Otomeru ģimene – "Latvijas Goda ģimene 2024" ^{Apriņķis.lv}

– Kāds ir jūsu kuplās ģimens stāsts? Kas jums lika izšķirties laist pasaulē tik daudz bērnu?

– Kad mēs ar sievu nolēmām laulāties, mēs savā starpā apspriedāmies – cik bērnu mēs katrs gribētu. Es sacīju, ka gribētu divus vai trīs, Agrita sacīja, ka gribētu trīs vai četrus. Kā redzat, mēs mūsu gaidas esam pārspējuši krietni ar uzviju. Kad mums piedzima pirmie divi bērni ar ļoti mazu gadu starpību – tikai gads un trīs mēneši –, viņi augot kļuva par izcilu tandēmu. Viņi vēl joprojām kopā jūtas kā ļoti labi draugi. Kad piedzima trešais bērniņš, mūsu Rutiņa, vecākais brālis un māsa viņu stūma ārā no savas kompānijas, un tad mēs sapratām, ka būtu labi, ja Dievs dotu Rutiņai savu kompāniju – vēl vienu brālīti vai māsiņu, proti, ceturto bērniņu. Un tā Dievs mums ik pēc diviem gadiem ir dāvājis vēl vienu bērniņu. Tagad viņi savā starpā var veidot dažādas koalīcijas! Kā teica kāda mācītāja sieva, kurai arī ir deviņi bērni, tāpat kā mums, – pēc trešā bērna jau ir vienalga, cik.

– Kas jums patīk un kas nepatīk dzīvē mazpilsētā? Kādi ir plusi un mīnusi daudzbērnu ģimenei, salīdzinot ar dzīvi lielā pilsētā?

– Man, godīgi sakot, ļoti patīk dzīvot mazpilsētā. Trīsdesmit divus gadus esmu nodzīvojis Rīgā un tagad jau astoņus gadus ārpus Rīgas un saprotu, ka Rīgā es vairs negribētu dzīvot. Lielai ģimenei mazpilsēta ir ideāla vieta, kur dzīvot, jo te ir droši, nekad mums nekas nav nozagts (atšķirībā no Rīgas), bērni var paši nākt mājās no skolas, nebaidoties par lielo satiksmi. Brīvdienās bērnus var vienkārši izlaist ārā piemājas dārziņā vai blakus spēļu laukumā. Un, galu galā, arī Rīga vajadzības gadījumā ir tuvu – tikai četrdesmit pieci kilometri –, kādas četrdesmit minūtes, un esam Rīgā.

– Kādas izglītības iespējas ir pieejamas bērniem mazpilsētā? Vai jums ir jābrauc uz lielāku pilsētu, lai apmeklētu skolas vai nodarbības?

– Vecumniekos bērnu netrūkst – līdz devītajai klasei ir divas paralēlās klases. Ir arī vidusskola. Vecumniekos ir arī ļoti laba mūzikas un mākslas skola – skolas audzēkņi gūst lielus panākumus dažādos konkursos. Vecākā meita spēlē kokli un grasās šogad stāties Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolā kokles klasē, dēls Pāvils ir brīnišķīgs solists korī un spēlē akordeonu, Rute spēlē flautu, Rinalds – trompeti, Edīte – vijoli. Te ir arī sporta skola, un mūsu vecākais dēls ir ieguvis medaļas vieglatlētikas sacensībās. Pāvils pirms diviem gadiem U14 vecuma grupā ieguva trešo vietu Latvijā kārtslēkšanā un šogad pirmo vietu Bauskas novada sacensībās 2000 metru krosā, atraujoties no tuvākā konkurenta par 50 metriem.

– Kādi ir lielākie izaicinājumi un pozitīvās puses, audzinot vairākus bērnus? Kā jūs dalāt savus pienākumus?

– Godīgi sakot, ar deviņiem ir vieglāk tikt galā, nekā tad, kad mums bija divi ļoti maziņi ar gada un trīs mēnešu starpību. Tad viņi visu laiku prasīja mūsu uzmanību un nekur viņus nevarēja atstāt. Bet tagad lielie bērni ir lieli palīgi, īpaši trīs vecākie bērni – Kate, kurai jau ir sešpadsmit gadi, piecpadsmitgadīgais Pāvils un Rute, kurai ir trīspadsmit gadi. Mums mājās katrai dienai ir savs darbu saraksts pie sienas, un katram skolēnam ir kaut kas jādara: jāmizo kartupeļi, jācep pankūkas, jārīvē burkāni, jāiznes miskaste, jānovāc no galda trauki, jāizkrāmē trauku mašīna un veļasmašīna un tā tālāk. Darbi katru dienu mainās tā, lai bērnam katru dienu nav jādara viens un tas pats. Un pat piecgadnieks mums jau māk mizot kartupeļus.

