Foto: Zemessargi valsts aizsardzības mācībās "Namejs" demontrē klātbūtni pierobežā ^{Apriņķis.lv}

Nedēļu bataljona personāls ar komandieri pulkvežleitnantu Raivo Zemīti pildīja uzdevumus pierobežas teritorijā, un, kā uzskata komandieris, bruņotajiem spēkiem, tostarp Zemessardzei, jāspēj karot jebkurā Latvijas vietā: “Latvija ir tik maza, ka mums ir jābūt spējīgiem karot ne tikai savā piemājas dārziņā, bet jebkurā Latvijas vietā. Vai tā būtu Austruma robeža vai Rīgas urbanizētie džungļi. Tas, ka devāmies sev neierastākā vidē, ir pat labi, jo, darbojoties tikai ierastā apvidū, var zaudēt modrību. Sveša vide rosina būt acīgākam, uzmanīgākam, pilnveido pielāgošanās spējas, zemessargiem arī ir daudz interesantāk.”

Bataljona komandieris pulkvežleitnants Raivo Zemītis, norāda, ka, būdams divus mēnešus jaunajā amatā un saskarē ar Zemessardzes struktūru, jūtas iedvesmots un augsti vērtē zemessargu motivāciju. “Iedomājieties, savā brīvajā laikā paciest fiziskas grūtības, negulēt, salt, to visu darīt viena cēla mērķa vārdā, lai krīzes gadījumā aizstāvētu savu dzimteni,” saviļņots saka komandieris. Viņš piebilst, ka ļoti augstu novērtē atsauksmes no zemessargiem, kuri vērtē šīs mācības kā labākās savas karjeras laikā. Tas nozīmē, ka augam, nepaliekam uz vietas. Savu lomu tur spēlē arī bezpilota lidaparāti, kas plaši tika integrēti mācībās. 

Pulkvežleitnants Raivo Zemītis uzsver, ka droni ir mūsdienu kara sastāvdaļa, tādēļ arī mācību laikā tika ņemta vērā un pielietota Ukrainas pieredze: “Droni, protams, ir jauna ieroču sistēma. Mācās ne tikai dronu operatori jeb piloti, bet mācās arī visu līmeņu komandieri kā šos bezpilota lidaparātus efektīvāk izmantot, kādās distancēs, kādā secībā palaist dronu karuseli. Neaizmirsīsim arī par sadarbību ar kājniekiem, ar tiešo un netiešo uguni, ar mīnmetējiem, artilēriju, tam visam ir jāstrādā kā pulksteņa mehānismam. Tad mēs varēsim ar daudz mazākiem spēkiem ietekmēt daudz spēcīgāku pretinieku.”

“Kā jūs vērtējat aizvadītās mācības, kādas atziņas guvāt?”

“Ar dronu pielietošanu esam uz pareizā ceļa. Jāmācās šīs ieroču sistēmas efektīvi izmantot, protams, tos vajag vairāk, lielākā skaitā. Tas pats par mobilitāti, bruņumašīnas “Patria” ir veiksmīgs risinājums. Drīzumā arī mūsu bataljona kaujas spējas pieaugs, kad mēs šo tehniku saņemsim un ieviesīsim apritē. Noteikti vajag pilnveidot pirmo medicīnisko palīdzību. Pilnu ciklu, no pašpalīdzības un palīdzības biedram, līdz ievainoto nodošanai un pārvietošanai tālāk.

Ļoti nozīmīgs faktors bija spēcīgs pretinieks, to atveidoja dāņu un kanādiešu kolēģi no Latvijā izvietotās Multinacionālās brigādes. Viņu bruņutehnika bija ļoti piemērota konkrētajam apvidum un deva lielu reālisma sajūtu. Iepriekš mēs, zemessargi, bieži trenējāmies cīņā pret citiem zemessargiem, līdzīgi ekipētiem, ar līdzīgiem plusiem un mīnusiem kā mums pašiem. Šoreiz pretinieks nebija tik labi zināms, tāpēc viņu mobilitāte, taktika un darbības paņēmieni bija daudz tuvāki reālajām kaujas situācijām. Tas piešķīra mācībām īpašu vērtību, zemessargi to uzsvēra kā vienu no lielākajiem ieguvumiem.”

“Ko jūs teiktu par pierobežas faktoru, kas tomēr spēlē gan fizisku un gan psiholoģisku lomu?”

“Agrāk militārās aktivitātes bija koncentrētas poligonos, pēdējos gados esam redzamo pilsētās, ciematos, arī pierobežā. Pierobežu nevar atstāt novārtā, jo tieši tur jārada mūsu klātbūtnes iespaids, jāmācās karot šajā apvidū. Ukrainas pieredze rāda, ka naidnieks, veicot nodedzinātās zemes taktiku, atstāj aiz sevis apvidu kā uz mēness. Mēs to nevaram pieļaut, tas mums kā mazai zemei pēc tam būs ļoti dārgi, neizdevīgi  un prasīs ilgtermiņa atjaunošanu. Aizsardzībai jānotiek no pirmā mūsu zemes centimetra, es teikšu, ka pat milimetra. Būšu skarbs, mums jādara viss, lai ienaidnieks noslīkst pats savā naidā, mūsu purvos un mūsu drosmē.

