Andris Ērglis: Es esmu vēl vecā kaluma mūziķis ^{Apriņķis.lv}

Taču Andri Ērgli var saistīt arī ar Cēsu novadu, kur viņš strādā par skolotāju Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolā un Dzērbenes vispārizglītojošajā un mūzikas pamatskolā, un Pierīgu, jo jau labu laiku viņš dzīvo Mārupē.

– Vasara ir pagājusi, un, kaut arī koku lapas vēl nav iekrāsojušās dzeltenas, tomēr jūtams, ka rudens jau sācies. Bet kā šobrīd klājas jums?

– Cik no malas dzirdu runājam, visiem šis gads ir bijis tāds pasmags – ar visādiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem, ar kritumiem un kāpumiem. Es neesmu nekāds izņēmums, arī man tieši tāpat ir gājis krāsaini – te mazliet gaišāk, te tumšāk. Arī vasara dabā par to liecināja, neko diži to izbaudīt nedabūju. Tā arī pagāja viss gads, tāds mazliet nesaprotams, bet man nav laika iedziļināties šajos melnajos un baltajos. Īstenībā man šis gads ir bijis gana darbīgs, jo es ļoti cītīgi strādāju pie sava jaunā albuma “Stāsts”, kas dienasgaismu ieraudzīs 24. oktobrī.

– Kas šajā albumā būs?

– Tajā būs desmit dziesmas. Dažas jau ir izskanējušas, un starp tām ir arī mana priekšpēdējā – “Tev vienmēr būšu es”. Šī dziesma pēdējos trīs mēnešus ir itin bieži skanējusi Latvijas radiostacijās. Par to man liels prieks un tajā pašā laikā arī pagodinājums, jo radio ētera cilvēki to ir atzinuši par labu esam. Tāpat arī nule kā klajā laistā dziesma “Solījums”. Albumā ir iekļautas arī senākas kompozīcijas – tādas, kas tapušas pirms gada vai diviem. Taču pilnīgi visām dziesmām mūziku esmu rakstījis es pats. Man ir jāsaka milzīgs paldies dzejražiem, tekstu autoriem, kas ar mani sadarbojas, piemēram, Guntaram Račam, Dāvim Rietumam. Taču ilgākā un ražīgākā sadarbība man ir izveidojusies ar Mārtiņu Kanteru – puse albuma būs ar viņa tekstiem.

– Vai rudens periods būs ražīgs arī ar koncertiem?

– Jā, protams. Mums mūziķiem albuma izdošana ir svētki. Dažreiz runā, vai vajadzīgs albums 21. gadsimtā. Redziet, es esmu vēl vecā kaluma mūziķis, kuram sava darba noslēgumu tomēr gribas redzēt arī taustāmā veidā. Tas ir tāpat kā ar grāmatām. Protams, tagad var arī visādi citādi, ir iespējama straumēšana, viss ir digitāli. Kamdēļ tev to albumu vajag? Bet man ir nepieciešama šī sajūta, ka varu to ielikt plauktā vai kādam uzdāvināt. Tik vienkārši. Tiesa, ļoti daudziem vairs nav disku atskaņotāja, bet es zinu cilvēkus, kam tāds vēl joprojām ir. Taču, ja man jautātu, kā albumu vislabāk aiznest līdz cilvēkiem, es atbildētu: protams, ar koncertiem! Jā, un man to būs veseli trīs. Viens notiks 24. oktobrī kultūras centrā “Ulbrokas pērle”, pēc tam 25. oktobrī Liepājā, Olimpiskā centra Rožu zālē, un albuma prezentāciju noslēgšu Andros, 30. novembrī, ar koncertu brīnišķīgajā Cēsu koncertzālē.

– Jūs tagad dzīvojat Mārupē. Cik bieži sanāk aizbraukt līdz Liepājai?

– Liepāju es apciemoju diezgan bieži. Tur dzīvo mani draugi, arī bērni, tāpat ir ļoti daudz paziņu. Vēl joprojām nodarbojos ar vairākiem sporta veidiem, un viens no tiem ir pludmales teniss. Liepājā, manuprāt, ir visskaistākās, vismīkstākās un vismaigākās smiltis, kādas vien var būt. Tādu nav nekur citur ne Latvijā, ne arī pasaulē. Tāpēc vasarā, cik vien iespējams, braucu uz Liepāju. Protams, arī rudenī, ziemā un pavasarī, jo šajā laikā tur vēl tiek spēlēts lielais teniss. Kā zināms, Liepāja ir viena no lielā tenisa mekām, arī Anastasija Sevastova ir no Liepājas. Šeit ir brīnišķīgi un izslavēti tenisa korti – gan āra laukumi ar māla segumu, gan pieci slēgtie tenisa laukumi. Zinātāji tos uzskata par vieniem no labākajiem Latvijā.

