Nikolajs Puzikovs: Man vienmēr ir gribējies, lai pasaule ir labāka ^{Apriņķis.lv}

Nesen nāca klajā viņa jaunākās dziesmas “Sniega pārsliņa” videoklips svētku gaismās un nokrāsās. Nikolajs izvēlas vienmēr būt tuvāk klausītājiem, pat ja to ir vien desmit kāda lauku pagasta kultūras namā. Viņš saka, ka gandarījums no klātienē regulāri satiktajiem klausītājiem ir krietni lielāks nekā tad, ja viņam būtu viens lielkoncerts gadā, kurā esi vienkārši solo zvaigzne uz skatuves.

– Vispirms gribas tev pajautāt, kurā punktā tu šobrīd esi savā dzīvē?

– Paskatoties uz šo jautājumu filozofiski, varu teikt, ka šobrīd esmu lielā sirds mierā gan pats ar sevi, gan ar apkārtni. Zinu, ka ir ļoti daudz lietu, kuras nevaru ietekmēt, – pasaules kari, skandāli un daudz kā cita, kas apkārt mutuļo un mudž. Ar to samierinos, jo dzīve tāda mēdz būt, un man ir izstrādājusies veselīga pieredze, rūdījums, jo savos trīsdesmit piecos gados es, šķiet, zinu, kā pasaule ir iekārtota un ka nevajag par daudzām lietām tik bieži iespringt. Apzinos, ka nevaru ietekmēt pat daudzus procesus, kas saistīti ar mani, manu karjeru, darbu vai publicitāti.

– Vai tu šobrīd drīksti strādāt savā profesijā?

– Jā, es strādāju, jo pagaidām spēkā ir nevainīguma princips, tiesas spriedums nav vēl stājies spēkā. Es izeju visas tiesu instances, nesen beidzās apgabaltiesa, un es mēģināšu, ja paveiksies, pārsūdzēt spriedumu. Kamēr tas nav stājies spēkā, es turpinu strādāt. Pats svarīgākais, ka noteikti es šobrīd neesmu cietēja lomā.

– Vai notiekošais un potenciāli skarbākais scenārijs kaut kādā mērā ietekmē tavu identitāti, to, kas tu esi, jo, kā nekā, sešpadsmit gadus esi policijā nostrādājis?

– Nē, jo apzinos, ka es pats esmu saimnieks sev. Kā gribēšu, tā darīšu, tāpēc arī man patiesībā ir vienalga, ko citi par mani raksta. Kādreiz gan es ļoti pārdzīvoju, ja kāds par mani kaut ko ne tā bija uzrakstījis.

– Kādēļ oktobra vidū izlēmi feisbukā publicēt ļoti apjomīgu skaidrojumu par situāciju saistībā ar tavu tiesvedības procesu?

– Es negribēju maldināt savus sekotājus. Tas process notiek, šķiet, jau trīs gadus, un es nebiju izteicies publiski nevienu reizi. Viss, ko tvēra prese, bija no tā, ko viņi uzzināja no tiesas vai prokuratūras, bet neviens nezināja manu attieksmi un domas. Protams, es neizteicos pirms tam, jo nevēlējos ietekmēt tiesu. Tiesa ir neatkarīga, un, līdz ko tu sāc apgalvot, ka visa pasaule ir netaisnīga vai ka tā spriež netaisnu tiesu, tas kaut kādā mērā var to ietekmēt. Man bija jāgaida, līdz pats process noslēgsies, tad arī sapratu, ka varu ko pateikt. Bija jūtams zināms spiediens, jo daudzi gribēja zināt, ko es pats par to domāju, tāpēc arī tik plaši uzrakstīju. Tagad visiem saku: ja gribat zināt, ko es saku, izlasiet manā profilā feisbukā šo ierakstu.

