Skola, kas pārsniedz reģiona robežas ^{Apriņķis.lv}

Uz sarunu aicināju Ogres tehnikuma direktori Armandu Auziņu un tehnikuma Starptautisko attiecību nodaļas vadītāju Sigitu Jasinsku. Abas neslēpj lepnumu par izglītības iestādes izaugsmi un novērtējumu starptautiskajā izglītības tirgū. “Mēs vēlamies kļūt par profesionālās izcilības centru. Jau šobrīd esam reģionāli spēcīga profesionālās izglītības iestāde,” ar pārliecību apgalvo direktore un sarunā atklāj gan to, ar kādiem izaicinājumiem sastopas Ogres tehnikums, gan arī, kādas prasmes šodien visvairāk novērtē darba devējs.

– Kā jūs raksturotu Ogres tehnikuma vietu Latvijas izglītības kartē?

A.Auziņa: Reģionālajā līmenī esam ļoti nozīmīgs spēlētājs gan tautsaimniecībā, gan profesionālās sagatavotības attīstībā. Mēs darbojamies kā spēcīgs metodiskais centrs, īpašu uzmanību pievēršot STEM jomām, kā arī caurviju kompetencēm un jauniešu personības izaugsmes iespējām. Būtiska nozīme šajā procesā ir gan Starptautiskā bakalaurāta programmai, gan iespējai piedalīties starptautiskos projektos un profesionālos konkursos. Mēs kā komanda esam tajā visā daudz ieguldījuši un kopā arī strādājam, lai tehnikums būtu nozīmīgs gan audzēkņiem, gan darba devējiem. Saņemtais novērtējums apliecina mūsu darba kvalitāti – aptaujās iegūstam augstu novērtējumu un esam ierindoti labāko pieciniekā. Nozare mūs uzklausa, iesaistās attīstības procesos, un šī sadarbība ir abpusēja.

– Vai varat sniegt kādu piemēru dialogam ar nozari?

A.Auziņa: Mēs strādājam ar visām nozarēm, kuras pie mums tiek apgūtas, – tās ir gan mašīnzinības, gan mežistrāde, gan elektronika, gan vides dizains, kurā esam vienīgā izglītības iestāde Latvijā. Veiksmīgi turpinām sadarbību ar augstākās izglītības iestādēm, nodrošinot pēctecīgu izglītības ceļu. Nozare iesaistās gan mācību programmu pilnveidē, gan prakses nodrošināšanā.

S.Jasinska: Jā, mums metodiskās virsvadības joma ir arī elektronika, tāpēc esam uzaicināti iesaistīties projektā, kura ietvaros plānojam izveidot profesionālās izcilības un eksaminācijas centru elektronikā. Tas ir augsts novērtējums. Piekrītu, ka esam viena no vadošajām profesionālās izglītības iestādēm Latvijā. Liels atbalsts mums ir starptautiskā partnerība – katru gadu aptuveni divsimt audzēkņu dodas dažādās mācību praksēs, un arī pedagogi regulāri pilnveido savas zināšanas. Arvien biežāk pie mums ierodas skolēni, sociālie partneri un uzņēmēji, lai klātienē iepazītos ar labās prakses piemēriem. Dzirdam arī novērtējumu, ka tas, kas ir sasniegts pēdējos desmit līdz piecpadsmit gados, ir kā diena pret nakti.

– Kas jūs iedvesmo citviet pie sadarbības partneriem, un ko jūs vēlētos atvest un integrēt šeit?

A.Auziņa: Nupat biju Briselē mācībās, kurās piedalījās Eiropas profesionālās izglītības iestāžu pārstāvji gan no ministrijām, gan profesionālajām skolām, un mēs varējām lepoties ar daudziem labiem piemēriem no savas izglītības iestādes, tostarp sadarbību ar darba devējiem un plašo iespēju klāstu. Savukārt viens no viņu labajiem piemēriem, manuprāt, ir darba devēju un lielo uzņēmumu augstā sociālā atbildība. Viņi apzinās, ka ir būtiski pašiem vairāk ieguldīt izglītības sistēmā, lai nākotnes darbaspēks būtu iespējami atbilstošs viņu prasībām un vajadzībām.

