Ineta Rudzīte: Nepietiek tikai ar labu balsi ^{Apriņķis.lv}

– Vairākas reizes esat uzsvērusi, ka jums jaunais gads sākas nevis 1. janvārī, bet gan februārī – ar jūsu dzimšanas dienu.

– Jā, tieši tā. Un dzimšanas dienas noteikti ir jāsvin! Protams, mēs varam aiziet uz negatīvās nots un teikt, ka nezinām, cik mums vēl ir atlicis. Bet, jebkurā gadījumā, dzimšanas diena – tā ir dāvana. Uzskatu, ka ikviens cilvēks uz šīs pasaules ir brīnums, un kāpēc gan lai viņa nākšanu pasaulē nesvinētu? Tā ir kārtējā reize, kad pulcēties kopā draugiem un priecāties par dzīvi, novērtēt savu gadu. Man tas ir bijis brīnišķīgs, piepildīts muzikāli radoši. Arī privātajā dzīvē es esmu laimīgs cilvēks.

– Briedumā mēs uz dzīvi lūkojamies daudz citādāk nekā jaunībā. 

– Pilnībā piekrītu. Man šobrīd ir četrdesmit septiņi gadi, un es jūtos tik labi, kā nekad iepriekš, gan emocionāli, gan fiziski. Manī ir iestājies liels miers. Apzinos, kas es esmu. Bērni gandrīz izauguši, vairs nav tik liela satraukuma par to, vai ar viņiem kaut kas neatgadīsies. Esmu pateicīga par savu labo veselību. Tas ir galvenais. Tāpēc jāuztur sevi formā.

– Daudzas dāmas noteikti apbrīno jūsu lielisko izskatu. Vai padalīsieties ar savu labsajūtas noslēpumu?

– Regulāri apmeklēju sporta zāli, cenšos pēc iespējas vairāk kustēties. Kad vien varu, eju kājām. Tos desmit tūkstošus soļu nemaz nav tik viegli nostaigāt, vajag kādas divas stundas! Brīžiem esmu neiecietīga pret cilvēkiem, kas žēlojas, ka to izdarīt ir grūti. Jā, ir grūti divreiz nedēļā iet uz sporta nodarbībām. Ir grūti daudz staigāt katru dienu. Bet viegli nav arī tad, ja tev ir pāri par simt kilogramiem un visu laiku jānes šāds svars. Tieši nesen ar vīru pastaigājāmies pa mežu, viņš man uz pleciem uzlika savas rokas un jautāja: “Kā tu justos, ja tev būtu vēl papildu desmit kilogrami?” Es atbildēju, ka būtu stipri, stipri grūtāk. Daudz kas šajā dzīvē nāk ar piepūli. Bet, ja viss izdotos vienkārši, varbūt vairs nebūtu tik interesanti. Domāju, katrs var atrast savu izkustēšanās veidu – vai tā būtu skriešana, iešana vai nūjošana, vai, piemēram, pilates.

– Līdztekus sportošanai piedomājat arī pie ēdienkartes?

– Jā, protams. Nevaru ēst visu un cerēt, ka nepieņemšos svarā. Bet necenšos fanātiski turēties pie “pareizā” uztura. Man garšo arī saldumi. Tikai uzmanu, kurā diennakts stundā, cik daudz un cik bieži tos atļaujos. Ir muļķīgi dzīvot pavisam askētiski un kādreiz neapēst arī, piemēram, frī kartupeļus. Viena no lielākajām baudām ir ēšana, bet visam jānotiek ar mēru. Es, piemēram, neēdu pēc septiņiem vakarā. Un uz sporta zāli eju nevis cilāt svarus, bet gan dejot Latīņamerikas dejas. Man ne pārāk patīk tāda klasiska trenēšanās un aerobika. Mans sporta veids ir dejošana.

– Tad jau jūs esat dziedātāja ar pievienoto vērtību – protat arī dejot!

– Man patīk būt kustībā. Nesen vienai dziesmai nofilmējām videoklipu, kurā es dejoju. Dziesma ir kantri stilā, kurš arī ir tuvs manai sirdij. Klipā deju skolotājs māca mani dejot līnijdejas. Sanāca tāds diezgan jautrs un dinamisks gabals; es domāju, ka klausītājiem patiks. Šogad ar šo dziesmu “Vienkārši jābūt ir tā” piedalīšos raidījumā “Latvijas sirdsdziesma”. Domāju, ka tā būs dzirdama februārī.

– Jūs zināt vairākas valodas.

