Ilze Pukinska: Darbs mani uzlādē ^{Apriņķis.lv}

Ilze ir piedalījusies vairākos televīzijas seriālos, piemēram, “Neprāta cena”, “Ugunsgrēks”, “Šķiršanās formula”, un spēlfilmās, piemēram, “Sapņu komanda 1935” un “Džimlai rūdi rallallā”, bet par lomu filmā “Pitons” viņa saņēma balvu “Lielais Kristaps”. “Darbs mani uzlādē,” mūsu sarunā saka Ilze, kad jautāju, kā viņai izdodas apvienot visu darāmo un no mājām Baltezerā pagūt uz darbu Valmierā.

– Ilze, ķeršos uzreiz vērsim pie ragiem un jautāšu: vai kalendārs pierakstīts jau gadu uz priekšu?

– Kaut kas ir sarakstīts, kaut kas nav. Izrādes, kas tiek plānotas, protams, ir zināmas savlaicīgi. Šobrīd Valmieras teātrī notiek mēģinājumi izrādei “Telma un Luīze”, ko iestudē Juris Rijnieks pēc Ridlija Skota filmas motīviem. Tur es atveidoju Sāru. Vēl man būs projekts pie Herberta Laukšteina. Franču komēdija, kurā jau spēlēju pirms daudziem gadiem, kad ienācu Valmieras teātrī. Saucas “Blēzs”. Savulaik tajā tēloju Pepitu, tagad, protams, būšu citā lomā – atveidošu māti. Vēl iecerēts viens jauns producenta Sanda Mohovikova projekts, kas gaidāms pēc jaunā gada. Drīzumā plānota arī seriāla “Radiņi” jaunās sezonas filmēšana. Turpināsim tur, kur apstājāmies pirms dažiem gadiem.

– Kā jums vispār patīk jūsu varone “Radiņos”, un vai pati esat šī seriāla cienītāja?

– Man ļoti patīk scenārijs – tas tika adaptēts no Ukrainas seriāla “Svati”. Respektīvi, tas ir ukraiņu darbs, un viens no tā autoriem ir Volodimirs Zelenskis. Tā acīmredzot bija viņa dzīve pirms tās, kādu mēs to redzam tagad. Man šis seriāls ļoti patika jau tad, kad es to skatījos ar krievu aktieriem pirms gadiem divdesmit, ja ne vairāk. Kad atnāca adaptācija latviešu auditorijai, es jau biju redzējusi visas oriģinālās sērijas. Latvisko variantu pirms kāda laika nofilmējām, bet tad – visdrīzāk, finansiālu iemeslu dēļ – tas tika pārtraukts. Un tagad mēs turpināsim. Man bija ļoti liels prieks atkal satikties ar savu varoni.

– Jūsu televīzijas “mazmeita” jau būs krietni paaugusies. Seriālā viņa bija vēl diezgan maziņa.

– ”Mazmeita” ir paaugusies līdz pareizajam vecumam, kā scenārijā vajag. Visas sezonas jau arī netiek filmētas vienā laidā. Mazmeitu tagad spēlē nevis bērns, bet gan jauna meitene.

– Kādas filmēšanas jums vēl ir ieplānotas?

– Jāuzņem vienas filmas tīzeris pie jaunās, talantīgās režisores Justīnes Silakaltiņas. Tīzeris nozīmē nofilmēt tādu nelielu klipu, kas tiek rādīts tālāk. Bet par to vēl ir pāragri runāt. Tad, protams, ir plānotās izrādes teātrī, ko spēlējam: gan “Četri balti krekli”, gan “Mēs, roks, sekss un PSRS”, gan “Dona Perlimplina mīlestība” Lindas Kalniņas režijā. Mums bija pirmizrāde sezonas beigās. Vēl arī komēdija “Pidžama sešiem”, ko spēlējam dažādos kultūras namos.

– Kā jums veicas ar “Pidžamu sešiem”?

– Šī izrāde ir aizgājusi ļoti labi – uz urrā –, kas man ir pilnībā saprotams, jo tas ir ļoti labs materiāls. Tā ir pārpratumu komēdija, cilvēki ir izslāpuši pēc šī žanra un smiekliem. Tur arī ir tas noslēpums, ka visi grib izsmieties, un “Pidžama sešiem” tam dod lielisku iemeslu. Tēls, ko tur atveidoju, man ir ļoti mīļš.

