts sākas Ļeņingradas čekas gaiteņos un Vidusāzijas slepenajos poligonos, lai turpinātos bandītiskajos deviņdesmitajos, Jeļcina varas nodošanas laikā un tā līdz mūsdienām, – latviešu lasītājam būs interesanti izsekot līdzi visiem notikumiem, jo tie diemžēl bieži vien attiekušies arī uz mums, taču tos pārzināt un uzrakstīt var tikai Krievijā dzimušais. Savā ziņā, stāsts mākslinieciski pārspīlēti izgaismo krievu “kolektīvā Putina” primitīvumu (ar šo metaforu domājot to ne mazo krievu tautas daļu, kas putinismam seko no laba prāta, jo viņiem šis imperiālisma sajaukums ar propagandu ir tuvs pēc būtības).

Autors atzīst, ka viņa stils ir “azimovisks” tādā nozīmē, ka lielākā daļa no grāmatas patiesībā sastāv no dialogiem – un vienalga sajūta ir daudz spraigāka nekā dažā bandītu sižetā, kur visi to vien dara, kā dauza cits citu. Redzamas tikai dažas acīmredzamas kļūdas, kas attiecas uz laiku, kad autors vēl dzīvoja savā dzimtajā Sibīrijā, – piemēram, kādā no dialogiem “Putins” piemin, ka organizējot kontrabandu caur Rīgu un Ventspili, kaut gan faktiski, kā tas detalizēti savulaik ticis aprakstīts medijos, deviņdesmitajos kontrabanda patiesībā gāja caur Liepājas ostu, kuru ilgāk par citām kontrolēja krievu Baltijas flote un kur tāpēc kārtību ieviesa tikai pēc 1996. gada.

Augstā fantāzija pret īstu zinātnisko fantastiku

Ir literārie žanri, kas izaug no viena celma, bet pēc tam aizvijušies nesavienojami pretējos virzienos. Fantāzijas autori raksta pilnīgus izdomājumus par pūķiem, burvjiem, elfiem un citiem nopietni neņemamiem sižetu elementiem, kamēr “cietās” zinātniskās fantastikas centrā ir cilvēks un nākotne – tas, kā mainīsies cilvēki pašu izgudroto tehnoloģiju ietekmē un kā pārvērtīsies sabiedrība kopumā. Turklāt ir autori un izdevēji, kas vienlaikus spēj strādāt kā vienā, tā otrā žanrā, kaut arī tie pēc būtības ir pretēji. Latvijā tāds izdevējs ir “Prometejs”, kas izdod gan Frenka Herberta “Kāpu” latviski, gan dažādus brīnumus ar kristāliem un reptiļu paveidiem uz vāka.

Rodžers Zelaznijs, viens no tiem autoriem, kas vienlīdz spējīgi ņēmās abos žanros, latviski parādījās ar “Amberas hroniku” pirmajām divām daļām vienā iesējumā. Sižets rāda disfunkcionālu ģimeni ar padsmit brāļiem un māsām (Ēriks, Korvins, Benedikts, Flora, Fiona utt.), kas savā starpā uzvedas tik ļauni, ka mūsdienās nopelnītu bāriņtiesas uzmanību un kādu vizīti pie bērnu psihoterapeita Nila Konstantinova. Šeit problēma tāda, ka attēlotie ir mītiskās Amberas karaļvalsts prinči un princeses, kas tēva prombūtnes laikā cenšas iesēsties tronī ar pēc iespējas apšaubāmākiem paņēmieniem.

Tā kā Zelaznijs rakstījis Aukstā kara laikos, tulkotājs Uldis Šēns izstrādājis interesantu gājienu, tulkojot nedaudz novecojušā valodā, kas vietām atbilst pagājušā gadsimta piecdesmito gadu latviešu valodai. Savukārt, ja vairāk interesē skats uz priekšu, var izmēģināt tā paša tulkotāja nupat latviskotos Džona Skalzi romānus “Sirmgalvju karš”, “Spoku brigādes” un “Pēdējā kolonija”, kas pārstāv latviski reti lasāmo apakšžanru – militāro zinātnisko fantastiku – un rāda tādu nākotni, kad dienēt ņems tikai cilvēkus pēc septiņdesmit piecu gadu vecuma, jo pieredze, prasmes un zināšanas armijā būs daudz vērtīgākas nekā jaunība un enerģija.

Ja fantazēšanas lauciņā mūsu pašu latviešu jaunajiem autoriem pēdējā desmitgadē iznākuši vairāki iesācēja līmeņa darbi, kas iespaidu nav atstājuši, tad “īstajā” zinātniskajā fantastikā lasāmi tikai daži Ievas Melgalves, Ilzes Eņģeles darbi, kā arī Džeinas Šteinbergas romāns “Lasītāja”. Kā apliecina izdevniecībā “Prometejs”, “cietajai” zinātniskajai fantastikai Latvijā (neatkarīgi no autoru izcelsmes) ir lielākas tirāžas nekā fantāzijas stila izdomājumiem, un tas parāda, ka mūsu lasītāju intereses nemaz nav tik primitīvas.

