Aivars Gudrais – ģitārists, kura rokrakstu nesajauksi ar citu ^{Apriņķis.lv}

Šogad maijā carnikavietis atzīmēs sešdesmit septīto dzimšanas dienu, taču viņa koncertu grafiks arvien ir pilns – gan kopā ar “Zodiaku”, gan vijolnieka Raimonda Ozola jubilejas koncertos, turklāt šovasar savu četrdesmito gadadienu svin arī leģendārā grupa “Turaidas Roze”. Tikai Aivaram Gudrajam raksturīgā ģitārspēle un īpaši spilgtās solo partijas joprojām ir spilgts viņa rokraksts, kas iedvesmojis neskaitāmus ģitāristus.

– Kā jums vispār dzīvē sokas?

– Principā jau nav nekādas vainas, grēks būtu sūdzēties. Gribētos gan būt jaunākam un mazliet vairāk pasportot, kas man ļoti patika jaunībā. Tagad ir palicis tikai peldbaseins. Agrāk spēlēju arī hokeju – tādā amatieru līmenī, bez sacensībām. Taču šobrīd no hokeja esmu aizgājis. Nejūtos vairs tik jauns.

– Ar lielu vērienu un plašiem koncertiem atzīmējāt ne tikai savu sešdesmito, bet arī sešdesmit piekto jubileju!

– Ar vērienu būtu lielkoncerts arēnā “Rīga”, bet ne jau man. [Smejas.] Tur ir vieta daudz jaunākām grupām, kas spēj sapulcēt tik milzīgu auditoriju. Taču mums bija patiešām liela koncerttūre, apceļojām visu Latviju.

– Jūs dzīvojat Carnikavā. Vai esat carnikavietis jau kopš mazotnes?

– Nē, es visu bērnību pavadīju Mellužos, piedzimu un dzīvoju ar vecākiem privātmājā Jūrmalā. Starp citu, mums tikai viena māja bija starpā ar slaveno Sējānu ģimeni. Leons Sējāns [grupu “Pērkons” un “Menuets” ģitārists, – aut.) ir man tuvs draugs jau kopš bērnības, kopā sēdējām vienā skolas solā. Ar viņu kopā mums bija arī pirmais ansamblis. To izveidojām tad, kad mācījāmies septītajā klasē. 

– Un kā nokļuvāt Carnikavā?

– Apprecējos divdesmit divu gadu vecumā. Tolaik sievasmāte teica, ka jaunajai ģimenei tomēr jādzīvo atsevišķi no vecākiem. Pārcēlāmies no Mellužiem uz galvaspilsētu, jo mums piešķīra mazu dzīvoklīti ar malkas apkuri Tallinas ielā. Savukārt sievasmātei ar sievastēvu Carnikavā bija vasarnīca, kas tika pārbūvēta par lielāku privātmāju un tagad ir mūsu mājas.

– Jūrmalnieki parasti savu pilsētu nemēdz mainīt pret citu dzīvesvietu...

– Ja man to jautātu, es arī nemainītu, bet, tā kā mana māsa jau bija mājā iedzīvojusies, tad priekšroku atvēlējām viņai. Es domāju, ka ģimenei tas nāca tikai par labu, ka dzīvojām atsevišķi. Tam gan es piekrītu.

– Ja ar Leonu mācījāties kopā skolā, vai jau tolaik sākāt runāt par to, ka abi vēlaties spēlēt ģitāru?

– Mums bija tā privilēģija, ka puikas gados varējām iet uz “Menueta” mēģinājumiem, pasēdēt stūrītī un vērot, klausīties. Jau minēju, ka pirmā grupa mums bija abiem diviem kopā. Vēl mums grupā bija bundzinieks, taču viņš vēlāk vairs neturpināja bungot. Bet mēs ar Leonu esam visu mūžu palikuši pie ģitārspēles.

– Vai bieži redzaties ar Leonu?

– Tik bieži nesanāk, kā senāk, gribētos biežāk. Ja ir kāds pasākums, man vienmēr ir liels prieks viņu redzēt. Juri Sējānu gan es biežāk satieku.

