Kā sokas sociālās aprūpes dienestiem Pierīgas novados ^{Apriņķis.lv}

Situācija pašvaldībās atšķirīga

Vai pašvaldības ir lietas kursā, cik daudz senioru gaida rindā uz vietu pansionātā? “Tā ir liela problēma, jo parasti pansionātos steidzami vajag ievietot cilvēkus pēc smagas slimības, bet brīvu vietu nav un nākas gaidīt rindā,” situāciju Ādažu novadā komen­tē Ādažu novada domes Sociālā dienesta vadītāja Ieva Roze. To­mēr Sociālais dienests katru ga­dījumu cenšoties atrisināt vienas divu nedēļu laikā, un katram cil­vēkam vieta tiekot atrasta.

Kas tad ir tie šķēršļi, kas kavē šos cilvēkus ievietot aprūpes institūcijās? I. Roze skaidro, ka iemesls ir brīvu vietu trū­kums. Ādažu novada pensio­nāri visbiežāk nonākot aprūpē Saulkrastos, Baldonē, Mālpilī un Inčukalnā. “Bet visvairāk mūsu klientu ir Balvos, jo tur ir zemākas izmaksas – 471 eiro, Pierīgā pakalpojums maksā 700 eiro un vairāk. Tās ir viena klienta izmaksas mēnesī ilgsto­šas sociālās aprūpes institūci­jā,” saka I. Roze.

Vaicāta, kāda ir aptuvenā summa, ko Ādažu pašvaldī­ba no sava budžeta segusi par šiem pakalpojumiem pēdējo trīs gadu laikā, I. Roze informē, ka 2016. gadā tie bijuši kopu­mā 37 019 eiro, 2017. gadā – 38 233 eiro, bet 2018. gadā – jau 54 755 eiro.

Ādažu novada domes Soci­ālā dienesta vadītāja teic, ka senioriem pašiem par pakal­pojumu jāmaksā 90% no savas pensijas, pārējā daļa tiek segta atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem Nr. 275 “Sociālās aprūpes un sociālās rehabili­tācijas pakalpojumu samaksas kārtība un kārtība, kādā pakal­pojuma izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta”.

“Pašvaldība sedz visu atlikušo summu, kas pārsniedz 90% no pensijas, neatkarīgi no pensijas lieluma,” skaidro I. Roze. “Tieši šie cilvēki bez apgādniekiem un tuviniekiem, bez ienākumiem ir mūsu regulārākie klienti.” Savu­kārt vientuļo, maznodrošināto pensionāru aprūpei mājās saska­ņā ar saistošajiem noteikumiem tiekot piedāvāts aprūpes mājās pakalpojums.

Siguldas novada pašvaldības Sociālā dienesta vadītāja Kristī­ne Freiberga stāsta, ka Siguldas novada administratīvajā teritorijā ir trīs iestādes, kuru piedāvātajos pakalpojumos ietilpst personu iz­mitināšana un diennakts sociālā aprūpe: sociālās aprūpes māja “Gaismiņas” Allažu pagastā, kurā var izmitināt 30 personas, bied­rība “Saullēkts” (privāta iestāde), kur var izmitināt 42 personas, un sociālās aprūpes institūcija “Alla­ži”, kur var izmitināt 21 personu (arī privāta iestāde).

Pašvaldības Sociālā dienesta vadītāja teic, ka Siguldas novadā rinda uz ilgstošas sociālās aprūpes institūciju līdz šim nav veidojusies, jo nepiecie­šamības gadījumā personām tiek piedāvāti pakalpojumi institūcijās arī attālākos novados visā valstī.

Rindu uz vietām aprūpes cen­trā šobrīd nav arī Babītes nova­dā, kur pakalpojums tiek nodrošināts mazāk nekā 10 cilvēkiem, skaidro Babītes novada pašval­dības pārstāve Māra Mičule. Ba­bītes novadā nav neviena valsts pansionāta, bet te pieejama so­ciālās aprūpes iestāde “Lielās ģimenes māja”. Tas ir 2018. gadā tapis sociālais projekts – alter­natīva pansionātam, ar pavisam citu konceptu –, ko īsteno Fran­cijas uzņēmuma “Senior Group” Latvijas filiāle. M. Mičule infor­mē, ka senioriem, kuriem pēc likuma jānodrošina vieta pansionātā, pašvaldības Sociālais dienests organizē ārpakalpojuma saņemšanu.