– Titulu “Latvijas Goda ģimene” piešķir tām ģimenēm, kas aktīvi iesaistās arī vietējās kopienas dzīvē. Kāds ir jūsu ģimenes ieguldījums?

– Katram ģimenes loceklim ir savs pienesums. Tētis Roberts strādā sešās darbavietās – viņš ir mācītājs Vecumnieku, Valles un Bārbeles baznīcā, pasniedzējs Lutera Akadēmijā un Starptautiskajā Pastorālās vadības institūtā un datorikas skolotājs Valles pamatskolā.

Mamma Agrita savulaik ir iztulkojusi pāris grāmatu no norvēģu valodas, bijusi gide ārzemju grupām Latvijas Okupācijas muzejā, aizraujas ar aušanu, dzied vietējā sieviešu ansamblī “Vēja meitas”, bet viņas sirdsdarbs jau vairāk nekā divdesmit gadus ir mācīt bērnus svētdienas skolā. Arī šobrīd Agrita vada divas svētdienas skolas Misā un Vallē.

Lielākie bērni dzied koros, katrs spēlē savu mūzikas instrumentu. Vecākais dēls bieži dzied arī solo, arī Vecumnieku novada dziesmu svētkos, piedalās vietējā Jaunsardzes pulciņā, ir guvis panākumus sporta sacensībās.

– Vai tituls jums bija pārsteigums? Ko tas jums nozīmē?

– Priecājamies par gūto apbalvojumu un pagodinājumu! Ļoti ceram, ka varam būt kādiem par iedvesmu, lai arī viņi vēlētos daudz bērnu. Lai nebaidītos kļūt par daudzbērnu ģimeni, jo bērni dod daudz prieka!

Mūs iepriecināja Latvijas Daudzbērnu ģimeņu apvienības rīkotais ikgadējais pasākums 1. maijā daudzbērnu ģimeņu izcelšanai un godināšanai. Katra šāda iniciatīva, manuprāt, ir ļoti svarīga, lai veicinātu daudzbērnu ģimeņu skaita pieaugumu.

– Kā jūs pavadāt brīvo laiku kā ģimene?

– Mūsu iecienītākā brīvā laika pavadīšana ir kopīga ceļošana. Mēs bieži dodamies kopīgos ģimenes izbraucienos pa Latviju vai Lietuvu (Lietuvas robeža no mums ir tikai divdesmit piecu kilometru attālumā). Iecienītākie galamērķi mums ir Saulkrasti, Rauna, Ogre, Birži Lietuvā, dažādas dabas takas. Tāpat ikdienā cenšamies veicināt to, lai bērni dodas ārā spēlēties, lai nesēdētu tikai pie televizora vai telefona. Siltās vasaras dienās dodamies uz kādu no abiem Vecumnieku ezeriem peldēties. Ar vecākajiem bērniem dažkārt dodamies izbraucienos ar riteņiem. Spēlējam galda spēles.

– Kādas ir jūsu lielās ģimenes tradīcijas?

– Katru svētdienu mēs visa ģimene kopā dodamies uz Vecumnieku baznīcu uz dievkalpojumu, jaunākie bērni iet uz svētdienas skolu, vecākie piedalās dievkalpojumā.

Sestdienas rīts mums ir mājas uzkopšanas rīts – bērni katrs izslauka un sakārto savu istabu un kopējās telpas –, un pēcpusdienā mēs visi dodamies kopīgā izbraucienā ar auto.

Katru dienu noslēdzam ar īsu svētbrīdi. Lūgšanā katrs bērns pasaka paldies Dievam par labo, kas noticis dienā, un aizlūdz par to, kas sagaidāms nākamajā dienā – piemēram, kāds kontroldarbs skolā un tamlīdzīgi. Pēc tam seko īss Bībeles lasījums vai Bībeles stāsts, ko pārrunājam. Pēc tam kopīgi lūdzam “Mūsu Tēvs debesīs” un noslēdzam ar īsu dziesmu.

– Kādas ir jūsu ģimenes iecienītākās grāmatas un filmas? Vai jums patīk kopā apmeklēt kino?

