Eiropa uzņem aizsardzības kursu Apriņķis.lv
- Autors: Imants Vīksne, no Briseles
Lai gan katra Eiropas Savienības dalībvalsts pati ir atbildīga par savas aizsardzības organizēšanu, nesenā ģeopolitiskā spriedze ir palielinājusi spiedienu uz militāro sadarbību savienības līmenī. Foto – Eiropas Aizsardzības aģentūra
Vēl pagājušajā gadā vairums eiropiešu Eirobarometra pētījumā par lielāko draudu sev un pasaulei atzina klimata pārmaiņas. Šobrīd situācija mainās, jo krievi var atnākt ātrāk, nekā mainīties klimats. Eiropas Savienība, lai arī cik lēnīga un viedokļu daudzveidību mīloša, šobrīd transformē savu ekonomiku un prioritātes kara režīmā.
Tas ir sarežģīti, jo kopumā naudas jaunajā plānošanas periodā no 2028. līdz 2034. gadam būs mazāk, donorvalstu dāsnums izsīkst, pārbarotā lauksaimniecības nozare nevēlas atdot ne centa, un arī dalībvalstu saites ar krieviju joprojām saglabājas pārāk ciešas. Jo tā ērti. Bet vairs ne uz ilgu.
Eiropas Komisija un Eiropas Parlaments šonedēļ organizēja vizīti Latvijas reģionālajiem medijiem, lai skaidrotu, kā Eiropa pielāgojas jaunajiem apstākļiem. Tās laikā bija iespēja tikties gan ar Latvijas deleģēto Eiropas komisāru Valdi Dombrovski, eiroparlamentāriešiem Mārtiņu Staķi un Ivaru Ījabu, arī vairākiem ierēdņiem, kas stāv tuvāk savienības politikas virtuvei. Un šī mājsaimniecība nepavisam nav vienkārša – 448 miljoni iedzīvotāju, 27 valstis, 24 valodas. Ja līdz šim labklājība bija eiropiešu kopdzīves galvenais iemesls, tad šobrīd aktuāls ir jautājums, kā mūsu visumā labo dzīvi pasargāt no krievu orkiem.
Kuģis pagriezts aizsardzības virzienā
Eiropas aizsardzības politika šobrīd tiek veidota faktiski no nulles, un pēc 2022. gada tas notiek Eiropai neraksturīgi ātrā tempā, jau esošajā budžetā izveidojot četras aizsardzības programmas. Tās atbild uz četriem jautājumiem: ko darīsim, kā samaksāsim, kā tērēsim un kā to visu izdarīsim ātri. Ir arī iecelts aizsardzības komisārs Andrjus Kubiļus – no mūsu, tātad vistiešāk apdraudētā, reģiona –, kurš ir atbildīgs par to, lai šīs programmas strādātu. Tās gan nav tik dāsnas, kā bija kovida pārvarēšanai izveidotās. Kovida atveseļošanās programmai tika atvēlēti 800 miljardi, turklāt puse – kā neatmaksājami granti. Jaunajā SAFE programmā aizsardzībai pieejami tikai aizdevumi un tikai 150 miljardu apmērā. Toties ar labiem nosacījumiem. Un, jo tuvāk krievijas robeža, jo labākiem.
Latvijai no bruņošanās naudas aizdevuma pieejami 5,8 miljardi, bet praktiski izmantos 3,5 miljardus – pretgaisa aizsardzībai, mīnēšanas sistēmām un citām militārā vajadzībām. Vēl viena, krietni mazāka, grantu programma 1,5 miljardu apmērā būs pieejama dalībvalstu sadarbības veicināšanai un kopīgiem valstu iepirkumiem, kā arī 200 miljoni grantos mazajiem uzņēmumiem, kas varētu būt interesanti, piemēram, mūsu dronu ražotājiem. Visbeidzot ir arī plāns, kā aizsardzības nozari atbrīvot no tradicionālās birokrātijas, lai, piemēram, atļauju vācu “Rheinmettal” rūpnīcas būvēšanai kādā citā Eiropas Savienības valstī varētu saņemt nevis piecos gados, bet divos mēnešos, un varbūt arī varēs iztikt bez novērtējuma ietekmei uz vidi.
