Tie paši "senie latvieši", ugunskuri un sviestmaizes... ^{Apriņķis.lv}

Barikāžu stāsti

Zvanīja mājas telefoni, murdēja reti kuram piederošās, parasti jau darba pienākumiem paredzētās rācijas, kaimiņi klauvēja cits pie cita durvīm, tuvāk dzīvojoši radinieki sanāca kopā, lai apspriestu, ko darīt. Tika lūkots pēc mazajiem radioaparātiem, lai ceļā varētu sekot līdzi notikumiem. Tālāki braucēji jau devās sildīt automašīnu motorus, kopsaimniecību vadība lūkoja sadabūt autobusus. Uz Rīgu, visi uz Rīgu...

Tiesa, jau kopš 2. janvāra, kad iepriekšējā gada novembrī Latvijā it kā likvidētā, bet patiesībā joprojām no Maskavas saņemtos uzdevumus pildošā Speciālo uzdevumu milicijas vienība jeb omonieši, tautā saukti vienkārši par “melnajām beretēm”, bija okupējuši Preses namu Ķīpsalā Rīgā, domās virmoja baisu notikumu priekšnojauta, kuru skaudrās līdzjūtības sāpēs pārvērta ziņas no Lietuvas: Viļņā tanki!

It kā “cilvēku” vadīti tanki naktī no 12. uz 13. janvāri braukuši pāri un nogalinājuši cilvēkus, kuri kailām rokām sargāja televīzijas torni un pūlējās aizšķērsot ceļu ar kāpurķēdēm bruņotajiem nezvēriem. Aizstāvēdami plašsaziņas līdzekļu brīvību un savas tiesības brīvi saņemt ziņas par valstī un ārpus tās notiekošo. Aizstāvēdami brīvības alkas, kas Baltijas valstīs jau vairākus gadus pletās plašumā, skardamas arvien vairāk jomu arī Latvijā.

Tomēr, neskatoties uz saviļņojošām pārmaiņām, stāvoklis valstī joprojām bija nedrošs. Tāds tas saglabājās visu 1991. gadu un pārskatāmi atspoguļots AS “Latvijas Mediji” 2023. gadā izdotajā grāmatā “1991. Liktenīgais gads”, jau sākot ar trauksmainajiem 2. janvāra notikumiem.

Puse miljona upes krastā

Tautas demonstrācija 13. janvārī Daugavmalā bija spontāna, bet vērienīga. Starppilsētu autobusi un vilcieni, Rīgas sabiedriskais transports bija pārpildīts. Pilsētā pa visiem ceļiem ieplūda vieglās automašīnas, uzņēmumu un organizāciju autobusi. Pārdaugavas iedzīvotāji un no Kurzemes un Zemgales laukiem atbraukušie nāca pāri Daugavai ar sarkanbaltsarkanajiem karogiem, nesdami rokās arī agrākās tautas manifestācijās, kuras pēdējos gados nebija retums, izmantotos, kā arī no jauna zīmētos plakātus.

Necik sen, tikai pirms pāris mēnešiem, 11. novembra piemiņu atguvušajā bijušajā Komjaunatnes krastmalā dēļu vairogam piestiprinātās Ļeņina galvas uz Daugavu vērstais skatiens tika aizsegts ar prāvu auduma gabalu. Tribīnes bija pilnas, pilni bija tilti – gan pirms desmit gadiem atklātais Vanšu tilts, gan tilts, kuram nosaukuma nomaiņu no Oktobra uz Akmens tiltu vēl būs jāgaida vairāk nekā gadu. Skatoties pirms trīsdesmit trīs gadiem uzņemtajos, no 1991. gada barikāžu muzeja saņemtajos fotoattēlos, šodien grūti noticēt, ka nepilnu divpadsmit stundu laikā 11. novembra krastmalā sapulcējās apmēram piecsimt tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Puse miljona. Teju piektā daļa no tā laika Latvijas iedzīvotāju skaita, kas sniedzās nedaudz pāri 2,6 miljoniem.

Kā skudru pūznī

Barikādes būvēt sāka nekavējoties. Jau 13. janvāra pēcpusdienā pasažieru auto plūsmu uz Rīgu nomainīja smagā tehnika. Pēc tautas demonstrācijas Doma baznīcā notika dievkalpojums. Baznīca bija pārpildīta. Viena no pirmajām vietām, kur turpat uz Vecrīgas bruģa sāka metināt prettanku ežus un izritināt dzeloņstieples, bija Doma baznīcas pakāje. 1991. gada barikāžu muzejā redzamajā maketā iespējams iztēloties, kur Doma laukumā atradās ugunskuru vietas, kur Vecrīgā – dažādu materiālu barikādes un ar būvmateriāliem piekrauti kravas transportlīdzekļi, –  to rekonstruēt palīdzējušas aerofotogrāfijas. Tie, kas barikāžu laika notikumu epicentros jutās kā skudru pūznī, iespējams, būs pārsteigti par dažādo objektu aizsardzības pārdomāto stratēģisko plānu atspoguļojumu tieši barikāžu rekonstrukcijas maketos.