– Grāmatas lasām, jā. Īpaši mammai tas patīk. Vecākie bērni lasa paši, bet mazajām meitiņām mamma lasa priekšā dažādas grāmatas – gan Bībeles stāstus, gan par dabu un dzīvniekiem, gan par dažādiem multeņu varoņiem. Ņemam grāmatas arī no Bauskas bērnu bibliotēkas. Arī filmas bieži skatāmies. Īpaši tētis ir iecienījis kopā ar bērniem skatīties filmas – gan par supervaroņiem no “Marvel” sērijas, gan dažādas ģimenes filmas, gan dažādus detektīvseriālus. Uz kino dodamies diezgan reti.

– Kā jūs risināt strīdus un problēmsituācijas ģimenē un pieņemat kopīgus lēmumus?

– Mēs, vecāki, strīdamies diezgan reti. Tāds nopietnāks strīds parasti ir ar regularitāti reizi pusgadā. (Smejas.) Bet, kad sastrīdamies, neejam gulēt, kamēr neesam izrunājušies un viens otram pasacījuši “Piedod man!” un “Es tev piedodu!”. Tad izlīguši ejam gulēt. Pēc izlīguma es arī īpaši vairs neatceros, par ko tie strīdi ir bijuši, jo, kad ir izlīgts, tas ir nolikts malā.

Bērniem, protams, lielāki un mazāki strīdi mēdz būt katru dienu, jo viņu ir daudz un katrs ir citādāks, un tur tad arī rodas domstarpības. Parasti cenšamies neiejaukties, bet, kad paši netiek galā, tad gan ejam palīgā saprasties. Bērnus mudinām par katru pāridarījumu iet lūgt otram piedošanu un arī piedot, kad otrs nodarījis pāri. Kā es parasti saku: ģimenē jau nav eņģeļi, bet gan grēcinieki, kas cits citam doti, lai mācītos cits citu mīlēt.

– Kas, jūsuprāt, ir laimīgas ģimenes pamatā?

– Četras lietas: ticība uz Jēzu Kristu, likumīga laulība, tēta un mammas draudzība un mīlestība, piedošanas praktizēšana.

Ticība manu dzīvi ir ļoti mainījusi no egoisma pretī tuvākā mīlestībai. Man grūti iedomāties, kā cilvēks bez Dieva var cīnīties ar savu egoismu, – viņam vienkārši tam nav motivācijas.

Šodien daudzi izvēlas dzīvot kopā tāpat vien un tad paši no tā cieš. Cieš arī bērni, un arī citi cilvēki domā: tad jau tas nav tik nopietni. Vācu mācītājs un teologs Dītrihs Bonhēfers ir rakstījis: līdz laulībai abu attiecības balstās uz savstarpējo mīlestību, bet pēc tam laulības institūts ir tas, kas pats nes un uztur mīlestību. Proti, kad cilvēki ir likumīgā laulībā, viņi nes lielāku atbildību viens par otru un nevar tā vienkārši otram pateikt “atā!”, jo es taču esmu devis solījumu Dieva un tuvinieku priekšā.

Ja tētis un mamma būs labi draugi un mīlēs viens otru, ja viņu attiecībās viss būs labi, tad arī bērni to mīlestību saņems un jutīs.

Piedošana ir ārkārtīgi svarīga jebkurā laulībā un ģimenē. Kur nav piedošanas, tur esam redzējuši, ka pāri viens otram mūžīgi pārmet kaut ko un viens otram atgādina par veciem ievainojumiem. Bet kur ir piedošana un izlīgšana, tur katrreiz pēc izlīguma var doties tālāk kā no baltas lapas.

– Maijā svinam Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas gadadienu. Kā, jūsuprāt, mūsu valstij ir veicies šajos gados, un kas būtu jādara, lai Latvijā būtu vairāk daudzbērnu ģimeņu?