Lielas ieguldījums aizsardzībā būs  arī Baltijas aizsardzības līnija. Tas ir vēl nebijis projekts, kas stiepsies gar Somijas, Krievijas robežu, tālāk gar Igauniju, Latviju, Lietuvu un Poliju. Tikai jāskatās un jāmācās no vēstures, cik tādas līnijas bija veiksmīgas iepriekš. Piemēram, Manerheima līnija, Zigfrīda līnija, Mažīno līnija, tās karos tika veiksmīgi apietas un drīzāk aizkavēja pat savu spēku pretuzbrukumu un aizsardzību. Jāmācās no vēstures kļūdām, lai nepieļautu nākotnē līdzīgs.”

Bataljona komandieris izteica pateicību sabiedrībai par atbalstu, uzsverot ka iedzīvotāju atbalsts un sapratne ir ļoti svarīgs elements: “Es pilnīgi saprotu daļas sabiedrības varbūt rezervēto attieksmi. Iepriekš tādā apmērā mūsu bataljons ārpus militārā poligona šāda mēroga mācībās nav piedalījies. Apzinos, ka mācību sagatavošana un norise varēja sagādāt civiliedzīvotājiem zināmas neērtības, bet ar to mūsu visu drošības labad ir jāsadzīvo. Šāda mēroga mācības var vietām radīt transporta sastrēgumus, ko rada militārās tehnikas pārvietošanās, pilsētvidē parādās bruņotas vienības, vietām paaugstināts trokšņu līmenis, var gadīties izbraukāt kādus ceļus, ko pēc mācībām labojam. Tomēr turpinot šādas mācības gadu no gada, sabiedrība tiek pieradināta, tiek trenēta visu mūsu noturība. Un sabiedrība sāk saprast un apzināties, ka ir daļa no visaptverošas valsts aizsardzības.

Tāpat ar laiku arī sabiedrība tiks plašāk iesaistīta šajā procesā ko sauc par Latvijas aizsardzību. Bruņotie spēki kopā ar sabiedrību ir vērā ņemams spēks pret jebkuru iespējamo naidnieku. Jāpiebilst, ka bruņoto spēku aktivitātes nes līdz arī pozitīvas lietas. Karavīri lieto vietējos veikalus un ēdināšanas iespējas, tērē naudu un silda ekonomiku, kas nav mazsvarīgi. Protams, mēs parādījām savu klātbūtni, savu gatavību aizstāvēt cilvēkus, zemi, valsti, un pierobežā mūsu klātbūtne ir ļoti svarīga.”

Kamēr Zemessardzes 27. kājnieku bataljons vingrinājās Austrumu pierobežā, tikmēr Cēsīs, kur ir bataljona mājvieta, norisinājās mobilizācijas mācības, kad tika pārbaudīta spēja ātri apziņot un uzņemt augstas gatavības rezerves karavīrus, stāsta bataljona komandieris: “Kā jau jebkurā iespēlētā karā, mums valsts aizsardzības mācībās “Namejs” bija gan ievainotie, gan kritušie. Šis resurss ir jāaizvieto, tāpēc man, kā bataljona komandierim, ir ļoti svarīgi nezaudēt mūsu kaujas spējus un dabūt ne tikai savlaicīgi munīciju, pārtiku un visu pārējo, bet arī cilvēkresursus. Tāpēc mobilizācijas mācībās pārbaudījām šo procesu – ātru iesaukšanu, medicīnisko apskati, ekipēšanu, ieroča izsniegšanu un apmācību. Ja tā būtu reālā dzīve, tad augstas gatavības rezerves karavīri papildinātu bataljona rindas.”

Pulkvežleitnants Raivo Zemītis skaidro, ka valsts aizsardzības mācībās “Namejs 2025” iesaistītas arī pašvaldības, valsts iestādes un uzņēmumi: “Vidzemes pašvaldību atbalsts un privātā sektora iesaiste visaptverošas valsts aizsardzības mācībās ir būtiska, jo tā ļauj apvienot resursus un zināšanas valsts aizsardzības stiprināšanai. Mācības “Namejs 2025” ir daudz vairāk nekā tikai militārs vingrinājums. Tās ir mācības mieram, skaidrs apliecinājums, ka Latvijas tauta ir gatava aizstāvēt savu brīvību. Kad pretinieks redz mūsu vienotību, apņēmību un sagatavotību, viņš divreiz pārdomās, pirms apdraudēt mūsu valsti. Tāpēc šīs mācības notiek atklāti, sabiedrībai redzamās vietās, lai ikviens varētu sajust drošības un piederības spēku. Lielākā daļa mācību dalībnieku – zemessargu ir mūsu pašu cilvēki: skolotāji, zemnieki, uzņēmēji, studenti, kaimiņi. Viņi brīvprātīgi velta savu laiku, lai aizsargātu Latviju, un tas ir mūsu kopējās drošības pamats.”

Zemessardzes 27.kājnieku bataljons ir dibināts 1991.gadā, bataljona atbildības teritorijā ir Cēsu, Limbažu, Siguldas un Saulkrastu novadi. Cēsu zemessargi minēti arī senākos vēstures avotos. Atskaņu jeb Rīmju  hronikā (13.gs.) pieminēti Cēsu latgaļu zemessargi, kas gājuši karā zem sava karoga, kurš bijis sarkans, ar baltu svītru vidū. "No Cēsīm Rīgā atnācis bij brālis kāds un atvedis simts zemessargu sevim līdz, lai zemgaļus tie sakaut līdz. To dzirdējuši nāca nu ar karogu tie sarkanu, kam vidū balta josla bija. To pirmo reizi ieraudzīja pie Cēsīm, tur tas zināms nācis un letu zemē plīvot sācis..."