Menu

 

Zelta pāris Saulkrastos – atšķirīgi, bet ar skatu vienā virzienā Apriņķis.lv

  • Autors:  Zanda Bistere, “Saulkrastu Novada Ziņas”
Vija un Aleksandrs Liskovcevi kopā ar meitām un mazbērniem. Foto – no privātā arhīva Vija un Aleksandrs Liskovcevi kopā ar meitām un mazbērniem. Foto – no privātā arhīva

Pirms piecdesmit gadiem, 1975. gadā, skaistā un saulainā 27. septembra dienā jāvārdu Saulkrastu dzimtsarakstu nodaļā viens otram teica Vija un Aleksandrs Liskovcevi. Vēlāk jaunā ģimene saviem bērniem un mazbērniem stāstīs: tās bija brīnišķīgas trīs svinību dienas, kad cilvēki bija radošāki, laši lielāki un ballītes skaļākas…

Abu tikšanās notikusi pavasarī Rīgā, toreizējās Brīvprātīgās armijas, aviācijas un flotes veicināšanas biedrības (DOSAAF) telpās, kur strādāja Vijas vecāki. Aleksandrs – stalts un atbildīgs puisis no Rīgas – ievadīja jaunos puišus auto vadīšanas prasmēs un jau no pirmā acu skatiena iemīlējies meitenē, kura ik pa brīdim paviesojās vecāku darbavietā.

Vija ar vecākiem dzīvoja Saulkrastos – nelielā divistabu dzīvoklītī tuvo Pabažu apkaimē. Meitene tolaik mācījās Saulkrastu vidusskolas pēdējā klasē un jau kopš bērnības auga strādīga, jo tie bija laiki, kad darbs darbu dzina uz priekšu un nebija laika žēloties.

Aleksandrs Viju uzrunājis pats un piedāvājis aizvest uz mājām. Kopš tā brīža Aleksandrs katru dienu devās pie savas iecerētās un vienmēr dāvāja ziedus. Droši vien tie palīdzēja ātri savaldzināt meitenes sirdi, jo jau pēc trīs mēnešiem tika svinētas kāzas.

“Tas bija ārkārtīgi skaists dzīves laiks. Pirmos mēnešus, kopš iepazināmies, katru dienu es saņēmu ziedus, pēc tam gandrīz gadu Aleksandrs tos man dāvināja katru mēnesi, vienalga  – ziema vai vasara. Un joprojām katru gadu gan mūsu iepazīšanās dienā, gan laulību dienā es saņemu ziedus,” atmiņās dalās Vijas kundze. Aleksandrs sēž līdzās un silti smaida: “Sagaidīju, kad Vija jūnijā pabeidz skolu, un nekavējos ne mirkli bildināt, jo zināju, ka viņa ir īstā.” Vija smaidot papildina: “Mani klasesbiedri devās uz institūtiem un augstskolām, bet es izvēlējos lielo dzīvi, ko sauc par laulības dzīvi, un ne mirkli nenožēloju.”

Kāzas, kā jau tolaik bija ierasts, tika svinētas trīs dienas toreizējā pionieru nometnē Pabažos. “Telpas mums bija lepnas. Kā senie latvieši svinējām trīs dienas kopā ar simt viesiem un nakšņošanu uz vietas. Izdevās grandiozas kāzas ar mūziķiem, skaisti klātiem galdiem. Trešajā dienā, kad viesi devās prom, uzelpojām, jo bijām jau noguruši,” Vija atminas.

Sarunā viņi atceras, ka tik skaisti klātus galdus, kādi bija viņu kāzās, neatminas vairs redzējuši. Ne vien glītiem traukiem un gardu mielastu, bet saimnieces bija īpaši piedomājušas par dekoriem un akcentiem.