– Nenoliedzami, ka Latvijas nākotne ir lielās un stiprās ģimenēs. Nav nekāds noslēpums, ka latviešu nācija pamazām izmirst. Vidējais dzimstības radītājs Latvijā ir zem diviem bērniem. Pagājušā gada janvārī mēs bijām uzaicināti uz Latvijas Televīzijas raidījumu par dzimstības krīzi Latvijā, kur tikām likti par labo piemēru. Domāju, ja būtu daudz ģimeņu, kurās ir vismaz trīs un vairāk bērnu, mūsu tauta ne tikai neizmirtu, bet gluži pretēji – kļūtu lielāka un stiprāka. Un, protams, jebkuras valsts interesēs, domājot ilgtermiņā, ir rūpēties par to, lai ģimenes tiktu atbalstītas un valsts plauktu un zeltu. Priecājamies, ka pēdējos gados pabalsti ģimenēm ir auguši. Ir valstis Eiropā, kur pabalsti ir mazāki nekā mums un mammas uz īsāku laiku var doties bērna kopšanas atvaļinājumā, tomēr jāatzīst, ka Igaunijā ir lielāki pabalsti un pat diktatoriskajā Baltkrievijā ģimenes ar pieciem bērniem no valsts dāvanā saņem māju.

Satraucoša pēdējos gados ir Saeimas virzība pretī netradicionālo attiecību atbalstam, kas nevar nest pienesumu valstij, laižot pasaulē bērnus. Tā vietā, lai Saeima rūpētos par to, kā izpatikt Eiropai un visādām minoritātem, mūsuprāt, valdībai vairāk uzmanības būtu jāpievērš tieši tradicionālu ģimeņu atbalstam, lai veicinātu bērnu dzimstību ģimenēs.

Mūs ļoti uzrunā prezidenta Jāņa Čakstes lūgums tautietēm 1919. gadā. Deviņu bērnu tēvs Čakste rakstīja: “Mūsu tauta pasaules karā zaudējusi daudz ļaužu. [..] Bet kāda cita lieta ir vēl daudz ļaunāka. Tā ir tā viena vai divu bērnu sistēma vai pat bezbērnība. Tagad nu, mīļās tautietes, kad Latvija ir pierādījusi, ka viņa ir dzīvotspējīga, tagad, kur visas sirdis pukst priekš šīs mūsu Latvijas, kur visas rokas priekš viņas strādā (..) padariet mūs stiprus, dodiet mums bērnus. Apdomājiet, ja sistēmu vietā katrā mūsu ģimenē mudžētu sešas mazas galviņas, tad jau pēc viena auguma mēs skaitītu Latvijā nevis divarpus miljona iedzīvotāju, bet septiņarpus miljona!”

Priecājamies, ka mums ir deviņi bērni, tāpat kā reiz prezidenta kungam!

– Kā panākt to, lai cilvēki mazāk domātu par materiālām lietām, bet vairāk rūpētos par ģimenes vērtībām?

– Būtu vērtīgi medijos vairāk rakstīt par lielām, stiprām ģimenēm – gan tādām, kurās tagad aug daudz mazu bērnu, gan par tām, kurās bērni ir izauguši un vecāki nu rūpējas par mazbērniem. Tādu ģimeņu nav mazums!

Bet pati lielākā pārmaiņa būtu tad, ja cilvēki sāktu vairāk nākt uz baznīcu un iedziļinātos Bībeles vēstī. Es pats par sevi noteikti varu teikt: ja nebūtu kļuvis ticīgs, man noteikti būtu tikai divi vai trīs bērni. Bet tieši tāpēc, ka, uz baznīcu nākot, garīgās vērtības guva uzvaru pār materiālajām un Bībelē ieraudzīju, ka bērni ir Dieva dāvana, mēs esam ļāvuši bagātīgi sevi apdāvināt.

Kad pirms kādiem gadiem lielveikals “Alfa” meklēja Vecumnieku trīs lielākās ģimenes, kuras atbalstīt ar 500 eiro dāvanu karti, izrādījās, ka visas trīs ģimenes ir no mūsu Vecumnieku draudzes! Tā ka ticībai noteikti tur ir liela nozīme.

– Kā jūs iedrošinātu citus nosliekties par labu lielai ģimenei ar daudz bērniem?

– Manuprāt, lielākās bailes parasti ir par to, kā mēs varēsim tikt daudz bērnu uzturēt, mums taču nepietiks naudas.

Kad mums sāka dzimt bērni, mūsu finansiālā situācija bija slikta, mums Rīgā bija pat trūcīgās ģimenes statuss. Bet, tā kā bijām pārliecināti, ka Dievs ir tas, kas dod bērnus un ka Viņš par tiem rūpēsies, tad tā arī ir noticis – gadu gaitā mūsu ģimenes ienākumi ir pieauguši, esam paēduši, apģērbti, siltumā, un mums pietiek naudas arī benzīnam un saldējumam!

Bērni ir Dieva dāvana. Dievs par savām radībām vienmēr rūpējas!