Piemēram, Briselē ir izcils mācību centrs, kas orientēts uz praktisku iemaņu apguvi, dažādiem kursiem un programmām. Tur metodisko bāzi nenodrošina valsts vai izglītības iestāde, bet tieši uzņēmumi. Tā ir ļoti spēcīga prakse; tāda ir arī Šveicē, Austrijā un Vācijā, kur darba devēji skaidri izjūt savu atbildību. Tas ir labs piemērs arī mums. Latvijā šāda sadarbība jau notiek, taču vēl ne tik izteikti finansiālā ziņā. Pie mums vairāk notiek kopīgas sarunas un dialogs par to, kā līdzsvarot izglītības iestādes iespējas ar darba devēju prasībām un vajadzībām.

– Vai jaunieši izmanto iespēju un nāk mācīties tehnikumā?

A.Auziņa: Jāatzīst, ka sabiedrībā joprojām pastāv zināmi stereotipi par profesionālo izglītību, un tie neizzūd tik ātri, kā gribētos. Tāpēc mums ir vēl aktīvāk jāstrādā pie komunikācijas, lai stāstītu un parādītu profesionālās izglītības patieso kvalitāti un sniegtās iespējas. Jaunieši pie mums nāk mācīties labprāt. Tomēr reizēm tas ir komplekss jautājums – ko katram nozīmē izpratne par izvēlēto profesionālo kvalifikāciju. Uzsākot mācības pie mums, jaunietim ir jābūt pietiekami stiprām pamatzināšanām un skaidrai vīzijai par savu nākotnes profesiju. Piemēram, ja jaunietis vēlas kļūt par smago spēkratu mehāniķi, šī profesija prasa labas fizikas un matemātikas zināšanas.

Šādai izpratnei vēlams veidoties jau pirms devītās klases – ir jābūt prasmēm un gatavībai apgūt šos mācību priekšmetus. Protams, fiziku ir interesanti apgūt arī profesionālajos priekšmetos, kas ir integrēti mācību procesā, jo tad jaunieši uzreiz redz praktisko pielietojumu. Tas ir viens no efektīvajiem risinājumiem, kas arvien vairāk tiek aktualizēts arī citās Eiropas valstīs. Teorētiskās apmācības notiek ciešā sasaistē ar praktiskajām – nav atsevišķu teorijas kabinetu, bet teorētisko apmācību bloks atrodas turpat, kur audzēkņi darbojas praktiski. Viss, kas tiek izrunāts, uzreiz tiek arī praktiski izmēģināts. Mūsdienās jaunajai paaudzei ir raksturīga vizuālā uztvere un nepieciešamība, lai process būtu ātrs un konkrēts. Garais lekciju formāts vairs nav aktuāls.

– Kā jūs risināt situācijas, kad mācīties atnāk audzēkņi, kam ir palieli robi kādos mācību priekšmetos? Varbūt nav tā fizika tik labi apgūta pamatskolā...

A.Auziņa: Jauno vielu ātrāk apgūt un izprast palīdz prakses un teorijas savstarpēja sasaistīšana. Mēs esam vidējās izglītības posms, un pie mums jaunieši atnāk jau ar zināmu priekšzināšanu līmeni. Pirmajā kursā veicam diagnostiku, lai saprastu, kādas atbalsta iespējas katram audzēknim varam nodrošināt. Tādējādi redzam, kurās jomās ir zināšanu robi, lai jaunietis varētu sekmīgi iekļauties mācību procesā. Mums ir pieejamas individuālas konsultācijas pie skolotājiem – ja audzēknis jūt, ka vispārējās izglītības priekšmetos rodas grūtības, viņš var doties uz konsultācijām un saņemt nepieciešamo atbalstu.

