Pludmale starp laikmetiem un cilvēkiem. Zinta Sila "Apvārsnis" ^{Apriņķis.lv}

“Apvārsnis” ir samērā netipisks topoša rakstnieka pirmais lielākais pieteikums, jo jauniem autoriem mūsdienās bieži ir kārdinājums rakstīt fantāzijas žanra brīnumus par elfiem, pūķiem un maģijas kristāliem. Iemesls – līdz balsstiesību iegūšanas vecumam dzīves pieredze un uzkrātā notikumu un pārdzīvojumu bagāža parasti ir par mazu, lai jau izprastu dzīvi un cilvēkus tādā mērā, kas ļautu visu atainot pamatīgā prozas darbā, tāpēc jāķeras pie pilnībā izdomātas vides konstruēšanas. Zintis Sils ir labs izņēmums, jo materiālu “Apvārsnim” viņš ieguvis sev pazīstamā piejūras sabiedrībā.

Grāmatā izmantots latviešu literatūrā rets paņēmiens: astoņi stāsti cits citu papildina un parāda personāžus, kas grāmatas gaitā iegūst jaunus vaibstus, – tā iepriekš darījusi, piemēram, Guna Roze darbā “Sadursme”. Darbība “Apvārsnī” norisinās vispārinātā piekrastes vidē, kur tipiskos jūrmalciemus reprezentē izdomāts Družciems, bet postpadomju kūrortpilsētai dots nosaukums Pauguri. Taču tie nav burtiski aprakstīti Jūrmalas Kauguri – autors ir pietiekami gudrs, lai Družciems un Pauguri varētu atrasties jebkur amplitūdā no Engures līdz Vakarbuļļiem vai no Pabažiem līdz Saulkrastiem.

Tā kā Zintis Sils ir dzimis 2002. gadā, viņa prozā piejūras sabiedrība parādās tāda, kāda tā bijusi viņa pieaugšanas laikposmā. Nostalģija par laiku, kad “jūra zvejniekiem bija līdz ceļiem, bet zivis – līdz kaklam”, te vairs nemaz neparādās. Arī kādreizējā padomju armijas klātbūtne un krievu tūristu pārpilnība mūsdienu jauniešiem ir kaut kas tāls un mītisks, viņu pieredzē tā ir tāda vēstures eksotika, ka jādodas pārgājienā, lai kāpās atrastu kādus okupācijas laika armijas objektus. No pārmaiņām deviņdesmitajos lielākoties pāri palikuši tikai dzērāji.

Družciema un Pauguru skolēni ir vecumā, kad strīds ar meiteni ir lielāka katastrofa nekā slikti uzrakstīts kontroldarbs. Šie jaunieši vasarās piestrādā sliktos, garlaicīgos darbos pludmales kafejnīcās vai viesnīcās, kur brīvajos brīžos telefonā lasa forumus ar sliktas kvalitātes informāciju, no tās cenšoties izlobīt ko labu un noderīgu.

“Apvāršņa” interesantais moments ir tas, ka autors no reālistiskām detaļām jebkurā brīdī var pārmesties uz zobgalīgi fantasmagoriskiem pārspīlējumiem vai ķerties pie sarkasma. Piemēram, kāds pašvaldības policijas inspektors tiek piekomandēts Kriminālpolicijai izmeklēt Družciema iedzīvotāja Briķa noslīkšanu, jo Valsts policijā ir nebeidzams kadru trūkums, savukārt viņu sameklētais Lakovskis policistiem neko nesaka par sievasbrāļa nāves apstākļiem, jo pašam pagrabā stāv bloki ar baltkrievu kontrabandas cigaretēm “Infarkt”, kas jāiztirgo.

Zintis Sils, tagad jau Rīgas Stradiņa universitātes students, “Apvārsni” rakstījis lasītājiem, kas pratīs novērtēt asprātību, vides attēlojumu, personāžu raibo daudzveidību, bet vienlaikus nerauks pieri par vietām redzamo pusaudžu sarunvalodas lietojumu. Uzreiz jāatzīmē, ka slengs pazūd brīžos, kad jaunie cilvēki domā un runā par mīlestību, – tad valoda uzreiz kļūst nopietna.