– Jā, runāju latviešu, krievu, angļu un franču valodā, mazliet arī vāciski. Esmu pabeigusi angļu filologus Latvijas Universitātē. Valodas ir noderīgas, jo īpaši mazo tautu pārstāvjiem. To es mācu arī savām meitām. Kad esmu aizbraukusi uz kādu lielvalsti – Itāliju, Franciju vai Kanādu –, vietējie brīnās, ka pārvaldu vairākas valodas, jo viņi zina tikai savējo un īpaši nepiepūlas, lai iemācītos vēl kādu citu.

– Valodu prasmes noteikti ir vērtīgas arī dziedātājas karjerā.

– Jā, it sevišķi franču valoda, kurā esmu iemīlējusies. Tā saistās ar kaut ko īpaši noslēpumainu, juteklisku. Galu galā Parīzi dēvējam par mīlestības pilsētu. Franču valoda ir viena no grūtākajām pasaules valodām, un to vajag apgūt gandrīz visu dzīvi, ja vēlies runāt perfekti. Turklāt francūži nav pārāk iecietīgi, ja tavā izrunā ir daudz kļūdu. Bet mani tas nekad nav atturējis, es dziedu franciski. Man arī ir teikts, ka daru to gandrīz bez akcenta. Bet tas noteikti ir tāpēc, ka man ir ļoti laba muzikālā dzirde.

– Tad jau izvēle dziedāt franču šansonus, šķiet, bija likumsakarīga.

– Tas notika kaut kā dabiski, nebija tā, ka mērķtiecīgi sāku to darīt. Atceros, pirmajā franču valodas lekcijā mēs nevis mācījāmies nosaukt savu vārdu vai skaitīt no viens līdz desmit, bet gan tulkojām dziesmu. Tā bija viena no pasaulē slavenākajām dziesmām – “Elizejas lauki” –, ko izpildīja Džo Dasēns. Šajā tulkošanas procesā es arī iemīlējos franču valodā un šansonā. Tagad dažkārt pat ir grūti izvēlēties, kuras dziesmas dziedāt un kuras ne, jo koncerts nevar ilgt mūžīgi. Tādas klasiskās dziesmas kā “Elizejas lauki” es izpildu gandrīz vienmēr. Ar šo skaņdarbu var asociēties ikviens, ir viegli dziedāt līdzi piedziedājumam. Starp citu, es ne tikai izpildu šansonus, bet arī stāstu par šī mūzikas žanra vēsturi. Tā ir mana lielā aizraušanās, kuru mūzikas gardēži ļoti atzinīgi novērtē.

– Kā vispār pievērsāties dziedāšanai? Vai savulaik bērnībā esat stāvējusi pie spoguļa ar “mikrofonu” rokā? 

– Protams, ka ikviena maza meitene kādā brīdī paņem rokās ķemmi un dzied pie spoguļa. Es nebiju izņēmums. Bet bērnībā mani aizveda uz dejošanas pulciņu, jo to jau apmeklēja mana vecākā māsa. Manas balss dotības atklājās tikai pusaudzes vecumā. Tad es sāku mācīties pie vokālā pedagoga, gāju uz dziedāšanas nodarbībām. Bet mūzika palika otrajā plānā, jo tobrīd sevi nesaistīju ar skatuvi. Vēlāk kārtīgi nodevos studijām universitātē. Tikai pēc tam, kad man jau bija piedzimusi pirmā meita un es biju ieguvusi zināmu briedumu, sapratu, ka vēlos dziedāt, būt uz skatuves. Darīt kaut ko sev, savai dvēselei. Tad pamazām sāku spert soļus šajā virzienā.

– Kā jums veicās ar sapņa piepildīšanu?

– Sākumā es uzstājos krogos un restorānos, jo ļoti gribēju dziedāt un man bija vienalga, kur to darīt. Pirmais lielais grūdiens noteikti bija “Koru kari” – es dziedāju “Tirkīza korī” kopā ar Žoržu Siksnu. Nu jau ir pagājuši vairāk nekā piecpadsmit gadi, kopš esmu uzsākusi savu dziedātājas karjeru. Tas ir ilgs un lēns ceļš. Sevi tomēr ir jāpierāda – gan ar to, ka esi spējīgs dziedāt, gan ar to, ka tev ir savs stāsts, ko vēlies izpaust mūzikā. Tikai tad tu kļūsti par pilnvērtīgu solistu. Tas nemaz nav tik vienkārši. Nepietiek tikai ar labu balsi, ir jābūt kaut kam vairāk – skatuviskajai pievilcībai jeb harizmai –, turklāt nedrīkst baidīties no uzstāšanās. Kad skatos uz kādu dziedātāju, vienmēr domāju par to, vai viņš man pavēsta kaut ko vērtīgu, personisku, caur sevi izdzīvotu. Mana jaunākā meita arī lēnām bruģē savu ceļu mūzikā. Viņai varbūt ir mazliet vieglāk, jo es varu dot kādus padomus. Meitai arī ir vajadzīgais šarms, viņa brīvi jūtas uz skatuves, necieš no lampu drudža.

