Dzejnieka Ojāra Vācieša sarežģītais dzīves gājums ^{Apriņķis.lv}

Atgādināsim arī, ka dzejnieka dzīve ir cieši saistīta ar Pierīgu – viņa ģimenei Carnikavā piederēja vasaras māja, un pēc aiziešanas mūžībā 1983. gadā Ojārs Vācietis apbedīts Carnikavas (Siguļkalna) kapos, kur 2015. gadā, atzīmējot dzejnieka astoņdesmit gadu jubileju, tika atklāts viņam veltītais piemineklis. Savukārt kopš 1984. gada tiek pasniegta Ojāra Vācieša vārdā nosauktā literārā prēmija dzejā.

Vācieša cīņa ar padomju varu un radošie ierobežojumi

Jau pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados Ojāra Vācieša dzeja izcēlās ar spēcīgu emociju lādiņu un sabiedrības kritiku, taču padomju varai tas nešķita pieļaujami, tāpēc dzejnieka radošā darbība bieži tika pakļauta cenzūrai un daudzi darbi netika publicēti. Pēc dzejnieka daiļrades pētnieku teiktā, tikai neliela daļa dzejoļu tika izdoti viņa dzīves laikā, kamēr liela daļa palika “pagrabā”, jo neatbilda padomju ideoloģiskajām nostādnēm.

Internetā pieejamā informācija liecina, ka viens no nozīmīgākajiem Vācieša cenzūras un iekšējo konfliktu cēloņiem bija 1968. gada notikumi Čehoslovākijā, kurus viņš asi nosodīja. “Prāgas pavasara” apspiešana atstāja spēcīgu iespaidu uz dzejnieka pasaules skatījumu, nostiprinot vilšanos padomju varas aparātā un vēl dziļāk iedragājot viņa psiholoģisko stabilitāti. Jāpiebilst, ka Ojārs Vācietis 1968. gada notikumus Čehoslovākijā atspoguļoja arī savā dzejā – tā paša gada augustā viņš sarakstīja vairākus dzejoļus, kas bija veltīti šiem notikumiem, veidojot tā saukto “Čehoslovākijas ciklu”. Tiesa, kā lasāms interneta vietnē “Kubele.lv”, šie darbi viņa dzīves laikā netika publicēti, jo tajos paustā padomju varas kritika nebija pieņemama tā laika cenzūrai.

Savā daiļradē Vācietis asi kritizēja padomju varu, salīdzinot to ar “bezdvēseles būtnēm” un norādot uz tās destruktīvo dabu. Viņa dzeja no šī perioda atspoguļo dziļu vilšanos un protestu pret notikumiem Čehoslovākijā, kas atstāja paliekošu iespaidu uz viņa turpmāko daiļradi un personību. Nenoliedzami, Vācieša reakcija uz Čehoslovākijas notikumiem bija spēcīga un emocionāla, atspoguļojot viņa iekšējo konfliktu un vilšanos padomju sistēmā.

Noteikti jāpiebilst, ka Čehoslovākijas notikumi nebija vienīgā reize, kad Vācieša dzejoļi tika kritizēti un netika publicēti: ir zināms, ka jau 1962. gadā padomju oficiālā kritika asi vērsās pret dzejnieku, pārmetot, ka viņa darbos padomju ikdiena netiek attēlota pietiekami pozitīvi. Šīs kritikas dēļ dzejnieks noslēdzās sevī, un daļa viņa darbu palika nepublicēti, veidojot tā saukto “atvilktnes dzeju”.

Un tomēr, lai gan padomju vara centās kontrolēt dzejniekus un ierobežot viņu radošo brīvību, Vācietis prata savos tekstos caur simbolismu un alegorijām iekļaut kritiku par pastāvošo iekārtu. Savā dzejā viņš atspoguļoja cilvēka brīvības alkas, iekšējos konfliktus un sabiedrības apspiestību, bieži riskējot ar cenzūru un nepublicētiem darbiem.

“Es esmu tas, kas nodeva. Es esmu tas, kas nenodeva…”

Diemžēl arī paša dzejnieka biogrāfijā atrodami fakti, kas liecina, ka agrā jaunībā viņš ir sadarbojies ar toreizējo Valsts drošības komiteju jeb VDK. Jau pēc Latvijas neatkarības atgūšanas atklājās dokumenti, kas liecina, ka Vācietis jaunībā ziņojis VDK par savu klasesbiedru. Savulaik portāls “Delfi.lv” vēstīja, ka arhīvos atrasta detalizētāka informācija par Ojāra Vācieša ziņojumu, kura dēļ tika arestēts viņa skolasbiedrs Jānis Gubāts: “1949. gadā Gaujienas vidusskolas komjaunatnes pirmorganizācijas sekretārs Ojārs Vācietis atrada Jāņa Gubāta burtnīcu ar personīgiem pierakstiem, kuros bija iekļauti arī pretpadomju izteikumi. Vācietis šo burtnīcu nodeva skolas direktoram un Valsts drošības komitejai (VDK). Rezultātā Jānis Gubāts tika arestēts un nosūtīts uz Gulagu.”