Tie bija laiki, kad mantu nebija daudz, tāpēc traukus jaunais pāris ņēma nomā. Vija smej: “Tas bija traks lēmums. Tās bija siltas, saulainas dienas, un viesi ik pa brīdim ar uzkodu šķīvīšiem aizsoļoja līdz jūrai atpūsties, un beigu beigās puse no nomātajiem traukiem tā arī palika tur.”

Ar lielu sirsnību pāris atceras gan Vijas klasesbiedru iešanu čigānos, gan darba kolēģu veidotos vārtus. Pirmos vārtus veidoja ugunsdzēsēji, jo tolaik visas nozīmīgās iestādes  – ugunsdzēsēju dienests, milicija, dzimtsarakstu nodaļa un citas – atradās vienuviet – tagadējā Ainažu ielā 1.

Jauno dzīvi ģimene uzsāka Saulkrastos – kopā ar Vijas vecākiem divistabu dzīvoklī. Aleksandrs sāka strādāt Saulkrastu milicijas iecirknī un kopš tā laika, rūpējoties par saulkrastiešu drošību, darbu nav mainījis. Mainījušies tikai iestādes nosaukumi un atrašanās vieta. Šogad Aleksandrs devās pensijā, simboliski paņemot līdzi arī paša uzlikto amata plāksni pie sienas.

Vija un Aleksandrs Liskovcevi savas mājas priekšā kopā ar jaunāko ģimenes locekli – labradoru Lilibet.


Strādājot visu mūžu darbos, kur lielākoties sanāk komunicēt ar vīriešiem, Aleksandrs uzreiz sievai teicis, ka grib meitas, un dzīve abus dāsni atalgojusi ar trim brīnišķīgām meitām.

“Vecākā meita Agnese pasaulē nāca Saulkrastu dzemdību nodaļā gadu pēc kāzām. Vidējā meita Inese jau dzima Rīgā, jo Saulkrastos vairs nebija, kur, bet jaunākā meita Ieva piedzima Siguldā. Mums ir ne vien meitas, bet arī lieliski znoti un pieci fantastiski mazbērni,” ar lepnumu stāsta Vija.

Agnese izmācījusies par psiholoģi, dzīvo un strādā Rīgā, taču Saulkrastos viņai ir no vectēva mantota vasaras māja, kur viņa bieži uzturas. Agnese audzina divus bērnus – Anci un Ādamu. Inese beigusi Mūzikas akadēmiju un ilgu laiku strādāja par pianisti. Arī viņai ir divi bērni – meita Eva Elizabete un dēls Gustavs Marks. Puika trenējas florbolā, un, tā kā Latvijā jau bija sasniedzis augstāko attīstības līmeni, viņam piedāvāja mācīties un trenēties Zviedrijā, tāpēc Inese ar bērniem pārcēlusies turp. Abas atvases tur tagad mācās, un Inese, izmācījusies valodu, nu māca klavierspēli zviedru bērniem. Savukārt Ieva Rīgā strādā iekšlietu nozarē, bet Vijas un Aleksandra lielākais prieks ir atvēlēt savu laiku mazmeitai Aleksandrai, kura mācās Saulkrastu novada vidusskolas septītajā klasē.

“Ļoti priecājamies par mazbērnu interesēm. Abi mazdēli ir sportisti – viens trenējas florbolā, otrs basketbolā –, bet mazmeitām visām patīk zirgi, un viņas nodarbojas ar jāšanas sportu,” stāsta zelta kāzu gadadienas gaviļnieki. Attālāk dzīvojošie mazbērni trenējas sev tuvākajā vietā, bet Saulkrastos lielākoties Aleksandrs ir tas, kurš mazmeitu ved uz jāšanas treniņiem Skultes pagastā.

Nozīmīga vieta un loma Vijas un Aleksandra mājās ir mazākajam ģimenes mīlulim – labradoram Lilibet, kura ik dienu saimniekiem sniedz savu nesavtīgo mīlestību pateicībā par rūpēm. Rūpējoties par Vijas un Aleksandra veselību, Lilibet ik dienu aicina abus gan garās pastaigās gar jūru, gan arī uz kopīgām peldēm no agra pavasara līdz vēlam rudenim.