– Tiem, kas nav pieraduši braukāt lielākus attālumus, varētu likties, ka Liepāja atrodas dikti tālu. Lai tā braukātu turp un šurp, ir jāsaņemas!

– Tas ir ļoti relatīvi, ja uz to paskatāmies, piemēram, pasaules mērogā. Esmu daudz dzirdējis, kā dzīvo mūsu pasaules lielvalstīs, teiksim, Amerikā vai tepat Eiropā – Vācijā, Spānijā, Francijā. Cilvēki katru dienu brauc uz darbu pat 250 kilometrus. Labi, tur ir autobāņi, pa kuriem var traukties ātrāk, taču arī man šī braukāšana nesagādā nekādas problēmas, jo, pirmkārt, man patīk braukt ar automašīnu, otrkārt, kad esmu pie stūres, tas ir brīdis mazai meditācijai, kad varu atvēlēt laiku tikai un vienīgi sev.

– Vai, braucot ar mašīnu, top arī kādas dziesmas?

– Jā, arī tā ir bijis. Varbūt ne gluži dziesmas, bet idejas ir radušās noteikti.

– Zinu, ka novembrī piedalīsieties Ulda Stabulnieka 80 gadu jubilejai veltītajā koncertā. Cik sirdij tuvs jums ir bijis un varbūt joprojām ir šis komponists un viņa dziesmas?

– Ar Uldi Stabulnieku es neesmu bijis personīgi pazīstams. Kad viņš vēl bija dzīvs, es biju diezgan pajauns. Tomēr jāteic, ka viņa daiļrade ir atstājusi ārkārtīgi lielu nospiedumu latviešu mūzikā. Nav jau ilgi jādomā, kura ir vispopulārākā dziesma rudenī. Tā noteikti ir paliekoša vērtība.

– Turklāt tā tika radīta laikā, kad par daudz ko nedrīkstējām runāt.

– Tieši tā. Atmodas laikā daudziem radošajiem cilvēkiem, arī mūziķiem un dzejniekiem, visādos veidos nācās kaut kā līdzēties, lai varētu tikt cauri cenzūrai. Tas tiešām ir interesanti, ar kādiem pārbaudījumiem vajadzēja sastapties šiem māksliniekiem.

– Koncertā uzstāsies dažādi izpildītāji. Vai varat atklāt, kuras Ulda Stabulnieka dziesmas dziedāsiet jūs?

– Man uzticēta kopdziesma, un tā ir “Tik un tā”. Dziedāšu arī “Margaritu”. Esmu izvēlējies tās dziesmas, kuras patīk arī man pašam.

– Kas vēl interesants iecerēts šoruden? Droši vien lielākais akcents ir uz paša koncertiem?

– Jā, gan uz paša koncertiem, gan uz topošu albumu. Taču jau divdesmit vienu gadu es esmu arī pedagogs, un septembris, kā ierasts, man iesācies skolas zīmē. Atkal deviņi mēneši paies saistībā ar mākslu un pedagoģiju. Šoruden sāku strādāt arī Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolā, kur mācīšu sitaminstrumentu spēli. Tas man pašam būs jauns piedzīvojums.

– Jūs strādājat arī Dzērbenes vispārizglītojošajā un mūzikas pamatskolā. Kāpēc Cēsu puse?

– Kā saka, viss plūst un mainās. Ja cilvēks ilgi atrodas rutīnā, viņam ātri viss var apnikt. Es vienmēr esmu bijis aktīvs un darbīgs. Man patīk būt kustībā. Cēsis ir ārkārtīgi skaista pilsēta, tas ir viens. Otrs – tā kā pašlaik dzīvoju Pierīgā, braukt strādāt uz Liepāju būtu neprāts. Turklāt piedāvājumi man nāca tieši no Cēsu puses, un pirms pieciem gadiem es piekritu. Kaut kā dabīgi tas ir sanācis.

– Vai kāds no jūsu skolēniem jau ir kāpis uz skatuves un sevi pierādījis?

– Mūsu bērni uz skatuves kāpj jau no septiņu gadu vecuma. Es esmu no tiem pedagogiem, kas saviem skolēniem silti iesaka to darīt, jo skatuve ir vislabākais veids, kā pārbaudīt gan savu psiholoģisko noturību, gan visu pārējo. Jo, tikai pārvarot šīs bailes, var pateikt, vai esi gatavs, vai visu esi labi iemācījies. Es lepojos ar katru savu audzēkni. Kamēr strādāju par pedagogu, nav bijusi neviena tāda situācija, kad mans audzēknis nevarētu nospēlēt skaņdarbu.