Rindā stājas jau krietni pirms laika

Lai gan pēdējo gadu laikā aprū­pes institūciju skaits nav gājis mazumā, tieši otrādi, ir pašvaldības, kur uz aprūpes centriem veidojas rindas.

Ķekavas novadā darbojas pašvaldības aģentūra “Ķekavas Sociālās aprūpes centrs”. Uzturēšanās maksa tajā ir 313 eiro mēnesī. Pašvaldības pārstāve Laura Barkāne informē, ka par uzturēšanos aprūpes centrā maksā paši klienti vai viņu radi­nieki, tomēr maksātnespējīgām personām izmaksu starpību sedz pašvaldība: “Šobrīd lielākā daļa šeit izmitināto personu ir Ķeka­vas novada iedzīvotāji, tikai trim cilvēkiem dzīvesvieta deklarēta citā pašvaldībā, taču Ķekavas no­vadā dzīvo vai strādā šo personu radinieki.”

Saskaņā ar Ķekavas novada pašvaldības Sociālā dienesta datiem, pašlaik rindā uz Ķeka­vas Sociālās aprūpes centru ir aptuveni 65 personas. “Rinda uz Ķekavas Sociālās aprūpes centru izveidojusies tādēļ, ka daļa cilvēku jau laikus iestāju­šies rindā, kaut gan viņu paš­reizējais veselības stāvoklis vēl ļauj izmantot alternatīvus pakalpojumus, piemēram, ap­rūpi mājās, privātā aprūpētāja pakalpojumus vai palīdzību no radiniekiem,” skaidro L. Barkāne.

Ķekavas Sociālās aprūpes centra kapacitāte ir 62 perso­nas – vairāk uzņemt tas nespēj. Tomēr pašvaldība cer nākotnē rast iespēju paplašināt centra telpas, lai nodrošinātu ilgstošas aprūpes pakalpojumus pēc ie­spējas vairāk cilvēku.

Piesakās un pazūd

Mālpils Sociālās aprū­pes centrs ir vienīgais aprūpes centrs pensi­jas vecuma cilvēkiem un personām ar funkcionāliem trau­cējumiem Māl­pils novadā. Tajā ir 33 gultasvietas. Arī šī centra klienti maksā par pakalpo­jumu 90% no savas ve­cuma vai invaliditātes pensijas. Starpību sedz pašvaldība vai ap­gādnieki.

Pašvaldības aģentūras “Māl­pils Sociālais dienests” direk­tore Olga Volosatova pastāsta, ka aprūpes centram šobrīd ir kontaktinformācija par ne vai­rāk kā 10 personām, kas interesējušās par iespēju saņemt pakalpojumu. Tomēr esot no­vērota tendence pieteikties un pēc tam pazust: “Cilvēkiem svarīgi risināt jautājumu uz­reiz, bet, kolīdz atbrīvojas vie­ta un apzvanām personas, kas pieteikušas vietu, visbiežāk izrādās, ka pakalpojums vairs nav nepieciešams. Ir gadījumi, kad cilvēki gaida vietu tieši mūsu aprūpes iestādē, un tas var būt ilgāks laiks.”

Mālpils Sociālās aprūpes cen­trā šobrīd uzturas 11 pašvaldības finansētas personas, ir 13 pakal­pojumu līgumi ar sešām paš­valdībām, kā arī deviņi līgumi ar klientu tuviniekiem. Centrs nodrošina arī pakalpojumu “Ap­rūpe mājās”, turklāt personām, kurām nav apgādnieku, par šo pakalpojumu nav jāmaksā. “Institucionālu aprūpi klientam līdzfinansē pašvaldī­ba, ja klienta pensijas 90% nesedz izmaksas. Diemžēl pašvaldības finansētie klienti bieži vien ir ar mazu pen­siju, jo darba mūžu veltījuši citām no­darbēm, nevis strā­dājuši oficiālu algo­tu darbu,” skaidro O. Volosatova.

Nav nozīmes, cik turīgs ir aprūpējamais

Runājot par pakalpojuma sa­ņemšanas un samaksas kārtību, Siguldas novada pašvaldības Sociālā dienesta vadītāja K. Freiber­ga teic, ka iestādes pakalpojuma apmaksas kārtību nevar komen­tēt viennozīmīgi, jo katrs gadī­jums tiek izskatīts individuāli: “Vispārējā kārtība ir šāda: ja per­sona vai tās apgādnieks nespēj samaksāt par sociālās aprūpes vai sociālās rehabilitācijas pa­kalpojumu, izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta, un per­sonas rīcībā paliek 10% no viņa ienākumiem – vecuma pensijas, invaliditātes pensijas vai sociālā nodrošinājuma pabalsta.”