Eiropai strauji uzņemot aizsardzības un bruņošanās kursu, pozitīva loma ir Eiropas tradicionālajam lēnīgumam. Kā spriež Mārtiņš Staķis – ja lēmums ir pieņemts, tad pagriezt Eiropas kuģi nost no kursa vairs nebūs iespējams. Pat tad, ja Ukrainā tiks panākts kaut kāda veida pamiers un politiķu entuziasms sargāt Eiropu no krievijas noplaks. Tas nozīmē, ka aizsardzības industrijai ir sācies zelta laikmets.
Kā finansēt Ukrainu?
Šobrīd ir panākta valstu vienprātība, ka jādara viss, lai palīdzētu Ukrainai nonākt līdz ilgtspējīgam mieram. Tādam, kas krievijai liegtu tālākas kustības dziļāk Eiropā. Jaunnedēļ Eiropadomē dalībvalstis lems par diviem veidiem, kā finansēt Ukrainu nākamajos divos gados. Konceptuāli nolemts dot Ukrainai aizdevumu 90 miljardu eiro apmērā, kas būs jāatmaksā, kad krievija samaksās reparācijas par nodarītajiem postījumiem un iznīcinātajām dzīvēm. Hipotētiski. Bet pagaidām ir divas versijas, kā šo naudu Ukrainai iedot.
Pirmā – aizdot no Eiropas Savienības pašas līdzekļiem. Bet kopējā katlā naudas ir maz. Tāpēc izgudrota otra versija, turklāt tāda, kas sāpinātu krieviju. Finansēt Ukrainu karā pret krieviju ar pašas krievijas līdzekļiem, augļojot Eiropā bloķētos krievijas aktīvus. Viltīgajam plānam gan ir aizķeršanās tepat Briselē, jo lielākā daļa sankcionētās krievu naudas atrodas Beļģijā un Beļģija nevēlas viena pati lēkt ar krūti uz ambrazūras. Tāpēc iecerēts ar Eiropas Savienības lēmumu pavēlēt beļģu baņķieriem iztīrīt krievu makus, atbrīvojot to no saistībām divpusējā investīciju līgumā ar krieviju – cerībā, ka Eiropas Savienībai krievija baidīsies kaut kā atriebties.
Iespējams, jaunnedēļ kļūs zināms, kuru ceļu Eiropa izvēlēsies. Vienlaikus Briselē tiek darināta jau divdesmitā sankciju pakete pret krieviju agresora dziļākai ekonomiskai sāpināšanai. Vismaz Eiropas Komisijas gaiteņos runā, ka krievijas ekonomika jau irst pa šuvēm. Lai nu tā būtu!
Bizness jūtas sāpināts
Tikmēr Eiropas pašas biznesus sāpina iecere kaut kad pēc diviem gadiem pavisam un galīgi atteikties no krievijas gāzes pirkšanas, dimantiem, tūristiem, popstāriem un visādiem citiem krievu labumiem. Paradoksālā kārtā – Eiropa šobrīd sāk ieguldīt līdzekļus aizsardzībā, jo ir pārliecināta, ka pretējā gadījumā krievi centīsies iebrukt dziļāk Eiropā.
No otras puses, Eiropa – un arī Latvija – joprojām turpina uzturēt visvisādas saites ar krieviju, tādējādi netieši apmaksājot tās kara tēriņus, jo tic, ka varbūt karš pats no sevis uzsūksies un biznesi varēs rullēt tālāk. Bet nevarēs. Vismaz komisārs Valdis Dombrovskis stāstīja, ka arī tad, ja pamiers Ukrainā tiks nokārtots, Eiropas politiskā griba sargāties no krievijas saglabāsies.
Eiropas kuģis turpinās uzņemto kursu.