Sējas Mūzikas un mākslas skolai – trīsdesmit ^{Apriņķis.lv}

Šī saruna notika īpašā brīdī, dienu pirms skolas audzēkņu un pedagogu došanās īpašā misijā – kultūras apmaiņas projektā uz Lielbritāniju, uz “Daugavas Vanagu” fonda lauku īpašumu “Straumēni”, lai tieši novembrī, Latvijas valsts svētku mēnesī, koncertētu un stiprinātu saikni ar latviešiem, kas dzīvo tālu prom no dzimtenes. Šādi braucieni vairs nav vienreizēji notikumi, tas ir apzināts skolas mērķis – vismaz reizi divos gados doties ārpus Latvijas, lai bērniem parādītu, ka viņu mūzika un darbs skan arī pasaulē, ka durvis var atvērt, ja ir drosme un ticība. Pat tad, ja palīdzība jālūdz citiem.

Sarunā piedalās skolas direktore Anna Portere, kura šobrīd ir bērna kopšanas atvaļinājumā, un Renāte Bērziņa, kura šajā laikā pārņēmusi skolas vadību. Kaut arī Anna vēl nav atgriezusies darbā, tomēr braucienā būs kopā ar savējiem, jo pienākuma apziņa un kopā būšana ir svarīga ne tikai audzēkņiem, bet viņai pašai. Kā viņa pati saka, citādāk nemaz nevar būt!

– Kā radās ideja par mūzikas un mākslas skolas dibināšanu Sējā?

Renāte: Kad skola tapa, Sējas pusē bija ļoti mazs dzimstības rādītājs, bērnudārzs bija pustukšs, un radās jautājums, ko darīt ar telpām un kā bērniem piedāvāt saturīgu nodarbību iespējas. Vietējie skolas un kultūras cilvēki – mūsu vietējā Sējas inteliģence – saprata, ka bērniem ir nepieciešama iespēja attīstīt radošās dotības tepat savā ciemā. Tā aizsākās doma par Sējas Mūzikas un mākslas skolas izveidi. Skola tika dibināta 1995. gadā bērnudārza “Bitīte” telpās, un par pirmo direktori kļuva Ieva Putniņa, kura izveidoja skolas materiālo bāzi un aizrautīgi strādāja ar pirmajiem audzēkņiem.

Anna: Es skolas kolektīvam kā pedagoģe pievienojos 2010. gadā. Man piezvanīja skolotāja Dacīte Žibovska un teica, ka ir nepieciešama vijoles spēles skolotāja. Es biju otrā kursa studente un, ilgi nedomājot, piekritu. Ļoti ātri jutu, ka iederos šajā vidē, – tajā laikā direktore bija Ieva Lapšāne, un mūsu starpā izveidojās laba sadarbība. Vēlāk kļuvu arī par direktora vietnieci, bet 2021. gada janvārī – par skolas direktori. Tas bija laiks, kad skola jau pārcēlās uz Sējas Kultūras nama telpām, jo bērnu skaits bērnudārzā bija pieaudzis un bija nepieciešams atbrīvot telpas.

– Kā skola mainījusies šo trīsdesmit gadu laikā? Kādi bijuši svarīgākie attīstības posmi?

Anna: Sākumā mākslas un mūzikas programmas tika īstenotas dažādās vietās. Viens no nozīmīgākajiem brīžiem bija mākslas nodaļas pārcelšanās uz “Jēņu” māju – tas mākslas nodaļai deva tādu kā savu telpu un identitāti. Tie, kas ir bijuši mūsu mākslas telpās, vienmēr saka: “Kas jums par skaistu skatu!” Un, ziniet, tas tiešām ir iespaidīgi – tu zīmē, pacel acis, un tev priekšā visa skaistā Sējas lauku ainava. Savukārt pārcelšanās uz Sējas Kultūras nama telpām bija liels solis mūzikas skolai, jo beidzot bija zāle – vieta koncertiem, mēģinājumiem un svētkiem.

Renāte: Svarīgs posms bija arī tas, ka izveidojām ansambli, kas vēlāk tika pārveidots par orķestri. Tas mums pavēra lielākas iespējas uzstāties ārpus Sējas – sākumā pa Latviju, bet vēlāk devāmies arī tālāk – uz Vāciju, Itāliju, Ameriku. Šādi braucieni ļoti motivē turpināt iesākto darbu un parāda, ka tas, ko mēs darām, ir vērtīgi. Mēs patiesi augstu novērtējam Saulkrastu novada pašvaldības finansiālo atbalstu. Tas ir pamats tam, lai mēs varētu realizēt gan ikdienas mācību procesu, gan arī lielākus projektus un braucienus ārpus Latvijas. Liels paldies vecākiem, kuri ir klāt ne tikai praktiski, bet arī emocionāli, – viņi atbalsta, palīdz, pavada un tic saviem bērniem. Un pateicība mūsu atbalstītājiem un ziedotājiem, kuri dod iespēju bērniem piedzīvot to, kas patiesi paplašina viņu pasauli.