– Tomēr sajūta bija, ka ar tevi notika tas, kas bieži notiek mūsu valstī, proti, ka cilvēks tiek pasludināts par vainīgu vēl pirms gala sprieduma…

– Jā, tieši ar to arī saskāros visus šos pēdējos divus gadus. Cilvēki uzreiz mani uzskatīja par vainīgu, pat nezinot lietas apstākļus, būtību, kā arī tiesas pierādījumus – gan tos, kas tika ņemti vērā, gan tos, kas netika. Visiem, šķiet, bija jau izveidojies viedoklis par mani saistībā ar to, ko bija uzrakstījuši dažādi žurnālisti. To es jau sen esmu sapratis, ka bieži vien medijiem nav svarīgi atspoguļot patieso, bet gan to informāciju, kas radīs klikšķus un skatījumus reklāmām. Bieži informācija tiek pasniegta tā, lai tikai ir lielāka rezonanse. Kādreiz pēc sniegtajām intervijām, kad palūdzu man atsūtīt to pārlasīt, redzu, ka saruna ir laba, bet pieliktais virsraksts ir tik skandalozs, ka lasītājs noteikti sākumā padomās: “Ārprāts!”

Manuprāt, ir maz žurnālistu un mediju, kas visu, kā ir, uzraksta. Protams, ir bijušas arī labas pieredzes, piemēram, ar “Ievas stāstiem”. Tur jutu, ka viņus neinteresē šis dzeltenais moments, viņi strādā ar kvalitāti un skatās uz tevi kā uz īpašu cilvēku. Tā ir labākā pieeja, kā atspoguļot publisku personu.

– Vai tu pats patērē kādus medijus, lai uzzinātu, kas apkārt notiek?

– Jā, es skatos gan portālu “TVnet.lv, gan Latvijas Televīziju. Viens no maniem galvenajiem informācijas avotiem ir “Latvijas Radio 1”, jo tur ir interesantas intervijas un ziņas, kuras klausos, esot ceļā. Man ir svarīgi zināt, kas notiek pasaulē. Interesē, protams, arī aktualitātes par karadarbību Ukrainā, tāpēc sekoju līdzi vairākiem ārzemju masu medijiem. Tomēr vienā brīdī pamanīju, ka esmu tik ļoti saguris no visas informācijas, un tad uz kādu nedēļu atslēdzos no līdzi sekošanas. Mēs patiešām nogurstam no ļoti lielā informācijas apjoma, kas ir ap mums. Ir vērtīgi zināt un būt lietas kursā par aktuālāko, bet ir dienas, kad tam nepietiek spēka, lai arī politika interesētu. Īpaši tai sekoju līdzi, kad studēju tiesību zinātnes.

– Vai, strādājot par policistu, esi tā līdz galam apjautis, kas ir policists? Šķiet, cilvēkiem reizēm ir nepilnīgs priekšstats.

– Policists ir sabiedrība! Kāda ir mūsu sabiedrība, tāds ir arī policists! Reizēm var dzirdēt kādu sakām, ka šodien ir saticis ļoti sliktu policistu, un tad atkal kādu citu, kurš priecīgi dalās, ka ir saticis ļoti labu policistu, kurš palīdzējis vai parādījis ceļu. Tāpēc es saku: kāda ir sabiedrība, tādi ir policisti. Patiesībā pats policists Latvijā ir nenovērtēts, jo tu esi savā darbā divdesmit četras stundas diennaktī. Tad, kad trūkst resursu un ir jāaizvieto kāds kolēģis, tev ir jābūt tam gatavam, pat ja tev pašam ir brīvdiena.

Domāju, ka sabiedrība varētu būt cilvēcīgāka un saprotošāka, jo katrs policists, protams, dara tikai savu darbu, arī tad, ja ir slikti laikasptākļi, bet kāds grib atpūsties un priecāties savā ballītē. Policists ir klāt savā maiņā un godprātīgi pilda savus pienākumus. Pats vienmēr esmu mēģinājis būt labsirdīgs, lojāls, atvērts un izpalīdzīgs.

– Tu pieminēji ģimeni kā vienu no tiem pamatiem, kas tev ir un kas tevi pašu ietekmējusi it visā.