Grūti nododamās atmiņas

Pagājušā gada 21. janvārī, saulei rietot, pie kultūras nama “Zvejniekciems” pulcējās 1991. gada barikāžu dalībnieki, lai dalītos savās atmiņās un pēc tam kultūras nama zālē noskatītos režisora Viestura Kairiša spēlfilmu “Janvāris”, ko uzņēmusi studija “Mistrus Media”. Netrūka arī barikāžu stāstu klausītāju. Noskaņa bija ļoti sirsnīga, tomēr, lai gan uz tikšanos ar “senajiem latviešiem” bijām aicinājuši jauniešus, īpaši tos, kas sasnieguši deviņpadsmit un divdesmit gadu vecumu, tas ir,  filmas režisora vecumu barikāžu gadā, šāda vecuma apmeklētāju bija maz.

Laikam patiesi jāieklausās pedagogu viedoklī, ka mūsu laikā ikgadēja skolēnu sturmēšana uz barikāžu notikumu vietām janvārī daļā bērnu un jauniešu rada rutīnu un apnikumu, vienkāršāk sakot: “Skolotāj, mums tās barikādes jau līdz kaklam!”

Ko darīt? Kā saglabāt atmiņas par šo laiku, neradot pretestību jaunākās paaudzēs ar pārāk biežu atkārtošanos? Parūpēties par atmiņu saglabāšanu un nolikt tās viegli pieejamā vietā – lai stāstu saņem tas, kurš vēlas. Un kad vēlas. Tā nu šogad kopš janvāra sākuma Saulkrastu novada kultūras centrā esam uzsākuši barikāžu atmiņu dokumentēšanu, ierakstot videosarunas ar barikāžu dalībniekiem – toreizējiem vai tagadējiem Saulkrastu novada iedzīvotājiem. Pirmo reizi tās tiks parādītas 2024. gada 20. janvārī plkst. 18.00 gadskārtējās 1991. gada barikāžu dalībnieku tikšanās laikā pie kultūras nama “Zvejniekciems”, bet pēc tam – padarītas pieejamas katram interneta lietotājam.

Lielākais apbalvojums

Pagājušajā gadā, aicinot uz Barikāžu stāstu pasākumu, rakstīju: “Barikāžu dalībniekiem savulaik izsniedza piemiņas zīmes. Tomēr es nekad negribētu, ka es un mani vienaudži, kas janvāra barikāžu laiku atceras kā saviļņojošu un vienlaikus baisu nedēļu savā toreiz teju divdesmit gadu sasniegušo jauniešu dzīvē, tagadējo skolēnu un bērnu acīs kļūstam par tādiem kā staigājošiem pieminekļiem.”

Sarunājoties ar 1991. gada barikāžu dalībniekiem, secinājām, ka lielākais ieguvums no šī laika ir ne jau apbalvojums, bet tā saviļņojošā un neatņemamā tautas vienības un kopības sajūta, kas atmiņās mūs pavadīs visu dzīvi. Turklāt ne jau visi mani sarunu biedri šīs piemiņas zīmes ir saņēmuši.

Lai arī piemiņas zīmes saņemšanas termiņš ir pagājis (atbilstoši likumam tās saņemšanai varēja pieteikties līdz 2008. gada nogalei), tomēr apliecinājumu par dalību 1991. gada barikādēs saņemt joprojām ir iespējams. Par to pastāstīsim 20. janvāra tikšanās laikā. Barikāžu dalībniekiem būs pieejamas arī anketas, kuru nosacījumus izpildot, ja vēlēsieties, pēc pusgada saņemsiet dokumentu, kas apliecina, ka bijāt 1991. gada barikāžu dalībnieki.

Aicinām uz pasākumu “Barikāžu stāsti. Tie paši senie latvieši, ugunskuri un sviestmaizes” 2024. gada 20. janvārī plkst. 18.00 pie Saulkrastu Kultūras nama “Zvejniekciems”! Jūs gaida atmiņu videostāsti, ugunskurs, sviestmaizes un silta tēja. Pārtraukumos starp videostāstiem skanēs latviešu spēka dziesmas, būs pieejama videokamera un brīvais mikrofons, kur tie, kas līdz šim nebūs paspējuši, bet vēlēsies, neviena netraucēti varēs ierakstīt savus atmiņu stāstus, ko atstāt nākamajām paaudzēm.