Vai pienācis laiks sākt diskusiju par Valdlauču nosaukuma maiņu? ^{Apriņķis.lv}

Tāpat kā citviet Latvijā, arī Pierīgas novados pēdējos trīs gados pārdēvētas vairākas ielas, kuru iepriekšējais nosaukums glabāja padomju laiku auru. Jāteic gan, ka Jaunolainē vēl joprojām ir Pionieru iela, bet netālu no Piņķiem kartē redzama iela, kas nodēvēta Kremļa propagandistes un Latvijas neatkarības ienaidnieces Annas Sakses vārdā. Taču nesen kāda nekustamo īpašumu attīstīšanas speciāliste, sākot pētīt, vai ir iespējams uzlabot nekoptas teritorijas Katlakalna pusē, tika līdz jautājumam par Valdlauču nosaukuma izcelsmi, kas lika arī mums papētīt vēsturi.

Maizes cepējs iekārtojas svešā namā

Mūsdienu Valdlauču teritorija savulaik ietilpa 17. gadsimtā izveidotajā Akmeņsalas draudzes novadā, no kura 19. gadsimtā izveidojās Katlakalna mācītājmuižas pagasts, vēlāk – Katlakalna pagasts. Netālu no Olektes upītes ietekas Daugavā kopš 1635. gada atradās mācītāja dzīvesvieta jeb Katlakalna pastorāts, kam blakus sāka veidoties nelielas zemnieku saimniecības, kā rezultātā līdz 20. gadsimta sākumam apkārtne uzplauka. Vēsturiskajās kartēs atzīmētas Arāju, Bērziņu, Ķilpu, Putriņu, Rozīšu, Skadiņu, Svīkuļu un Zilbertu mājas, bet vieta kopumā tika saukta par Mācītājkalnu un Mācītājmuižu. Tādas ziņas sniedz Nacionālās enciklopēdijas vietne “enciklopedija.lv”.

Padomju laikā apvidū izvietota Rīgas 6. maizes kombināta palīgsaimniecība, kuru vadījis Valdemārs Laucis. “Apdzīvotās vietas nosaukums “Mācītājmuiža” nebija pieņemams padomju varas pārstāvjiem, tāpēc maizes kombināta direktors izlēmis, ka to nosauks par Valdlaučiem – palīgsaimniecības vadītāja vārdā,” informē “Enciklopedija.lv”. Minēta arī garāka šī nostāsta versija, saskaņā ar kuru V. Laucis pie ēkas piekarinājis uzrakstu “Vald. Laucis”, lai viņu varētu atrast, un šis saīsinājums iegājies kā ciema nosaukums.

Valdlauči kļuvuši biezāk apdzīvoti pēc 1959. gada, kad uz šejieni no Līgatnes pārcēla lauksaimniecības iekārtu izmēģinājumu bāzi, kas vēlāk tika paplašināta un reorganizēta par lauksaimniecības mašīnu Valsts speciālo konstruktoru biroju, kura darbinieku izmitināšanai būvēja daudzdzīvokļu namus un citu infrastruktūru.

Problēma ar šo V. Lauci ir tāda, ka viņš bija iedzīvojies svešā īpašumā – mācītājmājā, kas trīssimt gadus bija kalpojusi par dienesta dzīvesvietu vietējiem mācītājiem. Vismaz šajā reizē, kā var noprast, īpašuma ieņemšana nav notikusi ar vardarbību un represijām, jo nama pēdējais iemītnieks – baltvācu izcelsmes teologs Armīns Treijs – piedzīvojis represijas jau Baigajā gadā, tāpēc 1944. gadā bija devies bēgļu gaitās uz Skandināviju, pamanījies ārā no PSRS izdabūt arī savu kādreizējo draudzes darbinieci, kuru pēc tam apprecējis, vadījis Gēteborgas latviešu draudzi un pēc kara Latvijā pabijis tikai 1973. gadā.

No mutvārdu tradīcijas pie rakstītajiem avotiem

Mācītājkalna un Katlakalna vēstures gadījumā lielā veiksme ir tāda, ka viens no vietējiem iedzīvotājiem, Dr. hist. eccl. Andris Priede, ir vēsturnieks, kurš specializējies reliģijas vēsturē. Viņš ir asociētais profesors Rīgas Augstākajā reliģijas zinātņu institūtā, kā arī docents Latvijas Universitātē un Lutera Akadēmijā. Par savas dzimtās vietas norisēm viņš zina stāstīt daudz un detalizēti, turklāt viņa ģimene ir viena no tām, kas glabā tādu oriģinālo mutvārdu vēsturi, kura iedzīvotājiem no Valsts speciālā konstruktoru biroja izveides laika lielākoties būs nezināma.

“Kad 1940. gadā padomju vara visu nacionalizēja, mācītājs Treijs tika izlikts no mācītājmājas un pārcēlās dzīvot pie mums, jo mūsu māja tolaik bija vistuvākā, un mācītājam taču jādzīvo vietā, kur vajadzības gadījumā draudzes locekļi viņu var sameklēt. Tā viņš ar visām savām mantām un grāmatām iekārtojās pie mums pusotrā istabiņā, mēģināja iestūķēt mācītājmājas inventāru. Vēlāk, kad sākās vācu okupācija, viņš ar savu baltvācu izcelsmes uzvārdu un teologa autoritāti, valodu zināšanām panāca, ka pie mums Katlakalnā netika šauti ebreji. Kad vienu dienu mežā bija atskanējuši šāvienu trokšņi, mācītājs meties uz turieni, un šaušana drīz apstājusies,” stāsta Andris Priede.