– Jā, vispirms es sevi vienmēr esmu pozicionējis kā labsirdīgu cilvēku, kas dara labu, jo man vienmēr ir gribējies, lai pasaule ir labāka. Gribas, lai tā ir labāka arī caur mūziku. Šobrīd it kā ir pat stilīgi dziedāt par visu ko, arī sliktām lietām. Klausoties mūziķos, kas dzied par narkotikām, alkoholu, esmu pats sev jautājis, ka varbūt ir jāpamainās tajā virzienā un jāmaina teksti? Tomēr jutu, ka nē, tas noteikti nav manā kodā iekšā. Vienmēr esmu bijis vienkāršs, patiess un tuvāks tautai. Man liekas, ka tas arī cilvēkiem patīk un viņi novērtē, ka esi nesamākslots un netēlo no sevis neko.

– Kas ir labākais, ko tu esi paņēmis no savas ģimenes?

– Svarīgākā lieta ir tā, ka, neskatoties uz grūtībām, ir jāmāk atrast kompromisu un vienmēr viss ir ar savējiem jāizrunā. Protams, visi mēdz kādreiz strīdēties. Esmu redzējis, ka tētis ar mammu kādreiz strīdas, bet viņi vienmēr ir palikuši kopā. Izrunāšanās ir attiecību fundaments. Tas noteikti ir tas, ko es gribu ienest savās attiecībās, lai tās būtu veselīgas. Nevis to, ka mēs pie pirmajām grūtībām padodamies un ejam katrs savu ceļu, bet ka izrunājamies. Visi redzam, ka publiskām personām mēdz būt desmitiem attiecību, entās laulības, visi precas, ķīvējas, šķiras. Tomēr man gribas uztvert citu vilni tajā. Svarīgi ir nepazaudēt pašu kodolu...

– Tev feisbukā ir turpat piectūkstoš draugu, bet starp tiem noteikti ir kāds vai kādi bērnības draugi, kas palikuši.

– Jā, man ir viens ļoti labs bērnības draugs Jānis Zīle, kas ar mani ir kopā, neskatoties ne uz ko. Viņš dzīvo Dobelniekos un ir mans labākais draugs. Vēl saka, ka vīrietim sieviete nevar būt labs draugs, tomēr man ir ļoti labs draugs sieviete, kas šobrīd dzīvo Čehijā ar savu draugu. Ar šo sievieti iepazinos vecmeitu ballītē, kuru viņa rīkoja savai māsai un uz kuru viņa mani uzaicināja kā mūziķi. Tas bija pirms desmit gadiem, pēc tam es nodziedāju viņu kāzās, un mēs turpinājām komunicēt. Parasti es reti sev pielaižu klāt cilvēkus, bet ar tiem pāris, ar kuriem notiek tas klikšķis, tad arī komunicēju tālāk ikdienā.

– Un kas ir tava uzticamā komanda mūzikā?

– Laika gaitā man patiešām ir sava komanda izveidojusies. Tā noteikti ir izdevniecība “MicRec” ar Guntaru Raču. Viņam es ļoti uzticos. Mana pirmā dziesma “Dievs tevi mīl” tapa ar viņu, Guntars bija vārdu autors tai. Vēl manā komandā ir videooperators Kaspars Dvinskis, daži producenti – Artūrs Palkevičs, Jānis Čubars no Ogres, Gints Stankevičs. Tie ir cilvēki, ar kuriem gadiem jau kopā strādāju, un katrs no viņiem ir stiprs savā jomā.

– Kas bija tavi muzikālie pirmsākumi?

– Dziedāt man ir paticis vienmēr. Skolā, kad bija jāizvēlas tautas dejas vai koris, es izvēlējos iet dziedāt. Bet mūzikas pasauli tā pa īstam man atvēra visiem zināmā dziedātāja ogrēniete Antra Stafecka. Ar viņu iepazinos laikā, kad dziedāju korī. Arī es toreiz gribēju pamēģināt solo, un mēs ar viņu Ikšķilē kopīgi nodziedājām vienu duetu. Tie bija pirmsākumi manai izaugsmei. Es vienmēr zināju, ka varu dziedāt, lai arī skolas laikā man tieši mūzikā bija sliktas atzīmes. (Smejas.) Es līdz galam tā arī nelasu notis, jo es daru to, kas plūst, un sekoju tam, ko dzirdu. Zinu, ka ir ļoti daudz labu producentu un dīdžeju, kas, pat nezinot notis, spēj sarakstīt skaistas dziesmas, ko atskaņo radiostacijas.

