Menu
 

Muižas Ādažu novadā: Remberģes muiža Apriņķis.lv

  • Autors:  Laura Lazdāne, “Ādažu Novada Vēstis”
Remberģes muižas parks mūsdienās. Foto - Laura Lazdāne Remberģes muižas parks mūsdienās. Foto - Laura Lazdāne

Šoreiz uzmanību veltīsim Remberģes muižai. Mūsdienās gan to aplūkot vairs nevar, taču tās īpašumi stiepušies no Ādažiem līdz pat Remberģiem Garkalnē. Šīs muižas teritorija reiz bija nozīmīgs centrs, kur krustojās ceļi un cilvēku likteņi. Šajā rakstā ielūkosimies muižā, kas veidojusi Ādažu un Garkalnes apkaimes kopējo ainavu, lai kopā ar iepriekšējiem stāstiem noslēgtu novada muižu vēstures mozaīku.

Remberģes un Vesterotes muiža

Remberģes (Ringenberg) muižas vēsture aizsākās 1566. gadā, kad Rīgas rātskungs Gerhards Ringenbergs kā atlīdzību par pakalpojumiem poļu varai saņēma desmit zemnieku sētas un izveidoja nelielu muižiņu. Tieši viņa uzvārds devis muižai vārdu, kas saglabājies līdz mūsdienām. Šī vieta atradās stratēģiski nozīmīgā vietā – ceļu krustojumā. Te satikās Alūksnes ceļš (caur Mālpili, Nītauri un Vecpiebalgu), Pēterburgas ceļš (kas pie Iļķenes nogriezās uz Valmieru un Tērbatu, šķērsojot Gauju pie Iļķenes pārceltuves), kā arī Rīgas–Tērbatas ceļš. Tāpēc nav brīnums, ka muižai piederēja arī Garkalnes krogs – vieta, kur piestāja ceļinieki un pulcējās vietējie iedzīvotāji.

Blakus Remberģes muižai poļu karaļa Stefana Batorija valdīšanas laikā savu muižiņu ierīkoja Rīgas namsaimnieks Hermanis Vesterote. Sākotnēji tā bija pavisam neliela – tikai trīs zemnieku sētas, bet 1596. gadā īpašnieks to paplašināja, piepērkot vēl četras mājas. Vēlāk muiža pārgāja Hilhenu dzimtas īpašumā, kam tā piederēja līdz 1731. gadam. Vesterotes muižu dēvēja arī par Langenberģi jeb Garkalni – nosaukums, visticamāk, saistīts ar garajām smilšu kāpām Garkalnes ziemeļu pusē.

1755.gadā gan Remberģes, gan Vesterotes muiža par vienpadsmit tūkstošiem dālderu nonāca grāfa Andreasa Manteifeļa īpašumā. Vārds “Remberģe” saglabājās, bet baznīcu vāciski joprojām dēvēja par Vesterotes kapelu, savukārt apkārtne iedzīvotāju valodā palika Garkalne. Ar Remberģi saistās arī kāds zīmīgs notikums. Pēc 1765. gada landtāga muižniekiem tika dots uzdevums rūpēties par zemnieku bērnu izglītību un celt skolas. Remberģes zemnieki sagādāja kokus jaunajai skolai, taču muižnieks tos izmantoja nevis mācību iestādes, bet jauna kroga būvei. Tā vietā, lai taptu skola, muižā uzcēla krodziņu, – fakts, kas labi raksturo tālaika muižnieku attieksmi.

Avots – Carnikavas novadpētniecības centra arhīvs.


Nepilnu gadsimtu vēlāk netālu no muižas tika uzcelta Garkalnes baznīca, un līdzās tai darbojās skola, kur mācījās apriņķa bērni. Līdz Vidzemes šosejas izbūvei 19. gadsimta vidū šī vieta bija rosīgs centrs, kur krustojās satiksme, tirgošanās un sadzīve. 20. gadsimta sākumā, kad muiža piederēja grāfam Ernestam Manteifelim, Remberģē darbojās alus darītava un dzirnavas. Pirmā pasaules kara laikā ēkas tika smagi bojātas – alus darītava uzspridzināta, klētis nodedzinātas, bet kungu māja, kas bija no koka, jau bija ļoti veca un slikti saglabājusies.

1921.gadā zemes reformas laikā muiža tika sadalīta 47 saimniecībās un piegriezumos citām saimniecībām, kopā 761 hektāra platībā. No Remberģes muižas 26 gabalus piešķīra jaunsaimniecībām. Muižas īpašumā atradās arī vairākas apkārtējās vietas un ēkas: Bakšu, Arķa un Krievupes mežsargu mājas, Inkuļi, Miemi, Garkalnes krogs, Ādažu draudzes zeme ar Garkalnes baznīcu un kapiem, Garkalnes skola, Balceru mājas, Jaunkūlas un Veckūlas, Pīšļi, Štāles un Kauča krogi, kā arī koku kraušanas laukums pie Remberģu tilta jeb Tāpelplacis.

Noslēgumā

Šie stāsti par Ādažu novada muižām, tostarp Remberģes muižu, atgādina, ka mūsu novadā ik uz soļa slēpjas vēstures pēdas. Muižas – tās bija ne tikai baronu un grāfu īpašumi, bet arī rosīgas saimniecības un nozīmīgas vietas tā laika cilvēku dzīvē – ar darbiem, priekiem un reizēm arī ciešanām.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.