Bet kā ir ar gadījumiem, kad sirmgalvis ir ļoti vecs, pavisam nespējīgs, un viņam nav nevie­na tuvinieka, kas par viņu pa­rūpētos, turklāt viņš saņem ļoti pieticīgu pensiju? Varbūt situā­ciju var atrisināt šim cilvēkam piederošs nekustamais īpašums?

“Ja sociālās aprūpes iestādē tiek ievietots cilvēks, kuram nav tu­vinieku, viņš var nodot savu nekustamo īpašumu pašvaldī­bas rīcībā,” apstiprina Siguldas novada pašvaldības Sociālā die­nesta vadītāja K. Freiberga. “Tādā gadījumā pašvaldība šim iedzī­votājam sedz uzturēšanās izmak­sas par ilgstošas sociālās aprūpes iestādes pakalpojumu, savukārt dzīvokli nodod īrei personām, kurām ir nepieciešama palīdzība dzīvokļa jautājuma risināšanai, tomēr šādi gadījumi nav bieži.”

Arī Olaines pašvaldības aģen­tūras “Olaines Sociālais die­nests” direktore Anda Liepiņa apstiprina, ka par šādiem cilvē­kiem ir jārūpējas pašvaldībai: “Nav svarīgi, kādi ir cilvēka ienākumi. Viņam jāsaņem piemērotā­kais aprūpes veids, un viņš mak­sā 85% no saviem ienākumiem, pārējo sedz pašvaldība. Aprūpi specializētā aprūpes iestādē par valsts līdzekļiem piešķir Valsts sociālo pakalpojumu aģentūra speciāli izvērtētai personu kategorijai.” Sociālā dienesta direkto­re teic, ka pašvaldība var noteikt atvieglotus noteikumus saviem iedzīvotājiem – piemēram, Olai­nē klients maksā 85% no pen­sijas. Olaines Sociālās aprūpes centra kapacitāte ir 50 gultasvie­tas, un šobrīd rindā uz vietu šajā centrā ir tikai viens cilvēks.

Ministrija skaidro aprūpes kārtību

Labklājības ministrijas Soci­ālo pakalpojumu departamen­ta vecākā referente Elvīra Grabovska skaidro, ka saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā noteikto pienā­kums nodrošināt personai iespē­ju saņemt tās vajadzībām atbils­tošus sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību ir pašvaldībai, kuras teritorijā persona reģistrē­jusi savu dzīvesvietu. Ja personai funkcionālo traucējumu dēļ ir grūtības apmierināt pamatvaja­dzības, sociālais dienests vērtē, vai klientam ir nepieciešami soci­ālās aprūpes pakalpojumi. Soci­ālā dienesta darbinieki veic per­sonas individuālo vajadzību un resursu novērtējumu. Ja novērtēšanas­ rezultātā tiek konstatēti būtiski pašaprūpes ierobežojumi, personai piedāvā aprūpes mājās pakalpojumu vai pakalpojumu ilgstošas sociālās aprūpes un so­ciālās rehabilitācijas institūcijā.

Par aprūpes finansēšanas kārtību Labklājības ministrijas pārstāve E. Grabovska teic: “Ja klients tiek ievietots institūcijā un viņam nav citu ienākumu un uzkrājumu, par institūcijas pakalpojumiem viņš maksā 90% no saņemtās valsts pensijas (ie­skaitot piemaksu pie pensijas). Ja klientam ir uzkrājumi un citi ienākumi, samaksa tiek veikta arī no šiem līdzekļiem, bet ne vairāk kā pakalpojuma cena. Ga­dījumos, kad klienta ienākumi un uzkrājumi nav pietiekoši, lai samaksātu pilnu pakalpojuma cenu, par pakalpojumu līdzmaksājumus veic viņa apgādnieki.”

No valsts budžeta līdzekļiem tiek finansēts ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojums personām ar smagiem un ļoti smagiem garī­ga rakstura traucējumiem (I un II invaliditātes grupa un noteikts 3. vai 4. aprūpes līmenis). Šajā gadījumā persona par pakalpo­jumu maksā 90% no pensijas vai atlīdzības, bet apgādniekiem līdzfinansējums par saņemto pa­kalpojumu nav jāveic.