– Vai, uzstājoties koncertos, tu vienmēr izpildi paša rakstītās dziesmas?

– Jā, tieši tagad esmu sācis to darīt vairāk, jo saprotu, kāda tā ir vērtība. Tad, kad pats esi dziesmu sarakstījis, ir arī vieglāk to izpildīt, jo tā jau ir nākusi no tevis. Kad tev atsūta gatavu materiālu, tam ir jāpielāgojas. Savos koncertos es lielākoties spēlēju solo dziesmas. Reizēm tās ir kaverversijas no citiem izpildītājiem, bet ticu – ja cilvēki mani aicina, tad viņi grib dzirdēt tieši manas dziesmas. Un to man ir sakrājies tik daudz, lai nospēlētu jau plašu programmu.

– Tavām dziesmām ir ļoti pārdomāti videoklipi. Kā līdz tiem nonāc?

– Pirms trim gadiem tapusī dziesma ar maniem vārdiem “Paturēt tevi”, piemēram, ir par vietu, no kuras pats esmu nācis, – Ogri. Tur minēts kastaņkoks, un kadrus šīs dziesmas videoklipam atļāva izmantot kāds ļoti skaists pāris no sava kāzu video. Tas beigās sanāca kā patiess stāsts. Vienmēr mēģinu saprast, ko vēlos redzēt savā dziesmā.

Piemēram, dziesmai “No jauna atradies”, kas laista klajā pirms mēneša, videoklipā ir kadri no vietām ārpus Latvijas. Jāņos mums bija jābrauc dziedāt latviešiem Frankfurtē. Pateicu operatoram, lai paņem līdzi kameru un kaut ko iefilmē. Tajā brīdī pat nezinājām, vai varēsim to integrēt klipā. Augusta beigās piefilmējām klāt dabu. Kadri, kas ir filmēti ārpus Latvijas, ir kā pievienotā vērtība, piemēram, kadri no Igaunijas. Tā sanāca, ka materiālā satiekas urbanizācija un daba.

– Vai arī šobrīd tu gatavo kādu koncertprogrammu?

– Es gribētu vairāk paspēlēt kāzās, esmu arī jau izveidojis tam sastāvu. Vispār par nākotni domājot… zinu, ka no aktīvās muzicēšanas prom noteikti neiešu. Gribu arī turpmāk vismaz divus trīs singlus gadā izlaist. Tas ir daudz, jo dziesmu sagatavot nemaz nav tik viegli. Piemēram, varu pavasarī iedziedāt, bet tikai tagad ziemā izlaist, jo ir pats apstrādes process, filmēšana, montāža, un skaties – laika griezumā jau teju gads apkārt vienai dziesmai.

– Kuru atgriezenisko saiti no klausītājiem tu novērtē visvairāk?

– Tas, kas notiek koncertos, jo tur es satieku savus klausītājus. Nesen “TikTok” tiešsaistē diskutējot ar Robertu Lejasmeijeru, runājām, kas ir labāk – vai tas, ja tu nodziedi vienu koncertu gadā un saņem lielo naudu, vai arī, ja dziedi daudz mazos koncertus un saņem mazāk. Atbildēju, ka es labāk Latvijā dziedu vairāk par mazāku samaksu, jo tad es varu būt pie katra sava klausītāja. Mūsdienās ne kurš katrs var atļauties to savu iemīļoto mākslinieku pasaukt. Man ir bijis tā, ka es spēlēju kādā pagastā desmit cilvēkiem, bet kā viņi mani ir gaidījuši! Pēc koncerta es vēl pasēžu, padzeru kafiju un apēdu pagasta vadītāja atnesto smalkmaizīti.