– Jūsu dzīvē liela loma ir bijusi mūziķim Adrianam Kukuvasam. 

– Jā, viņš bija mans pirmais vokālais pedagogs. Sāku pie viņa iet četrpadsmit gadu vecumā. Vēlāk, kad man jau bija tuvu trīsdesmit, es pie Adriana atgriezos, lai apgūtu ģitārspēli. Beigās šis mācību process izvērtās kopīgā albumā “Starp rīta zvaigznēm”. Tas man bija liels atspēriena punkts, kas palīdzēja virzīties tālāk muzikālajās gaitās.

– Kur tās jūs aizveda?

– Kad komponisti sāka piedāvāt dziesmas, pamazām nonācu pie izpratnes, kas ir tas, ko gribu dziedāt, kas manai balsij visvairāk piestāv. Tā ir estrādes mūzika un jau pieminētie franču šansoni. Man nepatīk vārds “šlāgermūzika”, jo Latvijā tas ir ļoti nonievāts kā kaut kas nekvalitatīvs un slikts, lai gan es tam nepiekrītu. Šlāgermūzika daudziem ir tuva, un to klausās gan Latvijā, gan visā pasaulē. Piemēram, Vācijā un Amerikā šis žanrs ir visiecienītākais.

– Pirms divpadsmit gadiem iznāca jūsu pirmais albums “Baltais zieds”, kas tika nominēts “Zelta mikrofona” balvai. Kādi vēl albumi pa šo laiku nākuši klajā?

– Noteikti jāpiemin albums “Manā varā”, kuru izdevu kopā ar komponistu Jāni Lūsēnu. Tā ir vokālā kamermūzika ar brīnišķīgu latviešu dzejnieču dzeju un vienreizīgu Jāņa mūziku. Šādā ampluā klausītāji mani varbūt būs dzirdējuši mazāk, bet arī šis žanrs man patīk un es labprāt tam pievērstos vairāk. Varētu teikt, ka šajā ierakstā izdziedu sievietes būtību. Vēl man ir albums “Tā diena” kopā ar Ainaru Bumbieri un albums “Atmiņas jeb kas tu esi, mīlestība?”, kurā iekļautas Gunāra Freidenfelda īpaši man sacerētas dziesmas ar latviešu dzejnieku vārdiem.

– Vienubrīd bieži bijāt redzama uz skatuves kopā ar Ainaru Bumbieri. Vai jūsu tandēms ir izplēnējis?

– Nē, nav vis. Nesen abi piedalījāmies Gunāra Freidenfelda koncertos. Protams, gribētos uzstāties kopā vairāk, bet esam aizņemti katrs ar saviem projektiem. Vienmēr sadarbojamies ar lielu prieku, saņemam labas atsauksmes no klausītājiem. Ceru, ka reiz saņemsimies un noorganizēsim kārtīgu koncerttūri.

– Jūs abi varētu piedalīties arī “Latvijas sirdsdziesmā”!

– Varbūt, bet tad noteikti citā sezonā, jo šosezon es uzstāšos ar savu dziesmu, un man šķiet, ka arī Ainars ar savējo. 

– Pirmssvētku laikā visi parasti skraida pa veikaliem un pērk dāvanas. Kā jūs sarūpējat veltes saviem mīļajiem? Vai arī ļaujaties iepirkšanās drudzim?

– Kad meitenes bija maziņas, viņas ļoti gaidīja dāvanas. Viņām pat bija kaut kādi vēlmju sarakstiņi. Bet tagad mūsu ģimenē visi saprot, kuri galu galā ir tie rūķi, kas tās dāvanas gādā. Mums galvenais šajā laikā ir būt kopā. Aizejam uz kādu pasākumu, nopērkam biļetes uz koncertu. Vai arī ieplānojam ceļojumu nākamajā gadā. Šādi mēs sevi iepriecinām. Noteikti ne ar lietām, ko speciāli liekam zem eglītes, – tas nav stāsts par mums.

– Tad jums ir atšķirīga pieredze. Kā jūs vērtējat šo izteikto apdāvināšanās kultūru? 

– Dāvanas un dāvināšana jau nāk no Bībeles, no Kristus dzimšanas stāsta, kad viņš arī tika apdāvināts. Šajā ziņā ir labi, ja cilvēki vēlas kaut ko dot, kādam ziedot. Akcijas “Eņģeli pār Latviju” un “Dod pieci!” ir ļoti svētīgas. Pārējais ir katra paša izvēle. Ja tev ir mazi bērni, protams, viņi gaidīs dāvanas, tu vari stāstīt vai nestāstīt, ka tas viss ir mārketings. Kad cilvēks pieaug, viņš saprot, ko viņam nozīmē dāvana.