– Kāpēc nesanāca kļūt par “Menueta” dalībnieku?

– Savulaik grupā bija Alberts Bartaševics. Diemžēl viņa vairs nav starp mums. Viņš spēlēja arī “Turaidas Rozē”. Tātad “Menuetā” jau bija divi ģitāristi, un trīs būtu par daudz vienā ansamblī. Toties es septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmito gadu sākumā spēlēju tādā populārā grupā no Lapmežciema. To vadīja mans vedējtēvs – slavenais arhitekts Andris Kronbergs, ļoti inteliģents cilvēks.

– Vai joprojām sanāk reizēm aizbraukt arī līdz Jūrmalai?

– Ņemot vērā satiksmi, diezgan reti. Gribētos biežāk. Kādreiz regulāri devos makšķerēt uz Lielupi. Es esmu tāds aktīvs makšķernieks. Man Carnikavā ir savi cīņubiedri, piemēram, tas pats slavenais vijolnieks Raimonds Ozols, kas arī ir traks makšķernieks. Arī Vitālijs Terentjevs, kurš ir Latvijā labākais ģitāru meistars un remontētājs. Nejūtos vientuļš, tā varētu teikt.

– Esat muzicējis un joprojām spēlējat vairākās slavenās grupās. Tā teikt, esat ģitārists uz izķeršanu. Kā sākās jūsu ceļš mūzikā?

– Es jau kādu laiku mācījos Pumpuru vidusskolā, kad samērā vēlu iestājos arī mūzikas skolā. Mācījos klarnetes spēli. Vēlāk turpināju studijas konservatorijā, kuru arī absolvēju.

– Jums ir ļoti pazīstami kursabiedri.

– Jā! Piemēram, man labs draugs ir Normunds Šnē, kurš ir piedalījies arī manā 2002. gada ierakstu albumā. Tas ir jauks instrumentāls albums, kur es spēlēju ģitāru viens pats, atskaņoju pārsvarā Imanta Kalniņa un Jāņa Lūsēna kompozīcijas.

– Vai joprojām Carnikavā darbojaties arī vokāli instrumentālajā ansamblī “Piloti”?

– Jā, tikko nosvinējām ansambļa piecpadsmit gadu jubileju. Es vēl turpinu strādāt arī Ādažu Mūzikas skolā, kur joprojām pasniedzu ģitārspēli. Tagad gan tā mazāk, jo ir ļoti daudz koncertu, kas neļauj pilnvērtīgi nodoties jauno ģitāristu skološanai.

– Kā jūs nonācāt līdz “Pilotiem”?

– Tā kā dzīvoju Carnikavā, kultūras nama dižgari uzaicināja kopīgi pastrādāt. Izsludinājām pieteikšanos, un beigās sanāca turpat sešdesmit jauniešu! Nācās veikt pamatīgu dalībnieku atlasi.

– Jūsu plānotājs ir pilns ar ierakstiem par koncertiem. Kā izdodas tikt ar visu galā, un vai vispār sanāk arī kārtīgi atpūsties?

– Mans kalendārs piepildījuma ziņā ir viļņveidīgs, jo gadās arī kādas tukšākas dienas. Nemaz nevaru teikt, ka bloknots būtu pārpilns. Varu kādu joku pastāstīt: reiz sacīju, ka tad, kad man būs četrdesmit gadu, es vairs nespēlēšu. Redz, ir pagājuši vēl vairāk nekā divdesmit pieci gadi, un nekas nav mainījies. Runājot par brīvo laiku, protams, man tas arī ir, turklāt – pietiekami.

– Jā, četrdesmit gadu vecumā pēc tādas karjeras tiešām var šķist, ka tas ir bijis ļoti ilgs laika posms.