Atgriežoties pie citiem projektiem, gribēju piebilst, ka līdztekus darbam televīzijā un teātrī es Valmieras Valsts ģimnāzijā reizi gadā iestudēju žetonu vakara izrādi. To daru jau pēdējos desmit gadus, un nu ir pienācis laiks iestudēt atkal kaut ko jaunu, lai bērni varētu spēlēt. Tā ir Valmieras Valsts ģimnāzijas tradīcija, ka žetonu vakarā viņi spēlē teātra izrādi. Visu trīs divpadsmito klašu skolēni, kas tūlīt beigs skolu, paralēli vēl gatavojoties eksāmeniem, iestudē aptuveni stundu garu uzvedumu. Jā, tas nav maz. Tas ir darbs visa gada garumā ar cilvēkiem, kas nav aktieri.

– Un kāds ir šī iestudējuma tālākais liktenis? To vienkārši noskatās, un viss?

– Viņi nospēlē divas trīs izrādes pārējiem audzēkņiem skolā, pēc tam arī vecākiem, radiniekiem un draugiem, kas atnāk uz žetonu vakaru. Bet, jā, tā tas arī paliek. Izrāde tiek nospēlēta tikai dažas reizes.

– Ilze, kā vispār aktierim ir skatīties filmas, kurās viņš ir piedalījies? Vai esat no tiem, kas noskatās un ar kritisku aci pavēro sevi, vai arī pie filmēšanās ir tik ļoti pierasts, ka tas vairs neliekas nekas īpašs? 

– Es zinu, ka man absolūti nav veselīgi to visu skatīties, jo sevi vērtēju ļoti kritiski. Kaut kā ar mokām izturu pirmās divas sērijas, ko parasti rāda pirmizrādēs, kad visi satiekas, lai kopīgi noskatītos. Jāteic, raugos caur pirkstiem un domāju: “Ak dievs, te varēju izdarīt pavisam citādāk!” Vai arī: “Hmm, tīri tā nekas, nebija tik traki!” Nav tā, ka es sēdētu baigā apmierinātībā un jūsmotu par sevi. 

– Vai var teikt, ka esat pārāk kritiska pret sevi?

– Nē, neesmu. Bet nevar arī uz sevi skatīties tikai ar sajūsmu. Vismaz man tā šķiet. Aktierim ir jāizvērtē gan pozitīvās, gan negatīvās lietas savā veikumā, lai varētu pilnveidoties. Zināmā mērā jābūt kritiskam, jo ir jāsaprot, ko tu dari. It sevišķi Latvijā, jo pie mums seriāli tiek filmēti ļoti, ļoti ierobežotā laikā. Viss notiek zibenīgi, ir daudz materiāla, garas stundas, un ir veikli jāstrādā. Ir jāiemācās būt gatavam nospēlēt tik koncentrētā laika sprīdī, kādā bieži vien ir mūsu budžeti un mūsu filmu telpa. Tāpēc nevar neskatīties kritiski. Ja vienai ainai būtu veltīta vesela diena, tad varbūt varētu sēdēt un jūsmot par to, kā viss izstrādāts.

– Vai jums kā aktrisei pietiek laika arī atpūtai, lai atbrīvotu prātu?

– Es piedzīvoju periodu, kad biju diezgan pabrīva, tāpēc, protams, sanāca arī atpūsties. Aktiera profesijā tas nav paredzams. Bieži vien ir tā, ka vienubrīd ir daudz brīva laika, tad atkal maz. Darbi pēkšņi var saskriet, un tad ir jāskrien pa galvu, pa kaklu, lai visu paspētu. Pēc tam atkal seko mierīgāks posms. Diemžēl dzīvē tā ir – te augšā, te lejā.

– Jūs strādājat Valmieras Drāmas teātrī, bet dzīvojat Baltezerā. Kā jums izdodas to apvienot? 

– Tas tiešām tagad ir diezgan traks pasākums. Bet galvenais ir plānošana un mobilizēšanās. Par laimi, man ir autovadītāja tiesības, es braucu ar mašīnu, līdz ar to ir vieglāk. Turklāt Valmierā varu arī pārnakšņot, ja mēģinājumu periods ir ilgāks, – mums ir pieejama teātra viesnīca. Es visu dzīvi tā daru, un tas nav sarežģīti. Daudz vienkāršāk ir savienot Baltezeru un Valmieru nekā Pārdaugavu un Valmieru, jo nav jābrauc cauri pilsētas centram.

