Paskatīties uz savu novadu no mākoņiem: Pierīga un mazā aviācija ^{Apriņķis.lv}

Dažādos laikmetos sabūvēti cits par citu mazāki lidlauki, tajā skaitā pie Mālpils un Ķekavas, bet šodien mazās lidmašīnas regulāri bāzējas Ādažu lidlaukā un aiz Ķemeru purviem esošajā lidostā pirms Tukuma, kas formāli nes Jūrmalas vārdu. Mazie lidlauki domāti tūrisma un tehniskajiem lidojumiem (piemēram, teritoriju apsekošanai no gaisa), kā arī pilotu apmācībai un trenēšanai. Ko tie mums piedāvā?

Lai ceļotu gaisā, vispirms jāpaceļo pagātnē

Lidojumu apkārt novadiem sāksim ar slikto piemēru. Lai dotos tipiskā brīvdienu izlidojumā, interesantam parasti ir jāizvēlas starp lidojumu kopā ar pilotu divvietīgā ultravieglajā lidmašīnītē vai četrvietīgā lidaparātā kopā ar bērniem (pilots un trīs pasažieri). Tādi notiek no vairākām vietām, tajā skaitā no vecās Spilves lidostas, kas izveidota vēl Latvijas pirmās republikas laikos un kur vēlāk saimniekoja padomju vara.

Ieradies tur, cilvēks jūtas kā nokļuvis tādā kā Krievijas filiālē. Pussabrukuši angāri, ar kokiem aizaugušas kādreizējās ražošanas ēkas, no kurām tikai dažas apdzīvo kādas mūsdienu firmas. Pienākot tuvāk, izskatās – tās ieaugušas atkritumos, riepu krāvumos un ietrunējušu palešu grēdās. Agrākā lidostas ēka ir slēgta, tai apkārt žogi. Lai nokļūtu līdz vienīgajam tehniskā kārtībā esošajam angāram, jāiet pa bedrainu zemesceļu, tad jālīkumo starp lūžņiem un neejošām fūrēm kādā dubļainā stāvlaukumā, lai visbeidzot pa atvērumu žogā izlīstu uz skrejceļa. Pats par sevi saprotams, ka šeit sastopamie ļautiņi, lielākoties sirmūsaini pensionāri treniņbiksēs, latviski pat labdienu nesapratīs.

Kad nu izdodas tikt mazajā lidaparātā un tas met līkumu pāri Jūrmalai un Mārupei, jāatzīst, skats no divu kilometru augstuma liek aizmirst iepriekš minēto. Pārsteidz kontrasts starp Jūrmalas pilsētu un milzīgajām Babītes ezera palienēm, Mārupes ražotņu un noliktavu jaunajiem jumtiem un Pierīgas dzīvojamajiem masīviem. Vislielākās un vistaisnāk uzartās platības patiesībā nenozīmē lauksaimniecību – tie ir apstrādē esošie kūdras purvi, kas sastopami it visos mūsu novados.

Blakus vienam no Mārupes lepnumiem un ekonomikas dzinējspēkiem – starptautiskajai lidostai – abās pusēs var redzēt gan pagātnes paliekas, gan izglītības ceļu uz nākotnes aviāciju. Projektējot topošo “Rail Baltica” staciju lidostā, no iepriekšējās vietas nācās pārcelt to krāmu kaudzi, kas publiski tika dēvēta par aviācijas muzeju. Faktiski tā ir dažādu nelidojošu grabažu un rezerves daļu kolekcija, kas gandrīz pilnībā nākusi no PSRS laikiem (no mūsu aviācijas vēstures tajā glabājas vientuļš Herberta Cukura laiku propellers) un kurā joprojām valda krievu valoda līdz ar mentalitāti. Pirms gadiem pieciem šie lūžņiem līdzīgie krāmi tika pārcelti uz jaunu vietu lidostai otrā pusē, blakus Skultes ciemam uz Piņķu pusi, tāpēc mūsdienu apmeklētājs tur mazāk varēs ieraudzīt aviācijas vēsturi, drīzāk – iekapsulējušos padomjlaiku atmosfēru.

Pilotu apmācība labai karjerai

Aviācijas nozarē visā pasaulē jau desmitgadēm ilgi ir jūtams personāla trūkums, un tāds tiek prognozēts arī turpmāk. Mārupes novadā meklējamas ne vien AS “Air Baltic Corporation” un vēl vismaz piecu čārterreisu un kravas aviosabiedrību juridiskās adreses – te ir arī “Air Baltic Training” mītne. Kā lasāms sludinājumos, šī profesionālā akadēmija visu laiku meklē topošos pilotus, piedāvājot finansiāli pretimnākošus nosacījumus.

Tā kā pilotu apmācība ir tehniskā, nevis akadēmiskā vai profesionālā izglītība, par pilotu principiāli nevar kļūt augstskolā, tehnikumā vai koledžā. Jebkurš interesents jebkurā vecumā var izlemt kļūt par pilotu – debesis vienmēr ir atvērtas visiem. Pirmais solis ir iestāšanās pilotu skolā un privātā pilota licences iegūšana, kas maz atšķirsies no autoskolas tādā nozīmē, ka būs teorija un prakse, būs jālido pie stūres instruktora pavadībā un bez, būs jāiziet medicīniskā komisija un jāliek eksāmeni.