– Jā, bet es turos. Mani vispār muzicēšana ļoti pozitīvi ietekmē, jo sevišķi, spēlējot kopā ar jaunākiem mūziķiem. Tieši tāpat ir arī “Zodiakā”, kur darbojas Lūsēns, juniors, arī bundzinieks ir jauns puika. Vecie ir kopā ar jaunajiem, un mēs ļoti labi satiekam. “Piloti” jau arī ir jaunieši, ja salīdzina ar mani, – starp trīsdesmit un četrdesmit gadiem. Bet vismaz manos gados tas viss tikai uzlabo noskaņojumu.

– Lūdzu, pastāstiet par koncertēšanu kopā ar meitu Zani Gudro!

– Viņa ir mans lepnums! Ņemam pēc kārtas visus senos gabalus un laižam no jauna. Meita šo visu mūziku un laiku ir pati izdzīvojusi jau kopš mazotnes. Zane ir beigusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju klavierspēlē. Mēs kopā diezgan bieži uzstājamies, jo īpaši Ziemassvētku laikā.

– Ko vēl jūs darāt brīvajā laikā, kad tāds ir? Tikai makšķerējat?

– Jā, visbiežāk dodos makšķerēt. Otra lieta ir tā, ka kopā ar sievu vismaz reizi gadā aizbraucam kaut kur uz ārzemēm. Cenšos trāpīt kādā brīdī, lai to varētu īstenot.

– Carnikavietis ir arī Uģis Roze.

– Viņš man savulaik dzīvoja kaimiņos. Uģim reiz bija tāds leģendārs teiciens, ka dzīvot blakus draugam ne vienmēr ir veselīgi. Mitinājāmies pretējās mājās. Nopietni runājot, viņa ģimene pārdeva zemesgabalu un tagad dzīvo Gaujas otrā pusē, taču arī tepat Carnikavā.

– Kas Carnikavā piesaista tik īpaši?

– Mums ir pilnīgi viss. Tuvu jūra, no mājas tikai simt piecdesmit metru līdz Gaujai. Ir ideāla satiksme. Vienīgi mēs tagad esam pie Ādažu novada pievienoti. Labāk tomēr bija tajā laikā, kad pašiem sava pašvaldība bija. Viss bija tepat blakus. Taču arī Ādažu novadā ir ļoti labi, visapkārt ir tik atsaucīgi cilvēki.

– Ja dzīvojat Carnikavā, tad jau ap māju jākopj arī dārzs.

– Zāle ir jāpļauj, bet dārzeņus gan vairs neaudzējām. Mana sievasmāte bija liela dārzniece laikā, kad pa vasarām te dzīvoja. Tagad tikai zālājs palicis, tas gan jāpļauj katru nedēļu.

– Pastāstiet par savu ceļošanu, lūdzu! Vai ziemā arī dodaties kādā izbraucienā uz siltajām zemēm?

– No vienas puses, ziemā labprāt aizbrauktu uz kādu vasarīgu vietu, taču tas nav iespējams. Man ir darbs mūzikas skolā. Sieva ir pianiste un koncertmeistare. Mēs abi esam skolai piesaistīti. Tad, kad ir lielās brīvdienas, tad nav racionāli kaut kur braukt, jo visi kaut kur grib doties un izmaksas ir daudz lielākas. Gaidām vasaru. Vismaz uz kādu nedēļu – noteikti prom!

– Kādas ieceres šim gadam?

– Plānos ir izdarīt to, kas man jāizdara, ja tā var teikt. Nospēlēt koncertus ar “Zodiaku”, būs arī tūre uz Lietuvu. “Turaidas Rozei” četrdesmitā jubileja, tur arī ir pārdesmit koncertu ieplānoti. Joprojām turpinās pēdējo gadu veiksmīgākā izrāde, kurā arī es piedalos, – no jauna iestudētā rokopera “Sfinksa” ar Jāņa Lūsēna mūziku un Māras Zālītes libretu. Izrādei tūlīt jau būs divdesmit pieci gadi, taču to arvien izrāda, kas Latvijai ir unikāls sasniegums. Ir paredzēti arī koncerti kopā ar meitu. Spēlēju arī Raimonda Ozola jubilejas koncertos. Atliek vien visu šo izdarīt!