– Cik ilgs laiks aiziet ceļā?

– Stunda un piecpadsmit, divdesmit minūtes. Būtībā esmu kādreiz arī ilgāk braukusi pa sastrēgumu no Baltezera līdz, piemēram, Rīgas centram vai Pārdaugavai. Pa šoseju nav tik traki.

– Kā jūs vispār nokļuvāt Baltezerā? Vai vienmēr esat tur dzīvojusi?

– Baltezerā ir manas mājas jau vairāk nekā trīsdesmit gadus.

– Dzīvesvieta Baltezerā bieži vien asociējas ar finansiālu turību.

– Šis priekšstats ir stipri pārspīlēts. Būtībā es esmu no vecajiem Baltezera iedzīvotājiem, mantojām māju no vīra vecākiem. Tādu iedzīvotāju Baltezerā un Bukultos gar ezera krastu ir diezgan daudz. Nezinu, varbūt tie, kas te tagad būvē mājas citu pēc citas, ir miljonāri, bet nevienam jau makā neielīdīsi. Iespējams, viņi ir lieli banku parādnieki.

– Šobrīd Latvijā, piemēram, daudzi mediķi un arī citu profesiju pārstāvji sūdzas, ka viņiem netiek maksāts solītais atalgojums. Kāda situācija ir aktieriem? Vai viņi spēj savilkt galus kopā?

– Ja papildus teātrim netiktu darīts vēl kaut kas, tad būtu ļoti grūti. Tas droši vien ir individuāli, atkarīgs no katra aizņemtības. Daļa aktieru noteikti tīri labi spēj savilkt galus kopā, jo viņi ir ļoti pieprasīti gan kino, gan televīzijā, gan vēl kaut kur citur. Citiem varbūt ir sarežģītāk. Katrs meklē kaut ko savu. Es nedomāju, ka aktieri sūdzas. Uzskatu, ka jebkuras nozares darbiniekiem, arī mediķiem, ir pamats prasīt lielāku atalgojumu. Kāpēc gan lai viņi neprasītu sev vairāk? Tagad dzīvojam brīvā pasaulē, ļoti labi saprotam, cik milzīga ir bedre starp to, ko pelna citur un ko pelna šeit. Bet ne visi. Ja cilvēkiem nonāk ausīs, cik pelna, teiksim, valsts aparātā strādājošie, pārējie nevar saprast, kāpēc viņi nepelna tikpat. Mums ir viens operas un baleta teātris, un, ja mēs domājam, ka, nelaižot baletniekus izdienas pensijā, ietaupīsim valsts naudu, tad tas man liekas pat smieklīgi.

– Tajā pašā laikā tērējam naudu kaut kādiem nevajadzīgiem projektiem...

– Nu, es nezinu, vai nevajadzīgiem, varbūt vajadzīgiem, es politikā neesmu tik gudra, lai to vērtētu. Zinu, ka pasaulē šobrīd nav taisnīguma ne atalgojuma, ne politiskās situācijas ziņā. Bet iepriekš pieminēto situāciju es negribētu saukt par sūdzēšanos. Domāju, ka daudzi tagad cīnās par savām tiesībām, jo saprot, kāda izvērtīsies viņu nākotne un cik viņi saņems, kad vairs nebūs spējīgi kustēties. Līdz ar to es teiktu, ka tā ir nevis sūdzēšanās, bet gan vēlme dzīvot vairāk vai mazāk atbilstoši civilizētas pasaules standartiem. Demokrātiskā valstī, paldies dievam, ir atļauts iestāties par savām interesēm. Bet mēs esam tik, cik esam, – maz. Taču te rodas arī daudz kas ļoti labs, varbūt tas ļaus visiem nopelnīt kādu naudiņu vairāk, ja parādīsies kaut kas pasaulei pievilcīgs. Pagaidām tā ir noticis tikai mākslā, kurai arī grib visu griezt nost, kā jau bija paredzams.

– Vasara ir pagājusi, klāt rudens. Kā šīs vasaras laikapstākļus izjutāt Baltezerā?

– Patiesībā šogad vasaras nemaz nebija, ja tā godīgi. Bija pavēss. Tā arī to izjutu. Bet es sevišķi par to nepārdzīvoju. Vienīgi domāju: lai tikai lauksaimniekiem viss ir labi. Lai tiem, kas Latvijā nodarbojas ar lauksaimniecību, nav jāskrien ar pastieptu roku.

