Ķemermiestiņa meitene, kas pārvērsta par leģendu ^{Apriņķis.lv}

Jaunība, cerība, mīlestība

Skulptūra atveido jaunu sievieti pastaigājamies, tās pozā jaušama melanholija un vieglums. Zieds sievietes rokās simbolizē ilgas pēc bezrūpīgiem laikiem. Viņa tērpusies baltā – gaismas, cerības, tīrības, garīguma krāsā. Jo mīlestība pastāvējusi vienmēr, lai kādi kari plosījuši tautas. Tā ļāvusi saglabāt cerību laikā, kad pasaulē valdīja šausmas un posts.

Jaunkundzes apģērbs, aksesuāri un matu griezums veidots, ietekmējoties no Pirmā pasaules kara laika stila, kad radās vairāk nekā simt gadu senā strēlnieku dziesma par Ķemermiestiņa Anniņu. Tiesa, ir arī versija, kurā apdziedātas vairākas draiskas latvju zeltenes, ne tikai Anna vien.

Skulptūras konstrukcija, kas veidota no balti krāsotām alumīnija plāksnēm, rada optisku ilūziju – siluets maina struktūru, kad uz to raugās no dažādiem skata punktiem. Nepastāvīgā forma attēlo dažādās mīta interpretācijas, kas veido Ķemeru Anniņas tēlu. Tāds ir skulptūras autoru – Kaspara Līduma un Mārtiņa Rozenfelda – skaidrojums.

Un viņiem taisnība, jo, kā iepriekš rakstīts, leģendārās Ķemermiestiņa meičas tēls ir folklorizējies.

Govju gane Anna

Pēc vienas versijas, Anniņa dzīvojusi Raņķu pagasta “Dekšņos” un strādājusi latviešu zemnieka Kriša Bīrsmaņa saimniecībā. Kriša un viņa sievas Marijas Beijerbachas ģimenē piedzima trīs dēli un meita. Ciltstēvs Krišs bijis muzikāls – spēlējis vijoli, rakstījis dziesmām vārdus un mūziku, vadījis pirmo kori savā pagastā. Šajā saimniecībā Anniņa bijusi govju gane. “Naktī pie viņas loga klauvējis draugs Riekstiņš. To zinājis arī saimnieks Krišs. Viņš uzrakstījis vārdus un meldiju,” senos notikumus izklāsta Jānis Sanders Ņujorkā iznākošajā latviešu laikrakstā “Laiks” (22.12.2001.). Tomēr dziesmai esot citi ievadvārdi, jo kamdēļ lai Krišs dzejotu par Ķemermiestiņu? “Raņķu pagastā, Dekšņu mājas tās, dzīvoja reiz skaistā Anniņa...”

Bīrsmaņu vecākais dēls, arī Krišs, šo dziesmu skandējis savās strēlnieku gaitās. Iespējams, tur Anniņa piedēvēta Ķemeriem.

Dziesmas iedvesmotāja – zemnieka sieva

Savukārt otra versija vēsta, ka skaistā meitene, par kuru Krišs Bīrsmanis sacerēja vārdus un melodiju, dzīvojusi Raņķu pagasta “Remesos” un viņas vārds bijis Marija. Viņu gribējis precēt pagasta skrīvera dēls, bet kāzu dienas rītā līgavainis aizbraucis uz Rīgu. Vēlāk Marija izgājusi pie atraitņa Kriša Bīrsmaņa par sievu. Viņiem piedzima četri bērni – Krišs, Kārlis, Nikolajs un meita Marija. Jā, jā, tā pati Marija Beijerbacha!

Varbūt īstā ir ķemerniece?

Latviešu karavīru frontes avīzē “Daugavas Vanagi” 1942. gada 24. aprīlī apgalvots, ka Ķemeru Anniņa neesot izdomāta jaunkundze. “Viņa vēl šo baltu dienu dzīvo kādā lauku sētā, ir dūšīga saimniece un bērnu māte. Kad jaunieši salasās kopā un uzdzied dziesmiņu par skaisto Anniņu, arī bērnu māte, tagad krustmāte Anna, labprāt tiem pievienojas. Dziedātāja droši vien atceras jaukos brīžus, kas pavadīti Ķemeru miestiņā,” ar pārliecību vēsta raksta autors J. Porietis.

Viņš arī izklāsta versiju, kā saules gaismu ieraudzīja tautā iemīļotā dziesma. Proti, latviešu strēlnieki ieņēma pozīcijas Rīgas frontē un pie Smārdes atpūtās. Tur tika taisīti jauni ceļi kara materiālu pārvadāšanai un rakti ierakumi, un pa lielākai daļai bija nodarbināti gados vecāki vīri un sievietes. Savukārt strādnieces lielākoties dzīvojušas Ķemeros. Un tur strādājusi arī daiļā Anniņa.

“Ja jūs īstajiem ķemeniekiem apvaicāsaties, vai Ķemeros kādreiz nav dzīvojusi populārā un skaistā strēlnieku Anniņa, tad saņemsat apstiprinātāju atbildi,” klāsta raksta autors.

Draiskās Ķemeru māsas

Un te laiks vēl kādai leģendai, kuru, kā raksta J. Porietis, atstāstījis vecs strēlnieks. Pirmā pasaules kara laikā Ķemeros dzīvojušas četras māsas: Anna, Alma, Auguste un Lile. Visas jaunas, glītas un dzīvesprieka pilnas. Mīlēja padziedāt, padejot un, kā strēlnieki teica, padzīt velnu ar jauniem puišiem. Viņas strādājušas tāpat kā pārējās sievietes – rakušas tranšejas un taisījušas ceļus. Tur iepazinušās ar strēlniekiem. Jaunībai jaunības tiesa – jautrās māsas un strēlnieki tikušies pēc darba un, kā sacījis vecais streļķis, pavadījuši jautrus brīžus, sīkāk neprecizējot.

