Uzzied dzimtas īpašums. Alvja un Marijas Smalko stāsts ^{Apriņķis.lv}

Māja ar vairāk nekā 100 gadu vēsturi

Alvja un Marijas Smalko mājām “Mauriņi” ir sena vēsture – tās ir vairāk nekā 100 gadu vecas, celtas ap 1920. gadu. Beidzoties 2. pasaules karam, Alvja vecāki, dodoties bēgļu gaitās, īpašumu zaudēja, bet viņam to izdevās atgūt pēc 45 gadiem, Latvijai atjaunojot neatkarību. Tas ir pirmais ieraksts Ādažu novada zemesgrāmatā atjaunotās Latvijas laikā.

“Kad vecāki devās bēgļu gaitās, īpašums nonāca Ādažu pagasta bilancē,” stāsta Alvis Smalkais. “90. gadu sākumā iesniedzām pieprasījumu un tiesas ceļā īpašumu atguvām, taču dzīvot tur sākām vien 2016. gadā, kad māju pameta tās pēdējie iemītnieki. Tobrīd mēs pārdevām savu Saulkrastu māju, par iegūtajiem līdzekļiem sākām dzīvot šeit un visu atjaunot.”

Lai gan īpašums bija atgūts, aptuveni 25 gadus tur dzīvoja citi ļaudis – tie, kas dzīvi īpašumā uzsāka padomju laikā. Smalkajiem vajadzēja līdzšinējiem iemītniekiem iegādāties dzīvokļus, lai viņi pārceltos, taču Alvis atzīst, ka nedarīja to principa pēc. Māja atbrīvojusies dabiskā ceļā – citi pārcēlušies, citi devušies mūžībā, citi paši sev iegādājušies dzīvokli.

Viss atjaunots pašu rokām

Alvis pauž neizpratni par neatkarības atjaunošanas laikā radušos situāciju. “Vairākkārt esmu domājis par to, ka Atmodas laikā, kad atguvu māju, lai dabūtu laukā tos ļaudis, kas te bija sadzīvojuši padomju laikos, man viņiem bija jānopērk dzīvoklis. Kāpēc valsts nevarēja uzņemties vismaz daļu atbildības? Kad padomju armija aizgāja, Kadagā bija tukši dzīvokļi, man bija iespēja par dažiem simtiem nopirkt, bet kāpēc man kādam kaut ko būtu jāmaksā? Principiāli to nedarīju. Tas nav mans pienākums.”

Pirms pārcelšanās uz “Mauriņiem” Smalkie dzīvoja Saulkrastos, kur sev cēla māju – tā bija vasaras māja, kura bija pielāgota ziemas dzīvošanai. “Visu darījām pašu rokām. Naudas nebija, materiālu nebija, bet kaut kā tikām galā. Tur nodzīvojām 21 gadu. Kad sapratām, ka dzimtas mājas ir atbrīvojušās, Saulkrastu māju pārdevām un pārcēlāmies uz “Mauriņiem”, kur arī ieguldījām iegūtos līdzekļus,” norāda Alvis.

Atgriežoties dzimtas mājās, tika uzsākta renovācija, kas ilga pusgadu. Izdevies saglabāt arī kūti, ko Alvis atjaunojis pats savām rokām. Kad abi ievākušies Alvja vecāku dzimtas mājās, tur valdījis liels haoss. Marija uzsver: “Viss, kas bija radīts 45 gados, bija kaut kas šausmīgs – miskaste uz miskastes. Teritorijas sakopšana prasīja aptuveni piecus gadus. Tur bija dubļi, akmeņi, māls, smilts. No zemes izcēlām 54 celmus, ko pēc tam vēl trīs gadus dedzinājām. Šo gadu laikā atguvām četras pļaviņas, iesējām zāli. Māju sagatavojām tādu, lai mums pašiem patīk.”