– Tad jau jums sanāk diezgan liela braukāšana pa Latviju? Cēsis, Mārupe, Liepāja…

– Jā, bet es absolūti par to negaužos, jo, kā jau teicu, man ļoti patīk braukt ar mašīnu. Protams, ir nogurdinoši, sevišķi pēc koncertiem, ja ir jābrauc, piemēram, maršruts Gulbene–Rēzekne–Daugavpils vai uz Liepāju, Ventspili. Ir bijis tā, ka vienas dienas laikā nobraucu tūkstoš kilometrus, jo tajā reizē vajadzēja uzstāties trīs pasākumos. Pirmais bija no rīta Alūksnē, pēc tam – Rēzeknē, bet vakarā jābūt Rīgā. Tad jūs varat iedomāties, kā ir izbraukt visu šo trijstūri! Tas nav nemaz tik vienkārši, un vēl kāpt uz skatuves. Bet ir, kā ir. Mēs dzīvojam tur, kur dzīvojam, un pieņemam to, ko mums dod.

– Vai sanāk visu ieplānot, kad gribas, vai tomēr vairāk ir jāpakļaujas kalendārā ierakstītajam grafikam?

– Grafiks ir vispirms, tikai tad viss pārējais. Protams, savā kalendārā esmu atstājis arī dažus caurumiņus un iekļāvis laiku arī atpūtai vai tam, lai kaut kur izbrauktu, satiktos ar draugiem, pasvinētu ar ģimenes locekļiem. Nav tā, ka es tikai strādāju, noteikti nē.

– Cik stundu naktī veltāt miegam? Vai sanāk visas astoņas vai tomēr darbu ir tik daudz, ka vairāk par sešām nevarat atļauties?

– Ar to gulēšanu ir tā, ka es esmu cilvēks, kam šī lieta patīk. Atceros, kad man bija divdesmit, trīsdesmit gadu, lai cik dīvaini tas skanētu, varēju gulēt visvairāk par citiem. Draugi par mani smējās, viņi nesaprata, kā var tik daudz laika pavadīt guļot. Pat dienas vidū gāju nosnaust – tiešām! Man patika to izbaudīt, bet, kļūstot vecākam, aizvien vairāk un vairāk saīsinu gulēšanas laiku. Droši vien ir tā, ka to var samazināt tikai tad, ja ir daudz, ko darīt. Laikam divdesmit, trīsdesmit gadu vecumā man bija mazāk darāmā nekā šobrīd.

– Kas vēl interesants jūsu dzīvē?

– Runājot vēl par miegu – par to, kas rada nogurumu. Droši vien tas ir arī sports. Es cenšos sevi turēt labā kondīcijā, kaut gan man ir tāds mazs vēderiņš uzaudzis. Bet, ja es nesportotu, tas droši vien būtu divtik lielāks. Nezinu, kā es izskatītos. Mēģinu sevi uzturēt sportiskā formā, tāpēc nodarbojos gan ar lielo, gan ar pludmales tenisu, ar boulingu, basketbolu. Vēl joprojām spēlēju basketbola komandā “Nīca/BLi”, kas pēc spēka ir trešā līga Latvijā. Nākas sevi turēt formā, jo arī pasākumi un uzstāšanās prasa savu. Ja nebūtu sporta, diez vai arī uz skatuves es būtu tik izturīgs.

– Vai sanāca paskatīties arī Eiropas čempionātu basketbolā?

– Jā, protams! Aizgāju pat uz vienu spēli klātienē. Es esmu ne tikai spēlētājs, bet arī liels sporta fans. Mani interesē gan hokejs, gan arī citi sporta veidi, piemēram, biatlons, bobslejs, kamaniņas. Es daudz kam sekoju līdzi.

– Lielākoties patīk skatīties tiešraidē?

– Ja sanāk, tad, protams, jā. Taču bieži vien ir tā, ka nav laika. Bet mēs taču dzīvojam 21. gadsimtā, kad ir iespēja noskatīties ierakstā to, ko neesi redzējis.

– Vai skatāties, nezinot rezultātu?

– Esmu piekodinājis saviem draugiem, ja neesmu redzējis vai mēs kopā neesam skatījušies, tad, lūdzu, tikai nesakiet man rezultātu! Es pats gribu izbaudīt šo pārsteiguma momentu – uzvaru vai zaudējumu.

– Andri, paldies par sarunu, un lai spēka pietiek it visam!