Vienlaikus E. Grabovska ap­stiprina, ka personas ienākumu vai uzkrājumu neesamība nevar būt par pamatu šīs personas at­stāšanai bez nepieciešamās so­ciālās aprūpes. “Ja ar personas personīgajiem vai apgādnieka līdzekļiem nepietiek, lai pilnībā segtu sociālā pakalpojuma izmaksas, starpību piemaksā paš­valdība,” saka E. Grabovska. Trū­cīgas personas no samaksas par sociālajiem pakalpojumiem ir atbrīvotas. Ģimene (persona) at­zīstama par trūcīgu, ja tās vidējie ienākumi katram ģimenes locek­lim mēnesī pēdējo triju mēnešu laikā nepārsniedz 128,06 eiro.

Ja apgādnieki nespēj samaksāt par institūcijā nodrošināto pa­kalpojumu, līdzmaksājumu veic pašvaldība. Pašvaldībām ir tiesī­bas noteikt labvēlīgākus nosacī­jumus, iekļaujot tos pašvaldības saistošajos noteikumos.

Sociālo aprūpes centru skaits aug

Labklājības ministrijas informāci­ja par situāciju ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitāci­jas pakalpojumu nodrošināšanas jomā uz 2017. gada 31. decembri (dati par 2018. gadu patlaban vēl nav pieejami) liecina, ka aprūpes institūciju skaits Latvijā pēdējos gados ir pieaudzis: 2015. gadā bija 82 institūcijas, 2016. gadā – 86 in­stitūcijas, 2017. gadā – 102 institūcijas.

Valsts sociālās aprūpes centros un līgumorganizācijās, kuras sniedz pakalpojumus per­sonām ar smagiem garīga rakstura traucējumiem, 2017. gada 31. de­cembrī atradās 5181 persona, no tām 825 personas vecumā no 62 līdz 69 gadiem, 906 personas – vecumā no 70 gadiem. Savukārt pašvaldību un citu organizāciju pilngadīgo personu sociālās ap­rūpes centros 2017. gada 31. de­cembrī atradās 6895 personas, no kurām 1053 bija vecumā no 62 līdz 69 gadiem, bet 4902 per­sonu vecums bija 70 un vairāk gadu.

Pēc Labklājības ministrijas datiem, 2017. gada beigās rindā uz pakalpojuma saņemšanu institūcijā bija reģistrētas 387 per­sonas. Taču tas vēl nenozīmē, ka šie cilvēki nesaņēma cita veida pakalpojumu; šajā skaitā ir arī personas, kuras atrodas psihiatris­kajās slimnīcās un gaida rindā uz valsts apmaksāto pakalpojumu, kā arī īslaicīgas sociālās aprūpes pakalpojumu saņēmēji. Turklāt daļa cilvēku saņem aprūpi mājās.

E.Grabovska skaidro, ka pašval­dības, kurām nav nepieciešamo sociālo pakalpojumu sniedzēju, slēdz līgumus ar citiem sociālo pakalpojumu sniedzējiem savā teritorijā vai ar citām pašvaldībām par šo sociālo pakalpojumu snieg­šanu un samaksu. Turklāt aprūpe institūcijā nav vienīgais veids, kā nodrošināt atbalstu senioriem. “Pakalpojumu institūcijā nodroši­na tikai tajā gadījumā, ja personas funkcionālie traucējumi ir smagi – noteikts 3. vai 4. aprūpes līmenis. Pašvaldība var piedāvāt arī citus pakalpojumus – aprūpi mājās vai dienas aprūpes centra pakalpoju­mu,” skaidro E. Grabovska.

Pašvaldības savu iespēju robe­žās piedāvā profesionālu pakal­pojumu sniedzēju nodrošināto aprūpi mājās vai sniedz atbalstu ģimenei, lai tā varētu aprūpēt ģi­menes locekli. 2017. gadā aprū­pes mājās pakalpojumu saņēma 15 437 personas. Papildus tam 670 personas saņēma “drošības pogas” pakalpojumu – ja klienta funkcionālais stāvoklis ir mai­nīgs vai pastāv iespēja nonākt bezpalīdzīgā stāvoklī, pakalpo­juma sniedzējs aprūpes mājās pakalpojumu var nodrošināt pēc īpaša izsaukuma, izmantojot īpa­šas saziņas iekārtas.