Attiecībā uz nosaukuma “Valdlauči” izcelsmi, kas saistīta ar maizes kombināta palīgsaimniecības priekšnieka V. Lauča (mūsdienu terminoloģijā viņu varētu dēvēt par “padomju režīma amatpersonu – valsts uzņēmuma struktūrvienības vadītāju”) uzvārdu, reliģijas vēsturnieks salīdzina: “Padomju laikā kolhoziem tika doti ideoloģiski nosaukumi. Saglabāt tādus Valdlaučus, kas nav apdzīvotās vietas vēsturiskais nosaukums, mūsdienās ir apmēram tas pats, ja kaut kur joprojām būtu atrodami sovhozu nosaukumi “Ļeņina smaids”, “Staļina ceļi” vai “Hruščova spļāviens”. Tas Laucis ir viens no daudzajiem pasaules klaidoņiem, kas izmantoja iespēju, kamēr mācītāja telpas bija neapdzīvotas. Luterāņu arhibīskaps bija aizsūtīts uz Rietumiem, jauns nebija ievēlēts, tādēļ pēckara apstākļos nebija neviena, kas norīkotu jaunu mācītāju Katlakalna draudzes apkalpošanai, – dievkalpojumus centies noturēt Reformātu baznīcas mācītājs.

Laucis ir bijis saistīts ar maizes kombinātu, un tas, ka viņš pratis cept lielisku maizi, ir mutiskajā vēsturē saglabājies. Kaut kāds labums no viņa tātad ir bijis, bet mēs nevaram sakralizēt ādu uzvārdu, piešķirot to veselai apdzīvotajai vietai, jo citiem maizes cepējiem tāds gods netiek izrādīts. Nav atrodama informācija, ka Laucis būtu palīdzējis glābt cilvēkus no represijām, kaut ko vērtīgu sarakstījis, uzbūvējis vai tamlīdzīgi.”

Iespēja izzināt vēsturi

Reliģijas vēstures pasniedzējs nedomā, ka vajadzētu mainīt ikvienu nosaukumu tikai tāpēc, ka tas dots padomju laikos: “Mums tepat ir dārzkopības kooperatīvs “Ziedonis” – skaists un poētisks nosaukums. Bet vēsturiskais tās vietas nosaukums ir Akmeņsala. [...] Mēs, senās iedzīvotāju ģimenes, visu šo apkārtni saucām vienkārši par “mūsu kalnu”, ir lietoti arī nosaukumi Griežņu kalns un Kapiņkalns. Skaidrs, ka pārdēvēt kaut ko par Kapiņkalnu nevajag: kas tādā gribēs dzīvot? Lielākās saimniecības ar daudzām “Vilkmuižnieku” mājām savulaik bija lielajai Skadiņu ģimenei, bet tie visi emigrēja uz Austrāliju.

Vēl bija laiks, kad vēsturiskās Garteļmuižas vietā sabūvēja barakas tiem, ko pieklājīgi varētu dēvēt par ienācējiem, tāpēc tautā to vietu vienubrīd saukāja par Pufaikciemu.” Secinājums – ja atgriezties pie vēsturiskā nosaukuma, tad vajadzētu izvēlēties starp Mācītājkalnu un Griežņu kalnu, jo Valdlauču tagadējais vārds pēc savas izcelsmes tāds pats Pufaikciems vien ir.

Attiecībā uz autobusu pieturu “Neilandi” pie autoceļa A7 Andris Priede ir pārliecināts, ka šis nosaukums nav jāmaina. Konkrētais Neilands bijis trūcīgs zemnieks, kas vēl Ulmaņlaikā sācis simpatizēt komunistiem. Tāpēc padomju vara viņu uzskatījusi par īsto, ko iecelt par ciema padomes priekšsēdētāju.

“Bet viņš arī bija tas, kurš Staļina represiju laikā izglāba Katlakalna iedzīvotājus. Tautas atmiņā saglabājies, ka pa visu mūsu pagastu 1949. gadā represēti tikai trīs vietējie iedzīvotāji, un par vienu saka: vajadzēja ar’, jo tas bija caurcaurēm korumpēts tips, kas domāja tikai par to, kā atņemt cilvēkiem naudu un apkrāpt pensionārus. Tāpēc, ja mēs gribam runāt par tādiem, kas glābuši citus, tad Neilands ir īstais – nabadzīgs vīrs, bet īsts ideālists. Tāpat kā mācītājs Treijs panāca ebreju šaušanas apturēšanu Katlakalnā, tad pie nākamās okupācijas varas Neilands ierobežoja represijas, cik spēja.”

Kamēr Latvijā 1991. gadā nomainīja uzkrītošākos komunistu nosaukumus (pārdēvēja Stučkas pilsētu, visādām Ļeņina un Komjaunatnes ielām atdeva oriģinālos nosaukumus utt.), tagadējais process ir lēns. Ukrainā tikmēr dekomunizācijas ietvaros no Dņipropetrovskas nosaukuma nomesta nost aizmugurējā daļa, jo attiecīgais Petrovs bijis komunists, Kirovohrada pārdēvēta par Kropivnicku, nopostītā Bahmuta reiz bija Artjomovska utt. Bet Melitopolei bijuši vismaz pieci dažādi nosaukumi Krimas tatāru, ukraiņu un krievu valodā, tāpēc jau 19. gadsimta vidū pilsēta tīšuprāt pieņēma grieķisku vārdu (“Meduspils”), lai uzsvērtu savas teritorijas saistību ar antīkās pasaules vēsturi.

Ko domās un darīs Valdlauču iedzīvotāji un Ķekavas novads?