Pārtop ziedošā pagalmā

Pirms vairāk nekā pieciem gadiem, kad konkursam viņus pieteica kaimiņi, sakoptās “Mauriņu” mājas jau bija iekļuvušas novada informatīvajā izdevumā. 2024. gada pavasarī Marija iedomājusies īpašumu konkursam pieteikt pati, jo teritorija bija jau daudz, daudz sakoptāka nekā pirms pieciem gadiem. “Teicu Alvim – piesakāmies,” atklāj Marija. “Gribēju noskaidrot, vai novērtēs citu veikumu vai arī mūsējo.”

“Visu, kas “Mauriņos” ir iekopts, esam paveikuši paši savām rokām. Protams, ka kopšana aizņem daudz laika. Mums ir divi hektāri zāles, kas jāpļauj. Speciāli tam Alvis iegādājās traktoriņu. Pensionāram bankā aizdevumu nedod, tāpēc mums nācās aizņemties citviet un gada laikā pakāpeniski summu atdot,” stāsta Marija. “Alvim jāpļauj zāle, man ir divas dobes, no kurām viena ir milzīga. Pēdējos četrus gadus mūsu pļaviņas iemīļojušas mežacūkas. Arī pēc viņu nedarbiem mums ir darbs.”

Marija joko, ka Alvis esot viltnieks: “Kad es tās puķītes, kas tagad mūsu pagalmā zied, vācu kopā, vīrs teica – ko tu dari, kas to kops… Bet tagad viņš tās puķes fotografē un sūta savām paziņām. Protams, ka sievietēm. Malacis! (Smejas.)”

Jāuztur ne tikai māja, bet arī sevi

Kā stāsta Alvis, “Mauriņu” kopējā platība ir aptuveni 115 kvadrātmetru. “Māju vajag būvēt tādu, ko var apkopt,” viņš joko. Marija piebilst, ka īpaši šajā vecumā jākopj ir ne tikai māju un dārzu, bet arī sevi jāuztur tonusā. Mājoklī ir arī latviešu mākslas vecmeistaru gleznas.

“Arhitektūrā ir tāds termins – māja ir ģimenes mērogā. Tas nozīmē, ka katram tur kaut kas ir nepieciešams, taču ne tā, ka nezini, kā piepildīt daudzas plašās telpas,” norāda Alvis, kurš pats pēc profesijas ir arhitekts. “Cilvēki bieži vien sabūvē sev pilis un tad nezina, ko ar to ēku darīt, vairāk nekā pusi neapdzīvo. Izmanto varbūt virtuvi, guļamistabu, kaut ko paraksta pie rakstāmgalda un paknibina televizoru.”

“Dzīves gudrība jau nāk ar gadiem. Ja mums tajā laikā, kad mēs sākām, būtu 35 līdz 45 gadi, mēs gribētu plašumus,” piebilst Marija.

Alvis atklāj, ka arī Saulkrastu divstāvu māja bijusi 100 kvadrātmetru liela, taču veidota tā, lai visiem vietas pietiktu – katrai meitai bija sava istaba, pārim guļamistaba, pirmajā stāvā plaša halle, sanitārais mezgls, viesistaba un virtuve. Viss, kas vajadzīgs! Kad pārcēlušies uz “Mauriņiem”, sapratuši, ka te jāatstāj tikai pats nepieciešamākais.

Ieraudzīja uz ielas Juglā, saskatījās universālveikalā

Smalko iepazīšanās stāsts ir vienkāršs un vienlaikus arī sirsnīgs. Alvis pamanījis Mariju Juglā uz ielas, un simpātiskā dāma viņu uzreiz esot ieinteresējusi. Marija stāsta: “Mans mūža pēdējais darbs bija “Latvenergo” finanšu daļā – strādāju ar Latvijas valsts garantētajiem kredītiem Eiropas bankās. Bet vēl pirms tam strādāju par sekcijas vadītāju lielā universālveikalā, kur viņš nāca. Tur arī es pati viņu ieraudzīju, un tā mēs sākām tikties. Pēc četriem gadiem apprecējāmies.”