– Klikšķis par to, ko vēlies darīt tālāk dzīvē, var atnākt arī īsi pirms desmitās klases vai pat tikai divpadsmitajā klasē…

S.Jasinska: Jā, un citam – pat tikai pieaugušā vecumā!

A.Auziņa: Tieši tā, un te arī slēpjas izglītības pievilcība – pie mācībām var atgriezties arī četrdesmit gadu vecumā un izvēlēties jebkuru sev saistošu kvalifikāciju. Pieaugušo izglītības piedāvājumā mums ir vairāk nekā divdesmit programmu. Ir iespēja apgūt ko jaunu gan profesionālajam dzīves ceļam, gan arī hobija līmenī. Piemēram, es pati apguvu programmu “InDesign” un vēlāk dekrēta laikā šīs zināšanas varēju izmantot praksē. Ir arī kolēģi, kam ir savs dārzs – viņi apgūst ainavu arhitektūru, jo vēlas paši izprast, kā profesionāli veidot vidi sev apkārt.

– Mācībspēkam laikam vispār ir nemitīgi jāpilnveidojas?

A.Auziņa: Jā, tā ir šīs profesijas neatņemama sastāvdaļa. Ir jābūt pastāvīgā pašizaugsmes procesā un jāmeklē jauni izglītošanās ceļi.

S.Jasinska: Un mūsu mācībspēks to arī dara ar lielu ieinteresētību – gan pilnveidojoties Latvijā, gan iegūstot pieredzi starptautiskos pasākumos. Ja kādreiz cilvēki baidījās par savām valodu prasmēm, tad šobrīd tā vairs nav tik liela barjera kā pirms aptuveni desmit gadiem. Ir nākusi klāt lielāka drosme, jo, piemēram, ne visi satiktie itāļi runā izcilā angļu valodā.

– Kas ir lielākie izaicinājumi jūsu izglītības iestādei?

A.Auziņa: Protams, ir sistēmiski jautājumi, kas jau sen gaida aktualizāciju. Piemēram, profesionālajai izglītībai noteiktie koeficienti katrai izglītības programmai, pēc kuriem tiek aprēķināts piešķirtais finansējums, joprojām ir balstīti 2007. gada datos. Var tikai iedomāties, cik būtiski līdz šodienai, 2025. gadam, ir mainījušās izmaksas un izcenojumi. Toreiz, piemēram, meža mašīnu operatoru programma vēl nemaz nebija iekļauta, jo tā nebija uzsākta. Taču patiesībā tā ir ļoti dārga programma. Lai profesionāli sagatavotu jauno speciālistu, kurš būtu gatavs strādāt privātajā sektorā ar pusmiljonu vērtu tehniku, ir jānodrošina augstas kvalitātes praktiskās iemaņas.

Šie finanšu jautājumi ir būtiski, lai mēs spētu konkurēt un justies līdzvērtīgi Eiropas kontekstā. Ja vēlamies piedāvāt Eiropas līmeņa programmas, par to ir nopietni jādomā. Protams, izaicinājums ir arī pedagogu piesaiste. Visā valstī ir jūtams, ka matemātikas un fizikas skolotāji kļūst par sava veida “izmirstošu sugu”. Tas ir jautājums, pie kura strādājam arī mēs, – kā piesaistīt mācībspēkus šajās jomās. Profesionālo priekšmetu ziņā esam pateicīgi nozarei par to, ka tās pārstāvji ienāk skolu vidē un nodod savas zināšanas mūsu jauniešiem – saviem nākotnes kolēģiem.