Anna: Pirmais mūsu orķestra brauciens uz ārzemēm notika tikai ar mūzikas skolas audzēkņiem, taču jau pēc tam braucienos pievienojās arī deju kolektīvs “Ozolēni”. Tas notika dabiski, jo deju kolektīvu vada mana mamma Ilva Zvejniece, un viņa teica, ka arī gribētu savus dejotājus kaut kur aizvest.

Daudzi bērni gan apgūst mūziku, gan dejo, tāpēc bija svarīgi, lai viņi varētu piedalīties abās jomās. Mēs atradām veidu, kā to veiksmīgi apvienot, – izrādēs un koncertos dejotāji bieži dejo dzīvās mūzikas pavadījumā, kuru spēlē mūsu pašu jauniešu orķestris. Tas nav viegli ne mūziķiem, ne dejotājiem. Mūziķiem jāspēj noturēt pareizu tempu un frāzējumu, savukārt dejotājiem ir jāpielāgojas, jo dzīvajā izpildījumā ritms var nedaudz mainīties. Taču tieši šī sadarbība un kopējais mākslinieciskais izpildījums rada īpašu rezultātu. Sadarbība ar Sējas pamatskolas tautas deju kolektīvu “Ozolēni” ir kļuvusi par tradīciju – gan koncertbraucienos, gan vasaras nometnēs, gan dažādos svētku pasākumos. Katru reizi, kad muzicē bērni un vienlaikus dejo “Ozolēni”, rodas ļoti spēcīga kopības sajūta. Skolai un kolektīvam tas ir nozīmīgi, tas stiprina draudzību, piederību un mūsu kopējo identitāti.

Vēl viena no mūs skolas labajām lietām ir radošās vasaras nometnes. Sākumā tās bija nelielas trīs dienu nometnes pie vienas ģimenes mājas. Pēc tam tās attīstījās par pilnvērtīgu mācību un sadzīvošanas pieredzi – piecas dienas, kurās bērni ne tikai muzicē un rada mākslu, bet arī pārvar bailes, mācās sadarboties, dzīvo kopā, piedalās pārgājienos un vakara pasākumos. Nometnes ir vieta, kur mēs iepazīstam bērnus un viņi – mūs. Tas ļoti stiprina savstarpējo uzticēšanos. Jo ikdienā bērni ir pieraduši skolotāju redzēt mācību klasē, bet te, nometnē, tev ir iespēja redzēt savu skolotāju pavisam ikdienišķā apģērbā, kopā skrienot, gatavojot ēst.

Renāte: Pēdējo gadu laikā Sējas Mūzikas un mākslas skolas dzīvē ir ienākusi jauna un ļoti gaiša tradīcija – muzikālo izrāžu iestudēšana, kur vienā kopējā darbā apvienojas mūzikas un mākslas nodaļas audzēkņi un pedagogi. Tas viss aizsākās 2023. gada vasarā, kad skolas vasaras nometnē “Lai top!” tika iestudēts Zigmara Liepiņa dziesmu cikls “Pasaciņa” orķestrim un vokālistiem. Drīz tam sekoja koncertizrāde “Pastāstiņš par Šlopster Klopsteru”, kurai skolas pedagogi un bērni paši radīja scenāriju, tērpus, skatuves noformējumu un dejas.

Tieši šis kopā radīšanas process bērnus un skolotājus tik ļoti aizrāva, ka radās doma turpināt. Šajā mācību gadā skola iestudēja mūziklu “Burvis no Oza zemes”. Lai nodrošinātu autentisku, skanīgu un “savu” izpildījumu, skolotāji īpaši sagatavoja nošu materiālu orķestrim, un bērni to ierakstīja kā fonogrammas. Mākslas nodaļa izstrādāja vizuālos fonus un skatuves detaļas, savukārt koru un solistu sastāvi tika atlasīti iekšējā konkursā. Izrādes tapšanā iesaistījās visi – aktieri, dziedātāji, mūziķi, gaismotāji, skatuves palīgi un pat daži skolotāji. Šī tradīcija nav tikai par izrādi uz skatuves. Tas ir par to, kā bērns no skatītāja kļūst par radītāju. Par atmiņām, kas paliek uz mūžu.

– Jūsu skolā daudzi bērni vienlaikus apgūst gan mūziku, gan mākslu.