Abiem tā bija otrā laulība, turklāt abiem jau bija bērni no pirmās laulības – Marijai viens, Alvim divi. Abas Alvja meitas pārcēlušās dzīvot pie Smalkajiem uz Saulkrastiem, bet nu jau sen ir pašas savā dzīvē. Alvim un Marijai ir ne tikai trīs bērni, bet arī seši mazbērni. Visas trīs Smalko meitas dzīvo Rīgā – viena meita ir ārste, divas ir juristes.

Jautāti, vai nākotnē māju mantos bērni, Smalkie atbild, ka laiks rādīs. Iespējams, ka tā tas notiks. Marija dalās arī ar kādu Austrumu gudrību, kāpēc vecākiem un bērniem jādzīvo atsevišķi.

Tēvs prasa savam vecākajam dēlam: “Dēls, kad es būšu nespējīgs, vai tu mani apkopsi?” Dēls atbild apstiprinoši. “Paldies, dodies projām, tu neko nemantosi,” saka tēvs. Otram dēlam viņš vaicā: “Kad es būšu sirms un vecs, vai tu pienesīsi glāzi ūdens?” Dēls atbild: “Jā, tēt, es palīdzēšu.” Un arī otro dēlu tēvs aizsūta prom. Tad tēvs vaicā trešajam dēlam to pašu, bet viņš atbild: “Tēti, man pašam sava ģimene jāaudzina, savi bērni jāpieceļ. Viss, ko tu man iemācīji, man jādod tālāk.” Un jaunākais dēls manto visu. “Austrumu gudrības ir ļoti svētīgas. Bērniem ir sava dzīve – lai viņi rūpējas par sevi un saviem bērniem un ir laimīgi,” piebilst Marija.

Draudzējas ar konkursa laureātiem

Novembrī Alvis un Marija tika uzaicināti uz valsts svētku svinīgo sarīkojumu Ādažu Kultūras centrā. Pats apbalvojums pārim bija negaidīts, taču vēl patīkamāk, ka izveidojās draudzība ar citiem konkursa laureātiem.

Marija stāsta: “Kad ieņēmām savas vietas, mums blakus apsēdās kāds pāris. Intuīcija man teica priekšā, ka viņi arī ir konkursa dalībnieki. Pavaicāju viņiem un saņēmu apstiprinošu atbildi. Un tā mēs iepazināmies ar konkursa uzvarētājiem – carnikaviešiem Daci un Andreju Iļjenko. Tagad mēs esam ļoti labi draugi, lai gan gadu ziņā mūs šķir vairākas desmitgades.”

Marija atklāj, ka reizi mēnesī ģimenes tiekas, spēlē galda spēles, vīri apmainās ar grāmatām. Jautāts, kas ir iecienītākie žanri, par ko Alvis lasa, viņš atbild, ka politika un karš. Alvis atklāj arī interesantu faktu par savu tēvu: “2. pasaules karā bija tāds pulkvedis Vilis Janums, kurš izveda karavīrus, tajā skaitā manu tēvu, no Berlīnes, tādējādi paglābjot viņus no nāves. Mans tēvs leģionā nokļuva 1944. gada rudenī un bija 15. divīzijā. Tā skaitījās brīvprātīgā divīzija, ko vadīja Janums. Viņa vadībā amerikāņiem padevās 40 virsnieku, 126 instruktori un 658 kareivji no kaujas grupas.” Tagad Alvis un Andrejs apmainās ar grāmatām, kurās rakstīts par šo notikumu.

“Lasot vēstures grāmatas, tev ir skaidra būtība – kā tad klājās, kā cilvēki dzīvoja,” uzsver Marija, vienlaikus piebilstot, ka vīrs tagad darbojas ar dzimtas albumu. “Tagad Alvis atgriezies pie vecā albuma, kur ir viņa dzimta. Tas ir ļoti interesanti. Kad visu laiku jādarbojas, jāredz, jāsaprot, jākustas, nav laika novecot. Kā es saku vīram – Alvi, jādzīvo līdz simts!”