S.Jasinska: Priecājos, ka arī mana paaudze mainās, tomēr jūtu, ka joprojām pastāv stereotips – uz “profenēm” dodas tikai tie, kas nevar iestāties vidusskolā. Patiesībā tā nav. Pēc pamatskolas beigšanas ļoti liela nozīme jaunieša motivēšanā un lēmuma pieņemšanā ir vecākiem. Jāatzīst, ka sabiedrībā vēl arvien pastāv priekšstats par tehnikumu kā mazāk kvalitatīvas izglītības sniedzēju. Taču ir svarīgi apzināties, ka mūsu audzēkņi kārto tos pašus valsts centralizētos eksāmenus, ko vidusskolēni, un viņu rezultāti ir ļoti labi. Profesionālās izglītības vide no jaunieša prasa paaugstinātu motivāciju un pašdisciplīnu, jo paralēli vispārizglītojošajiem mācību priekšmetiem ir jāapgūst arī profesionālās prasmes. Tas profesionālo izglītību pat padara par lielāku izaicinājumu nekā mācības vispārējā vidusskolā.

Ar šo es nekādā ziņā nenoliedzu vispārējās vidējās izglītības nozīmi un vērtību. Jā, gadās, ka jaunieši aiziet, nepabeidzot iesākto, – tas notiek visās skolās. Parasti tas nav tādēļ, ka izglītības iestāde vai pats jaunietis būtu “slikts”, bet gan tāpēc, ka apkārt ir ļoti daudz iespēju. Piemēram, jaunietis dodas praksē un ātri sajūt, ka var nopelnīt lielāku naudu, un tad stipendija vairs nešķiet tik nozīmīga. Šādu gadījumu īpatsvars gan ir neliels, taču tie notiek. Mums visiem ļoti gribas, lai jaunieši, kas pie mums atnāk, iegūtu izvēlēto kvalifikāciju, jo tas ir stabils pamats viņu turpmākajai profesionālajai karjerai un nākotnes labklājībai.

– Un tas ir arī jautājums par pašvērtības un citu prasmju nostiprināšanu, vai ne?

S.Jasinska: Ar anketu un interviju palīdzību mēs jautājam darba devējiem, kādu prasmju, viņuprāt, pietrūkst jaunietim, kurš pie viņiem ierodas praksē. Atbilde visbiežāk ir – trūkst tā dēvēto soft skills. Ne tik daudz iebildumu ir par profesionālo zināšanu līmeni, bet gan par komunikācijas prasmēm, spēju prezentēt savas idejas, pieņemt lēmumus, kritiski domāt un sadarboties. Tās ir prasmes, kuras potenciālie darba devēji visbiežāk min kā iztrūkstošas mūsdienu jauniešiem. Pie tā mēs arī mērķtiecīgi strādājam.

– Un kā jūs to esat gatavi risināt?

A.Auziņa: Mācību procesā mēs liekam spēcīgu uzsvaru uz iespējām, kurās jaunieši var iesaistīties papildus. Piemēram, Starptautiskā bakalaurāta programma ir būtisks pašvērtējumu stiprinošs faktors un sniedz plašas iespējas katra personības izaugsmei. Arī iesaistoties skolas pašpārvaldē, jaunieši apgūst līderību, komandas darbu, projektu izstrādi un prezentēšanu, kā arī komunikāciju ar starptautiskiem viesiem. Mums ir arī Ekopadome, kur jaunieši stratēģiski domā un plāno, kā prezentēt ilgtspējīgu zaļo domāšanu un vienlaikus attīstīt digitālās prasmes. Mūsu jauniešiem ir pieejamas daudzas iespējas, kas varbūt nebija iepriekšējām paaudzēm. Viņiem piemīt spēja paust savu viedokli, argumentēt, pamatot un prezentēt jaunas idejas. Jaunieši sevi pilnveido arī interešu izglītības pulciņos, konkursos un izstādēs.

Iespēju pie mums ir daudz – galvenais, lai jaunietis prot izmantot to, kas viņam tiek piedāvāts. Reizēm sabiedrība neapzinās, ka profesionālā izglītība nav tikai konkrētu prasmju apguve, bet arī plašs papildu iespēju loks. Piemēram, cik daudzās izglītības iestādēs vēl jaunietis savā izlaidumā var saņemt darba līgumu vai garantētu valsts budžeta vietu kādā no Latvijas augstskolām? Pie mums to var!