Bailes un mīlestība; korupcijas pētnieks pusmūžā debitējis kā romāna autors

Valts Kalniņš, cik var spriest pēc internetā pieejamiem resursiem, rakstu valodu pirms laba laika ne tikai apguvis, bet arī aktīvi to lieto ikdienā un darba dzīvē. Tā nu dienasgaismu ieraudzījis jauns, apjomā solīds darbs “Arnolda bailes un mīlestība”.

Līdz šim Valts Kalniņš bija (un ir) galvenokārt politoloģijas nozares pētnieks, kura darbība pēdējos gadus vērsta interešu pārstāvības virzienā – tā latviski pieklājīgi ir nosaukts visnotaļ necaurspīdīgais process, kuru publiski dēvējam par lobēšanu.

Autora darbavietu un saistīto organizāciju saraksts parāda, ar ko lasītājam būs darīšana: “Sabiedriskās politikas centrs “Providus”“, izdevniecība “Zinātne”, “Delna” un tā tālāk. Tātad ilggadējs to struktūru stipendiāts, ko korporatīvās saiknes nesaraujami saistījušas ar Sorosa fondu un līdzīgām struktūrām, tagad sarakstījis romānu “Arnolda bailes un mīlestība” (“Dienas Grāmata”, 2024.)

“Katram savs karš,” autors ik palaikam atgādina, vezdams savu varoni arvien dziļāk pārliecinoši uzburtajā propagandas, nolemtības un paradoksu cauraustajā pasaulē, kur daudz kas ir pazīstams un saprotams mūsdienu Latvijas pilsētniekam, taču, līdzīgi kā Daniila Harmsa stāstos, ik uz soļa uzglūn kāds absurds, neloģiskums, veikli iepīta nepareizība.

Trilleriskās kvalitātes manāmas neatlaidīgā baiļu un nolemtības sabiezējumā, kas galveno varoni nesteidzīgi, bet neatgriezeniski ved pretī kādas citas personas vai spēka noteiktam galamērķim. No reizes pa reizei kāds no Arnolda paziņām vai draugiem tā it kā starp citu aiziet bojā, liekot nāvi uztvert kā ļoti pašsaprotamu (kas, labi padomājot, tā arī ir). Taču tipiskā trillera žanra darbā lasītājs netiktu lutināts (vai aizkavēts – tas atkarīgs no lasītāja perspektīvas) ar detalizētiem, pārdomātiem dabas, vides, interjera aprakstiem, savukārt epizodiskie priekšnieku tēli savās demagoģiskajās runās sasniedz teju dzejprozas līmeni. “Mums pietiek ar uzrautu spičku, lai nav jādomā par visu gaismu,” saka viens no viņiem – kā ierēdnis Markesa romānā “Mīlestība holēras laikos”, kurš oficiālas vēstules rakstīja, ieliekot tajās grandiozas emocijas un kaisli.

Bet kas par putnu lielos vilcienos būtu galvenais varonis pats? Arnolds rādīts kā jauns cilvēks, diezgan savrups, uz robežas ar vientuļu. Par laimi, nav notikusi padziļināta viņa personības vēstures un pat aizvēstures pētniecība, pacietīgi šķetinot samudžināto/trūdošo/slābano sakņu sistēmu, ar ko tik labprāt nodarbojas daudzi latviski rakstošie autori. Tik vien zināms, ka Arnolds studē, paralēli pelnot naudu iztikšanai un meklējot sevī spēku pastāvēt, jo uz viņu jau attiecas “lielo cilvēku dzīve ar paplašinātām skumju dzīslām”, tāpēc ka jādzīvo pastāvīgā baiļu, trauksmes, nedrošības režīmā.

Nosaukuma otrajā daļā (varbūt atsvaram) pielikta mīlestība. Līdzīgi kā Remarka darbos, svaru kauss tomēr nosliecas vīriešu pasaules virzienā; sievietes tajā aug kā puķes – lai tās būtu skaistas vai pusnovītušas, viņas tomēr priekšplānā neizvirzīsies. Interesantajai meitenei šeit pat vārda nav. Arnolds pēc viņām tiecas, vienmēr uzgrūžoties “nepareizajām”, mīlestību vairāk piedzīvojot iztēlē, nevis realitātē. Kas lielā mērā atbilst pabaisajai nosakaņai – iespējams, grāmatas sākumpunkts (ar varbūt pusgada nobīdi) meklējams pašreizējā tuvajā karā, pret kuru mums katram, gribot vai negribot, nācies atrast personīgo attieksmi, lai, kaut vai tveroties savā iekšējā struktūrā, spētu noturēties tuvējā haosa priekšā.