Tā privātkoncerta sajūta ir jaudīgāka un sirsnīgāka nekā pūlis, jo viņi tev skatās acīs, uzdod jautājumus, un kopumā tā ir vērtīga pieredze. Koncertos svarīgākais nav skaits, bet atgriezeniskā saite un tas, ko iegūst tie, kas ir atnākuši. Policijā man nesaka paldies tik bieži kā reizēs, kad es aizbraucu uzstāties uz kādu nelielu pagastu. (Smejas.)

– Uzstājoties tu radi svētkus citiem, bet kas ir tavi svētki un tava svētku sajūta?

– Man kopš bērnības vienmēr ir paticis rudens, bet jo īpaši ziema, kad viss ir tik balts, kluss un var slēpot. Vasara man vienmēr šķita pārāk karsta un grūta. Latviešiem vispār vasara ir tāds darba laiks, ir daudz āra darbu un pienākumu laukos vai mazdārziņos. Smejos, ka man dzīvē dārza nebūs, gribu tikai nopļaut zāli un baudīt. Tā kā mēs ģimenē esam pareizticīgie, svinam gan kalendāra sarkanos datumus, gan pareizticīgo svētkus. Arī jauno gadu svinam divreiz.

– Cik liela nozīme ir ticībai tavā ikdienā?

– Ticība man vienmēr ir bijusi svarīga. Jo tas ir tas, no kurienes tu nāc. Reliģiju vienmēr esmu uztvēris kā cieņu pret savām saknēm, radiniekiem, tēvu, kurš man ir iemācījis daudz ko. Jau kopš bērnības esmu gājis uz baznīcu. Atceros vienmēr vienu no kolosālākajām tradīcijām, kad, piemēram, Lieldienās gājām baznīcā un svētījām ēdienu. Saliec maltīti, visu, ko ēdīsi, apkārt ir ģimene, bērni, visi stāv ap galdiem, tad nāk mācītājs un visus nošļaksta ar svēto ūdeni. Kādam tas trāpa pa seju, bērni smejas, un apkārt valda tik liels prieks! Es noteikti gribētu to nodot tālāk saviem bērniem.

Studiju gados padziļināti studēju arī “Baznīcas tiesības” pie Ringolda Baloža. Man bija liela interese pētīt to, kā reliģijas vēsturiski ir attīstījušās, kā dzīvojušas un cik daudz pareizticība ir ieguldījusi latviešu attīstībā, identitātē un tajā, lai Latvija vispār eksistētu. Protams, apzinos arī reliģiju mīnusus, tāpēc saku, ka nav vienas labākas vai sliktākas reliģijas.

– Likums strādā spēcīgāk, kad ir ierakstīts sirdī, ne uz papīra…

– Jā, tās ir šīs dabiskās tiesības, kad tev nav obligāti jābūt kādam likumam, lai kaut ko cilvēkam aizliegtu. Mums Latvijā vispār ir tā – ja kaut kas nav aizliegts, tad tas ir atļauts. Obligāti katram latvietim vajag entos likumus, lai it kā būtu kārtība. Cik man pašam policista darbā ir bijušas situācijas, kad atskan jautājumi: kur tas ir rakstīts, vai ir tāds likums? Nu nav vienmēr viss ierakstīts likumā!

– Jau pieminētajā dziesmā “No jauna atradies” ir vārdi “ja tu vairāk dosi, vairāk saņemsi atpakaļ”. Šis princips tiešām strādā arī tavā ikdienā?

– Jā, protams. Es vienmēr esmu ticējis tam, ka cilvēku jau nevar apmuļķot. Tev ir jādod sevi tādu, kāds esi; ja studijā ieiesi un sāksi izlikties, klausītājs to nolasīs arī tad, kad dziesma būs iznākusi. Tu nevari apmānīt to, kurš tevi klausās. Vēl ticu, ka vārdam ir liels spēks. Ir jādzied par to, ko vēlies piedzīvot. Kādus vārdus izteiksi, tādus saņemsi atpakaļ. Es arvien vairāk piedzīvoju to, ka gribu ar savām dziesmām cilvēkiem pateikt un iedot ko vērtīgu un pamācošu.