Anna: Mūsu skola bērniem tiešām ir kā otrās mājas. Turklāt, redzot, cik aktīvi un radoši darbojamies, tas viņus mudina iesaistīties gan mūzikā, gan mākslā. Jo viņi zina: jā, mēs nākam šeit apgūt profesionālās iemaņas, bet šeit ir arī vieta, kur būt kopā, spēlēt galda spēles, runāties. Atnākot pie mums, viņiem nepaliek nemaz tik daudz laika, ko pavadīt telefonos. Tas veido vidi, kurā bērni grib atgriezties un justies piederīgi. Ne velti mums ir izveidots jauniešu, bijušo absolventu, orķestris, kas šoruden svin savu divu gadu jubileju. Šajos gados kolektīvs piedzīvojis daudz skaistu mirkļu, uzstājoties dažādos pasākumos un festivālos.

Ideja par orķestra izveidi radās pēc kopēja ceļojuma uz Amerikas Savienotajām Valstīm, kad jaunieši, iedvesmojoties no redzētā un piedzīvotā, nolēma turpināt muzicēt kopā. Orķestra vadītāja Līna Zvejniece uzrunāja jauniešus uzsākt profesionālu darbību, un kopš tā brīža kolektīvs aktīvi piedalās dažādos kultūras notikumos. Tas, ka bijušie audzēkņi izvēlas muzicēt kopā pēc skolas beigšanas, manuprāt, ir lielākais mūsu kā pedagogu novērtējums. Tā ir tā sajūta, ka vari sev uzsist uz pleca un teikt: “Malači, mēs viņiem esam devuši kaut ko patiesi vērtīgu.”

Tā pēctecība ir mūsu darba būtība – bērns atnāk maziņš, kautrīgs, vēl nezinot, ko viņš var. Tad viņš iemācās noturēt instrumentu, pēc tam iemācās “skanēt” kopā ar citiem, vēlāk iemācās uzstāties, atrast savu vietu kolektīvā. Un vienā brīdī tu skaties – tas jau ir jaunietis, kurš pats māca mazākos, kurš atgriežas, kurš nes tālāk to, kas viņam tika dots.

– Vai bērnu interese par mūziku un mākslu gadu gaitā ir mainījusies?

Renāte: Interese mainās viļņveidīgi. Vienu gadu visi grib spēlēt vijoli, nākamo – ģitāru. Tad pēkšņi populāra kļūst flauta vai bungas. Skola pielāgojas, meklē pedagogus, paplašina iespējas. Mums ir svarīgi, lai bērni redz, ka ir izvēle.

– Kā jūs raugāties uz bērnu dalību konkursos? Vai tas ir skolas galvenais mērķis, vai arī lielāka nozīme tomēr ir procesam un bērna personīgajai izaugsmei?

Anna: Mēs ļoti labi redzam, kuri bērni ir tā sauktie konkursu bērni – tie, kuriem ir iekšējais dzinulis, mērķtiecība un vēlme strādāt, – un kuriem bērniem mūzika un māksla vairāk ir prieks darboties un kopā būšanas process. Uzskatu, ka abu tipu audzēkņi ir vērtīgi.

Lai audzēknis varētu piedalīties konkursos, ir nepieciešams liels darbs arī mājās, sevišķi jaunākajās klasēs, kad ir nepieciešams kāds, kas bērnu pieskata, atbalsta, iedrošina. Mūsdienās vecāki ir ļoti aizņemti – bieži sanāk, ka bērns mājās instrumentu rokās pat nemaz nepaņem. Tad nevar gaidīt konkursa rezultātu. Mūsu audzēkņu vecāki visvairāk priecājas par to, ka bērni vispār nāk uz skolu, ka viņiem ir, ko darīt, ka viņi piedzīvo pozitīvas emocijas, koncertus, nometnes, draudzības. Mums nav stundu bastošanas. Bērni šeit grib būt. Ja tomēr parādās bērns, kuram ir dotības, mirdzums acīs un gatavība strādāt, mēs to atbalstām, sagatavojam konkursiem, meklējam iespējas. Bet pats svarīgākais nav balvas. Svarīgākais ir tas, ka bērns iemācās uzkāpt uz skatuves un noticēt sev. Un to mēs redzam atkal un atkal – bērni, kas sākumā bija ļoti kautrīgi, pēc laika ar pārliecību iznāk uz skatuves un spēlē. Tas ir lielākais ieguvums – aug pašapziņa.

– Dzimšanas dienā, kā ierasts, ir kūka ar svecītēm. Iztēlosimies, ka tā kūka šobrīd stāv mūsu priekšā – un jums abām, pirms svecītes tiek nopūstas, ir brīdis, kad var izteikt vēlēšanos. Ko jūs vēlētu Sējas Mūzikas un mākslas skolai?

Renāte: Mēs abas sapņojam par vienu kopēju skolas ēku. Lai mūzikas un mākslas nodaļa būtu zem viena jumta. Lai bērniem nevajadzētu skraidīt starp ēkām. Mums jau ir pat uzzīmēts skolas telpu plāns, – tas ir sapnis, kuram mēs ticam. Bet, ja drusku reālistiskāk, tad gribētu jaunu flīģeli.