– Bet ir jāskrien ar pastieptu roku!

– Jā, žēl par to. Mainīt gan tur es neko nespēju. Mēs varam ļoti daudz ko ietekmēt, tikai ne laikapstākļus un arī dažu valstu rīcību.

– Toties jums droši vien nācās bieži pļaut zāli, jo mitruma bija pietiekami.

– Jā, tas gan, zāle un nezāles auga griezdamās. Šogad man entuziasms pret dārza darbiem pazuda vispār.

– Kurš gadalaiks jums ir sirdij tuvāks? Vai esat no tiem, kam patīk Latvijas četri gadalaiki, vai arī labprātāk izvēlētos tikai siltās un saulainās sezonas?

– Man ļoti patīk rudens sākums, bet es nevaru apgalvot, ka tikai tas, jo arī pavasaris, vasara un savā ziņā arī ziema ir skaista. It sevišķi, kad tā atnāk balta, jo tad ir kaut kāda gaisma. Man ļoti patīk gaisma. Tādēļ es gribētu teikt: jauki, ka Latvijā ir četri gadalaiki. Es tos izbaudu. Īpaši pārejas periodus, arī pavasarī. Kad beidzas vasara un sākas skumjāks laiks, bet tomēr vēl ir saule. Un kad pavasarī parādās pirmā saule, bet dabā tomēr vēl ir vērojams kāds skarbums.

– Tātad jums patīk arī Latvijas zelta rudens?

– Jā, arī tas. Vēroju, kā ainava mainās, kad braucu ar mašīnu. Es pat teiktu, ka man šad tad patīk arī lietus, ja tas, protams, nav katru dienu.

– Gads tuvojas beigām, tūlīt nāks tumšie rudens vakari, un tad jau klāt Ziemassvētki. Kāds jums ir bijis šis gads?

– Ļoti vētrains. Teātrī sezona beidzās pavasarī, piedalījos jau pieminētajā Lindas Kalniņas izrādē “Dona Perlimplina mīlestība”. Man tā ļoti patika. Likās, ka šis iestudējums ir svarīgs man pašai. Arī tagad iesākums sezonai ir labs. Esmu priecīga par šo gadu. Drīzāk gribētu pastāstīt par savu meitu

– Un ko jūs vēlētos pastāstīt?

– Mana meita Margareta Māra Cilinska kopā ar Jēkabu Okonovu un Aivaru Šaicānu uzņem filmu par Grenlandi; viņi šogad brauca ekspedīcijā uz turieni. Šajā filmā viņi seko līdzi latviešu ārstam pulmonologam Aināram Zariņam viņa solopārgājienā. Šī ārsta iedvesmas avots ir Kakortokā jau gandrīz pusgadsimtu dzīvojošais latvietis Ivars Sīlis – rakstnieks, dokumentālists un polārpētnieks. Šīs filmas galvenais vēstījums būs par to, ka nekad nav par vēlu meklēt un atrast jaunas iespējas. Plānotas četras sērijas. Margareta nopietni strādā šajā projektā, un es lepojos ar viņu.

– Vai jūsu meitai patīk doties šādās ekspedīcijās, vai arī tas bija īpašs notikums un nācās pārkāpt sev pāri un iziet no komforta zonas?

– Domāju, ka viņiem visiem, ne tikai Margaretai, tas bija liels piedzīvojums. Jo Grenlande ir kā liels ledus klucis ar tādām mazām saliņām, kur dzīvo cilvēki, kur jūrā ir daudz zivju, roņu un vaļu. Lai tiktu no vienas vietas uz otru, tu nevari iesēsties mašīnā, tev ir jālido vai nu ar helikopteru, vai ar lidmašīnu. Tas meitai bija ārkārtīgi interesants brauciens, es teiktu, liela eksotika. Un paralēli vēl ritēja darbs, lai to visu iemūžinātu.

– Novēlēsim, lai jums izdodas apdarīt visus darbiņus un nepalaist garām nevienu projektu!

– To arī es pati sev novēlu. Un nenogurt līdz nespēkam. Bet tas viss jau uzlādē. Man ir grūti, kad nav darba savā profesijā. Tad es sāku čīkstēt. Man gribas, lai ir.

– Paldies jums par sarunu!