– Jūs vienmēr esat uzsvērusi, ka jūsu vislielākie atbalstītāji ir mamma un tētis.

– Tā pavisam noteikti ir. Vecāki mani ir atbalstījuši no pašiem muzikālo gaitu pirmsākumiem. Vispār man ir bijusi brīnišķīga bērnība un brīnišķīgi vecāki. Cerams, ka šo pieredzi esmu nodevusi tālāk savām meitām.

– Vai ņemat pie sirds ģeopolitisko situāciju? Vai arī varbūt jums izdodas no tās distancēties?

– Neizdodas. Ja es dzīvotu mežā vai uz vientuļas salas, tad varbūt varētu to neņemt vērā, bet es dzīvoju sabiedrībā un daudzi notikumi mani ļoti sāpina, it sevišķi par Ukrainu. Ja paskatos kādu filmu par Latviju Otrā pasaules kara laikā, liekas, ka šobrīd Ukrainā notiek kaut kas līdzīgs. Tas ir baisi. Ikdienas dzīvē no tā visa distancējos, bet, tiklīdz kaut kas uzpeld virspusē, ir sāpīgi. Es ļoti jūtu līdzi ukraiņu tautai.

– Rudenī, kad tumsa iestājas agrāk, daudzus pārņem nomāktība. Vai arī jūs kādreiz piemeklē rudens skumjas?

– Šis rudens man bija ļoti piepildīts. Gan ar Gunāra Freidenfelda koncertiem, gan ar citiem muzikālajiem projektiem. Var teikt, ka nebija laika grimt depresijā. Protams, arī man mēdz piezagties skumjāki mirkļi, pat īsti bez iemesla, jo viss taču ir kārtībā. Tad liekas, ka pie vainas ir gaismas trūkums. Bet, kad uzsnieg sniegs un dienā uzspīd saule, uzreiz kļūst labāk.

– Vai arī jūs aukstajā laikā ceļojat uz siltajām zemēm, kā daudzi tagad dara?

– Es personīgi uzskatu, ka mums ir palaimējies dzīvot Latvijā, jo varam baudīt visus četrus gadalaikus. Šogad laikapstākļi mūs ir ļoti lutinājuši – bija brīnišķīgs pavasaris, vienreizīga vasara un fantastisks rudens. Pēdējos mēnešos katru reizi, kad devos ārā, nodomāju: ja rudens ir šāds, tad jau var dzīvot arī Latvijā. Patlaban man nav laika ceļot, bet janvārī gan grasos kaut kur pabaudīt saulīti. Vispār ceļošana ir viena no manām dzīves kaislībām, taču es neesmu no tiem, kas uzliek plecos mugursomu un brauc jebkur. Man tomēr vajadzīgs zināms komforts, bet es ceļoju pie katras mazākās izdevības. Mūsdienās tas nav nemaz tik dārgi, kā tas bija agrāk, kad biļetes maksāja bargu naudu.

– Kādi muzikālie projekti jums iecerēti tuvākajā nākotnē?

– Kopā ar akordeonistu Kasparu Gulbi sniegsim koncertu “La Vie en Rose” – “Dzīve rožainā gaismā”. Ar šo koncertprogrammu jau esmu uzstājusies vairākās vietās Latvijā. Tā ieskandinās arī šī gada pavasara tūri, kuras laikā uzstāsimies daudzās pilīs un muižās. Vēl ieplānots viens projekts kopā ar Jāni Paukštello (mums pagājušogad iznāca kopīga dziesma), bet šobrīd gan par to vēl pāragri runāt. Tāpat es uzstājos kopā ar Roberto Meloni. Mums ir burvīga programma “No Romas līdz Parīzei”. Roberto ar savu itāļu dziesmu plejādi un es ar saviem frančiem – mēs ļoti labi sadarbojamies. Šad tad uzstājos kopā ar dažādiem māksliniekiem, gan Žoržu Siksnu, gan Viktoru Lapčenoku. Kur mani pieaicina, tur labprāt arī iesaistos.

– Vai izdodas visu pagūt un neizdegt?

– Varbūt tā tikai izklausās, ka visa kā ir ļoti daudz, bet īstenībā – jo vairāk darāmā, jo vairāk tas ir pa spēkam. Es drīzāk uzlādējos, nevis izsīkstu.

– Lai piepildās visas jūsu ieceres!

– Paldies! Savukārt šī izdevuma lasītājiem es novēlu sameklēt gaismu sevī, ne eglīšu mantiņās vai salūta raķetēs. Atrast mieru un mīlestību. Domāt gaišas domas par nākotni – ka viss beigu galā būs labi. Lai visiem brīnišķīgs jaunais gads!