Baltijas valstu "Gājienā par dzīvību" piedalās arī Latvija
- Autors: Viktorija Slavinska-Kostigova
Foto - Liene Ozola
Iedvesmojoties no citu valstu pieredzes, Lietuvas galvaspilsētā Viļņā norisinājās pirmais Baltijas “Gājiens par dzīvību”. Vairāk nekā divi tūkstoši dalībnieku no Baltijas valstīm un Polijas bija vienisprātis – cilvēka dzīvībai ir vērtība, un sabiedrībā par to ir jārunā, jo īpaši šodienas kritiskajā demogrāfiskajā situācijā.
Pasākums norisinājās kā miermīlīgs gājiens ar plakātiem un valstu karogiem nepilnu divu kilometru garumā pa vienu no Viļņas centrālajām ielām. Galamērķī – Viļņas katedrāles laukumā – dalībniekus uzrunāja dažādu nevalstisko organizāciju pārstāvji un muzikāli bagātināja vietējie lietuviešu mākslinieki. No Latvijas šajā gājienā devās turpat sešdesmit dalībnieku, tostarp pārstāvji no asociācijas “Ģimene”, biedrībām “Vecāku alianse” un “Esmu dzīvs” un Kristīgo mediķu biedrības, kā arī daudzas privātpersonas.
Daudzas sievietes nožēlo abortu
Elīna Kārkla, biedrības “Asociācija “Ģimene”“ pārstāve norāda, ka tas ir ļoti nozīmīgi, ka pirmo reizi Baltijā notiek šāds gājiens. “Šim gājienam zināmā mērā ir arī likumdošanas un politiskais konteksts saistībā ar to, kas šobrīd notiek mūsu kaimiņvalstī. Lietuvā tiek mēģināts ieviest valsts apmaksātus abortus. No vienas puses, tas ir fons, no otras – tas ir labs iemesls sākt runāt par dzīvības vērtību. Mēs to nedrīkstam uzskatīt par pašsaprotamu.”
Arī jurists Kaspars Herbsts norāda, ka viņa gan cilvēciskā, gan kristīgā pārliecība ir, ka “dzīvība ir pati lielākā vērtība, kas mums ir dota. Mēs aizstāvam tos, kas paši sevi vēl nevar aizstāvēt – vispirms bērnus, kas ir vājākie no mums, un arī vecus cilvēkus, ja runājam par eitanāzijas jautājumu. Ir svarīgi, lai valsts un likumdošanas līmenī dzīvība tiktu atzīta un aizsargāta kā augstākā vērtība. No tā izriet arī plašāki jautājumi par demogrāfiju, jo tas tieši ietekmē sabiedrības nākotni. Katru gadu mēs zaudējam vairākus tūkstošus nedzimušu bērnu – viņu dzīvība tiek mākslīgi pārtraukta,” saka asociācijas “Ģimene” pārstāvis Kaspars Herbsts.
Viņš norāda, ka iepretim sabiedrībā izplatītajam viedoklim, ka sievietei ir tiesības izvēlēties laist pasaulē bērniņu vai ne, vairāk ir jārunā par pieaugušo cilvēku atbildību. “Izvēle ir līdz brīdim, kad vīrietis un sieviete stājas dzimumattiecībās. Tālāk viņiem jāuzņemas atbildība arī par sekām. Tajā brīdī, kad ir ieņemta jauna dzīvība, šai dzīvībai piemīt cilvēka pamattiesības – tiesības uz dzīvību. Tāpēc būtisks ir jautājums: vai mēs atzīstam ieņemto dzīvību par cilvēku jau no ieņemšanas brīža?”
Jurists arī aicina apdomāties visas tās sievietes, kas varbūt tieši šobrīd atrodas izšķirīgās izvēles priekšā – vai paturēt dzīvību. “Lielākajā daļā gadījumu, gribu domāt, sieviete šo lēmumu pieņem ar smagu sirdi. Pēc tam tas atstāj dziļas rētas – tas ir ievainojums un trauma, kas paliek uz visu mūžu. Es pazīstu sievietes cienījamā vecumā, kuras visu dzīvi nožēlo, ka ir izvēlējušās veikt abortu. Viņas saprot, ka tajā laikā bija grūti apstākļi un sabiedrības spiediens, bet tagad redz, ka tā bija neatgriezeniska un sāpīga izvēle.”
Apglabā dzīvību, pirms tā sākusies
Ārsti ginekologi savā darba ikdienā veic abortus, un iespējams vien retais, to darot, sev uzdod jautājumu: vai viss, kas ir legāls, ir labs un attaisnojams? Viļņas katedrāles laukumā “Gājiena par dzīvību” dalībniekus un visus interesentus uzrunāja arī Latvijas pārstāve – ginekoloģe Aiga Rotberga. Arī viņa darba pirmajos gados esot veikusi abortus, jo bijusi pārliecināta: ja valsts to likumiski atļauj, kāpēc lai tas būtu slikti? Viņas pārliecība mainījās brīdī, kad viņa kā kristiete uzdeva sev jautājumu: vai Dieva prāts ir, ka mēs nogalinām mazu, neaizsargātu dzīvību? “Man reiz kādā dienā viena sieviete draudzē uzdeva izšķirīgo jautājumu, vai es savā darbā veicu abortus. Tad es arī vairāk sāku domāt par to, ka Dievam taču ir vairāk jāklausa nekā cilvēkiem. Es kā ārste pieņēmu lēmumu vairs nekad neveikt abortus. Ticu, ka ieguvumi, saglabājot dzīvību un tā paklausot Dievam, kas šo dzīvību ir devis, ir daudz lielāki,” uzsver ārste, Kristīgo mediķu biedrības dibinātāja Latvijā.
Gājienā piedalījās arī Sandra no Latvijas, kura ir nelokāmi pārliecināta: par šo tēmu ir jārunā, un tas ir jādara skaļi, kā arī vairāk jāinformē un jāizglīto sabiedrība, lai cilvēki saprastu, ka dzīvība un aborts nav vienkārši “medicīnisks jautājums”, bet gan morāla izvēle. Viņa bija aizkustināta, redzot, ka tik daudz cilvēku izvēlējušies doties šajā gājienā, tā apliecinot, ka aborti ir viena no mūsu sabiedrības problēmām, kas samilzusi. Viņa uzskata, ka šādi gājieni ir jārīko katru gadu. “Es pati esmu mediķe un esmu strādājusi padomju laikā šajā sistēmā. Toreiz tas likās normāli, bet tagad man pašai sevī nācies pārvarēt to domāšanu un saprast, ka tas nav pareizi. Tā patiesībā ir slepkavība,” uzskata Sandra.
Savukārt gājiena dalībniece Gunta pastāstīja, ka viņai jau bērnībā ieaudzināts, ka dzīvība ir svēta. Tāpēc viņa pievienojusies šim gājienam, lai arī publiski paustu savu pārliecību. “Jā, man vienmēr ir šķitis, ka aborts ir kaut kas ārkārtīgi ļauns. Tagad, kad esmu daudz lasījusi par šo tēmu, šī pārliecība ir tikai nostiprinājusies – tas tiešām ir šausmīgi. Dzīvība tiek apglabāta, vēl pirms tā sākusies. Kas var būt ļaunāks? Neviens dzīvnieks nenogalina savu mazuli, bet cilvēks to spēj.”