Pie māsām piestaigājuši arī krievu “družīnu” vīri, un strēlniekiem šķitis, ka māsas viņiem velta vairāk uzmanības. Vismaz no vaiga glītā Anniņa – noteikti. Tā kā latviešu puikas nav varējuši izklaidēties tik bieži kā krievu “družiņņiki”, jo vajadzējis atrasties pozīcijās, latvju kareivji mocījušies greizsirdībā. 1916. gada vasarā sacerēta dziesma par Ķemeru Anniņu: “Ķemermiestiņā, mazā mājiņā, dzīvoja reiz skaistā Anniņa. Mežā strādāja, cirta kokus, ceļus taisīja. Un, kad vakaros tā uz māju gāj’, tēju vārīja, viesus gaidīja.”

Mūsu puikas esot niknojušies – kad viņi nonākuši pie draiskajām māsām, krievi jau bijuši priekšā. “Viņi negribēja pieļaut, ka krievu vaņkas viņiem izgriež pogas, un tā māsu dēļ notika pat izplūkšanās. Sevišķi par Anniņu zēni bija gatavi vai mirt,” raksta J. Porietis.

Anniņa bijusi tumšmataina un sārtiem vaigiem, neliela auguma, apaļa, tomēr ļoti kustīga. Ieraugot jaunos puišus, viņas acis spīdēt spīdējušas. Kad puiši rāvuši vaļā dziesmu, Anniņa pievienojusies.

Tā kā Anniņa un viņas māsas nav atteikušas jautru pasēdēšanu ne krieviem, ne latviešiem, latvju zēni dziesmai pievienojuši itin skarbus vārdus, sak, krievi gaida rindā pie Anniņas, bet latvieši tiek aizmirsti.

Šķiet, šo dziesmas variantu skandējusi vīru kopa “Vilki” – viņu izpildījumā tiek vēstīts par latvju zeltenēm, kuras strādāja mežā. Kad vakarā devušās uz mājām, viņas pavadījušas krievu “družīnas”. Un tad… “Te pēc brītiņa sit pie lodziņa, dod man, dod, tu skaistā latviete. Drusciņ pagaidiet, gan jau dabūsiet, vispirms tiem, kam tālāk mājasviet’. Papriekš virsniekiem, pēc tam kazakiem, visupēc tiem latvju strēlniekiem,” skandē “Vilki”. Dziesmas noslēgumā latvju zeltenes, palaidnes, tiek aicinātas domāt par tautas nākotni. Jo – “paies laiciņš īss, pārnāks strēlnieki, ko tie teiks par tādu izdzīvi?”.

Kad sākās kaujas ap Ķemeriem, četru māsu mājiņa cietusi. Pēc kara visas apprecējās. Anniņas vīrs bijis jūrnieks.

Latviešu folkloras krātuvē glabājas dziesmas pieraksts.

Vairāk nekā tikai dziesma

Jāpiekrīt skulptūras “Ķemeru Anniņa” autoriem par mīta interpretāciju – Anniņa pat nav šīs dziesmas galvenais tēls, tā ir ieguvusi citu jēgu. Dainis Īvāns laikrakstā “Literatūra un Māksla” 1997. gadā rakstīja: “Arī Ķemermiestiņa daiļā Anniņa tālab nav vieglas ziņģes varone, bet dziļš, līksms strēlnieku iedvesmas simbols. Kad šo meldiju pēc svinīgām runām, pēc noliektām galvām 5000 Ziemsvētku kaujās kritušiem 12. armijas kareivjiem, tostarp 2000 latviešu zēnu, blīkšķot salūtam, sāka spēlēt pūtēju orķestris, gribējās dejot. Gribējās dejot kopā ar tikko iekurto gunskuru dzirkstelēm, dūmiem, cilvēku balsu iekustinātajiem priežu zariem, kas, tikko sašūpodamies, tauru atvērtajās mutēs birdināja sniega riekšavas.”

Kā teikts publikācijā avīzē “Daugavas Vanagi”, jau 25 gadus pēc dziesmas sacerēšanas tā kļuvusi arvien populārāka un dziedāta dažādos variantos, un “bieži vien maz palicis pāri no tā satura, kāds tai bija strēlnieku laikos”. Jā, dzirdēts, ka dzied nevis par to, kā Anniņa lopus dzen vakarā, bet gan par to, kā viņa pa vakariem iet uz Ķemeriem satikt savu mīļo kareivi. Jāteic, ka arī šlāgerdziedātājs Aldis Drēģeris dziedāja garāku “Ķemermiestiņa” versiju, nekā šeit pievienotie dziesmas vārdi. Kā secinājis J. Porietis, dziesmiņai par skaisto Anniņu laika gaitā nāk klāt jauni vārdi, kas atbilst laika ritumam. Tikai melodija paliek agrākā.

Ķemermiestiņā

Ķemermiestiņā, mazā mājiņā,
Dzīvoja reiz skaistā Anniņa.

Lopus ganīja, puķes lasīja,
Pina sevim skaistā vainagā.

Un, kad vakarā lopus mājās dzen,
Vainagu kar gultas galiņā.

Te pēc brītiņa sit pie lodziņa:
Celies augšā, skaistā Anniņa.

Iekšā neiešu, bet tev sacīšu:
Šķirti mēs uz visu mūžību!

Vai aiz tikuma, vai aiz skaistuma,
Vai aiz ļaunu ļaužu valodām?

Ne aiz tikuma, ne aiz skaistuma,
Bet aiz ļaunu ļaužu valodām.

Atnāks rudenis, kokiem lapas birs,
Zudīs ļaunu ļaužu valodas.