Ar dziļu mīlestību par saviem vecākiem mums pastāstīja arī Vijas un Aleksandra meita Agnese: “Klausoties viņu stāstus, varu piekrist apgalvojumam, ka zāle tajā laikā bija zaļāka un laši lielāki, jo vecāki stāsta, ka kāzu mielastam vietējie zvejnieki bija jūrā noķēruši lašus, kas bija pa visu žiguļa aizmugurējo sēdekli. Vietējās saimnieces jau nedēļu iepriekš bija sākušas gatavot kāzu galdu, kuru rotāja neskaitāmi sviesta gulbīši un plaucētās mīklas gredzentiņi, nerunājot jau par muzikantiem, kas jauno pāri svinību vietā gaidījuši, sakāpuši kokos, sarūpējot pārsteigumu gan viņiem, gan visiem kāzu viesiem. Dzirdēju stāstu par atjautīgajiem ugunsdzēsējiem, kas jaunlaulātajiem bija sarūpējuši pirmos vārtus Saulkrastu augstākajā virsotnē. Saulkrastiem ir īpaša vieta manu vecāku dzīvē, jo te ir aizvadīts viss mūžs.”

Īpašs ir Liskovcevu ģimenes stāsts arī par mājas būvniecību. Mūsu saruna notiek skaistā, plašā mājā, un Vija ar lepnumu saka: “Māju man uzcēla vīrs!” Kā jau iepriekš stāstījām, jaunā ģimene kopdzīvi uzsāka pie vecākiem, taču sapnis bija dzīvot pašiem savā mājoklī. Vija vairāk nosliekusies par labu dzīvoklim, bet Aleksandrs bijis nelokāms: “Es uzcelšu māju!” Abi esot vienojušies, ka, ja to var paveikt desmit gados, tad lai arī top māja.

Apbrīnojama ir Aleksandra apņemšanās, kurš ne vien strādāja divos darbos (gan milicijā (policijā), gan joprojām par auto instruktoru), gan arī iemanījās apgūt prasmes un celt savai ģimenei māju. Tolaik apkaimē bija vien pāris ēku, taču soli pa solim, paralēli saviem darbiem un bērnu audzināšanai, māja tapusi. Ar māju viss nav beidzies  – Aleksandrs pats savām rokām uzcēlis pagalmā arī pirtiņu un viesu namiņu, kuru sākotnēji izīrēja vasarniekiem, bet tagad jau to izmanto pašu bērni un mazbērni, kad viesojas Saulkrastos.

Skatoties uz Vijas enerģisko dabu un Aleksandra rāmo mieru, neviļus rodas jautājums: “Kā jums izdevās kopā aizvadīt tik bagātus, skaistus kopdzīves gadus?” Abi piekrīt, ka pēc dabas ir atšķirīgi, bet pats galvenais, kas kopdzīvē bez mīlestības vēl palīdz, ir cieņa vienam pret otru. “Mēs skatāmies vienā virzienā, bet katrs redzam savu. Jāļauj otram cilvēkam būt viņam pašam, nevajag pielīdzināt sev. Un tajā pašā laikā jābūt interesei par otru cilvēku. Ja man patīk ceļot, tad vīrs pielāgojas un dodas man līdzi. Ja vīru interesē tehnika vai mājas būvniecība, es grozos blakus un izrādu interesi par to,” skaidro Vijas kundze.

Abi uzskata, ka viņiem ir ļoti paveicies, jo ģimenei apkārt vienmēr ir bijuši brīnišķīgi cilvēki – gan darba kolēģi, gan radi, gan draugi un paziņas –, bet vislielākais dārgums viņi ir viens otram. Ne velti uz jaunās ģimenes kāzu albuma ir novēlējums krievu valodā, kas nu jau piepildīts: “Novēlam jaunajam pārim nodzīvot līdz zelta kāzu gadadienai!”

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.