Šis notikums kļuva plašāk zināms pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, kad tika atklāti VDK arhīvi un vēsturnieki sāka pētīt padomju laika dokumentus. Šādi atklājumi raisīja diskusijas par Vācieša personību un viņa rīcības motīviem. Nav arī zināms, ka Ojārs Vācietis būtu publiski atvainojies vai izteicis nožēlu par savu rīcību saistībā ar klasesbiedra nodošanu VDK. Tomēr viņa vēlākā daiļrade atspoguļo dziļas eksistenciālas ciešanas un vainas apziņu, kas, iespējams, varētu būt saistītas ar šo notikumu. Piemēram, dzejolī “Piesaukšana” viņš raksta:

Es esmu tas, kas nodeva.
Es esmu tas, kas nenodeva.
Es esmu tas, kas nodeva,
Un tas, kas nenodeva,
Un tas, kas nodeva,
Un tas, kas nenodeva.

Kā raksta Vācieša daiļrades pētnieki, šie vārdi liecina par viņa iekšējo cīņu un pašpārmetumiem, kas, iespējams, saistīti ar minēto notikumu. Šis fakts sabiedrībā raisīja lielu viņa personības pārvērtēšanu. Daudzi viņa talanta apbrīnotāji uzskatīja šo atklāsmi par smagu triecienu dzejnieka reputācijai, kamēr citi to skaidroja ar laikmeta spiedienu. Nav gan arī noslēpums, ka padomju sistēmā piespiedu sadarbība ar VDK nebija reta parādība. Tomēr jautājums paliek atklāts: vai Vācietis to darīja brīvprātīgi vai piespiedu kārtā? Pajautāt viņam to, protams, vairs nevaram, taču zināms, ka savos vēlākajos darbos viņš paudis smagu vainas apziņu un eksistenciālas ciešanas, kas varētu liecināt par dziļām pašpārmetuma jūtām.

Par spīti visam – viena no spēcīgākajām dzejas balsīm

Laikabiedru un literatūrpētnieku vērtējumā, Ojārs Vācietis bija kaislīgs, bet dziļā mērā traģisks dzejnieks. Viņa nemitīgie konflikti ar padomju varu, ideālismu un realitātes triecieniem, kā arī iekšējā cīņa ar paša pagātni viņu lēnām salauza: viņa radošā darbība bieži tika bloķēta, bet dzejoļi, kas netika publicēti viņa dzīves laikā, atspoguļoja lielu sabiedrības un varas kritiku, un Vācietis cieta ne tikai no sistēmas, bet arī no paša sirdsapziņas.

Kā norādīts vairākos pētījumos, Vācieša mantojums ir pretrunīgs, taču tajā pašā laikā latviešu literatūras vēsturē tas ir nenoliedzami nozīmīgs; viņš bija un paliek viena no spēcīgākajām latviešu dzejas balsīm, kas, neskatoties uz laikmeta smagumu, spēja radīt dziļi jēgpilnu un cilvēciski patiesu dzeju.

Pēc Ojāra Vācieša nāves tika publicēti vairāki viņa dzīves laikā neizdoti dzejoļi: jau 1985. gadā iznāca krājums “Nolemtība”, kurā apkopoti gan periodikā publicētie, gan rokrakstā palikušie un cenzūras dēļ nepublicētie darbi, savukārt 1988. gadā klajā nāca dzejoļu krājums “Ex libris”, kas ietver 20. gadsimta 60.–80. gados rakstītus dzejoļus, daļēji – arī cenzūras dēļ nepublicētus. Šajos darbos, īpaši tādos kā “Vadoņa augšāmcelšanās” un “Jezuītu ceļadziesma”, Vācietis sarkastiski un kategoriski noliedz totalitārismu, varmācību un divkosību. Savukārt laika posmā no 1989. līdz 2003. gadam tika izdoti Vācieša “Kopotie raksti” desmit sējumos, kuros iekļauti arī iepriekš nepublicēti darbi.

Rezumējot

Ojāra Vācieša pienesums latviešu literatūrā un dzejā ir nenovērtējams, viņš pamatoti tiek uzskatīts par vienu no spilgtākajiem un ietekmīgākajiem 20. gadsimta latviešu dzejniekiem. Viņa daiļrade ir bagāta ar spēcīgu emocionālo un filozofisko slodzi, sociālpolitisko kritiku un eksistenciālām pārdomām. Vācietis ienesa latviešu dzejā ne tikai jaunu tēlainību, bet arī emocionālu ekspresiju un dinamisku, ritmiski piesātinātu valodu. Viņa darbi bieži izceļas ar sarežģītiem metaforiskiem tēliem un neierastām vārdu kombinācijām, kas padarīja viņa dzeju par spēcīgu māksliniecisku un intelektuālu pieredzi. Savukārt tie viņa darbi, kas pie lasītājiem nonāca jau pēc dzejnieka aiziešanas mūžībā, atklāja vēl dziļāku un daudzdimensionālāku Vācieša skatījumu uz pasauli un viņa paša iekšējām cīņām.

Vācietis kļuva par iedvesmu nākamajām latviešu dzejnieku paaudzēm, īpaši tiem, kas meklēja veidus, kā literatūrā izteikt politisko un eksistenciālo protestu. Ojāra Vācieša darbi joprojām ir aktuāli, jo tie skar universālas tēmas – patiesību, taisnīgumu, indivīda un varas attiecības. Pat pretrunas biogrāfijā nemazina viņa dzejas māksliniecisko un intelektuālo vērtību; viņš nepārspīlējot ir dēvējams par latviešu dzejas milzi, kura darbi ir ne tikai laikmeta liecība, bet arī spēcīgs mākslas un domas izpausmes veids. Viņa mantojums turpina iedvesmot un izaicināt lasītājus, piedāvājot dziļu un daudzslāņainu skatījumu uz cilvēka iekšējo un ārējo pasauli.

#SIF_MAF2025
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.