Piemēram, Ādažu lidlaukā bāzētā pilotu skola “First Fly” savā mājaslapā norāda: teorētiskās nodarbības notiek divreiz nedēļā vakaros, lidojumi – pēc savstarpēji izdevīga grafika. Būs jānoliek deviņi eksāmeni skolā, vēl deviņi – Civilās aviācijas aģentūrā, un cītīgi censoņi var cerēt tikt pie privātā pilota licences vidēji gada laikā.

Protams, privātā pilota licences iegūšana nozīmē tikai lidošanu pie stūres, bet ne naudas pelnīšanu. Lai varētu iestāties darbā kādā aviokompānijā, būs pakāpeniski jāapgūst lidošana naktī pēc instrumentiem, jāiegūst komerciālā pilota licence, daudzu apkalpes locekļu sadarbība, lidošana ar vairākiem dzinējiem utt. Tam paies vēl vismaz divi gadi (bet parasti vēl vairāk), un tam pareizā vieta būs “Air Baltic Academy”.

Visa šī apmācība ir dārga – neatkarīgi no tā, kur tā tiks izieta, jo praktiskā lidošana prasa naudu, tāpat simulators. Pilna apmācība, lai iegūtu aviotransporta pilota licenci (kas ļauj vadīt lielās vairākmotoru lidmašīnas regulārajos pasažieru reisos) izmaksās virs 89 tūkstošiem eiro. Ja pirmais apmācības etaps 25 tūkstošu eiro vērtībā būs apgūts par savu naudu, tad mūsu nacionālā aviokompānija piedāvā aizdevumus un pusslodzes darbu visa atlikušā apgūšanai, kā arī garantētu darbu pēc aviācijas transporta pilota apliecības iegūšanas.

Protams, šādas licences turētājam visa pasaule vaļā, taču vienmēr labāk strādāt savā valstī, jo alga ir konkurētspējīga arī pie mums, ko pierāda lielais ārzemju pilotu skaits “Air Baltic” reisos. Turklāt, kā rāda biznesa dati, pēc tikšanas vaļā no iepriekšējā vadītāja “Air Baltic” diezgan strauji kāpj ārā no parādu situācijas, un nākotne izskatās ar normālu perspektīvu.

Lielākā problēma mācībās būs tā, ka – pretstatā jūrniecībai – civilās aviācijas nozare, kas padomju laikā bija visai niecīga daļa no kopprodukta, līdz pat mūsdienām ir palikusi visai sovjetiska (vismaz tajā daļā, kas attiecas uz privāto pilotu apmācību). Pilotu skolas mūsu valstī ir tikai dažas, un tajās faktiski neredzēsiet nevienu latvisku uzvārdu. Protams, instruktori vismaz prot latviski, citādi jau nebūtu varējuši nolikt Civilās aviācijas aģentūras eksāmenus, taču radiosakari ar kontroltorni, kam starptautiskajā vidē jābūt angliski, dažkārt notiek ar tik briesmīgu krievu akcentu, ka to nav iespējams saprast cauri radioviļņu krakšķēšanai. “Ju ār kļīred for ze tri tisjača fīt, bžžž” – apmēram tā izklausās no malas.

Kā iegūt ieskatu mazajā aviācijā

Turpinot mest loku virs mūsu novadiem, pārlidojam Salaspilij, Ulbrokai, Vangažiem un nonākam Ādažos. Šejienes lidlaukā ir, ko redzēt pat tādā parastā brīvdienā, kad nav domāts doties lidojumā. Te bāzējas raiba kompānija ar dažādu veidu lidaparātiem, no kuriem daži izskatās ar vēsturisku nozīmi. Ja ir vēlme izbaudīt lidojumu mazajā lidmašīnītē, vēlams pieteikties iepriekš, jo lidojumi ir populāri, veidojas grafiks, lai apmierinātu visus interesentus. Ja pasažieru dzīvesvieta vai cits interesējošs objekts ir pusstundas lidojuma attālumā, ar pilotu nebūs grūti sarunāt izmest loku līdz turienei – protams, ja laikapstākļi vai kas cits netraucēs.

Savukārt Jūrmalas lidostu pie Ventspils šosejas apmeklēt vērts būtu varbūt vienīgi tajā konkrētajā vasaras nedēļas nogalē, kad tur notiek ikgadējais aviošovs. Iemesls tāds, ka investori, kas aukstā kara laika militāro lidlauku centās pārvērst par komerciālo lidostu, ārpus Latvijas pazīstami saistībā ar ieroču kontrabandas skandāliem. Tikušas piesauktas tādas vietas kā Moldova, Kalnu Karabaha, Lībija. Tāpēc jau pirms padsmit gadiem Drošības policija deva stingras rekomendācijas Civilās aviācijas aģentūrai neizsniegt lidostas darbības licenci regulārajiem lidojumiem, kamēr Jūrmalas lidostai nav parādījušies respektabli investori. Līdz ar to labāk meklēt piedzīvojumus gaisā Ādažos, savukārt Spilve ir mazāk rekomendējama vispārējās nolaistības dēļ.