ST Ropažu novada pašvaldības domes saistošo noteikumu darbības apturēšanu atzīst par atbilstošu likumam

Lieta tika ierosināta pēc Ropažu novada pašvaldības domes pieteikuma par toreizējās viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministres Ingas Bērziņas (JV) rīkojumu attiecībā uz domes lēmumu.

Ar apstrīdēto aktu tā laika ministre apturēja domes saistošo noteikumu darbību, ar kuriem tika apstiprināts lokālplānojums iepriekšminētajiem nekustamajiem īpašumiem. Bērziņa apstrīdētajā aktā norādīja, ka šo saistošo noteikumu izstrādē ir pieļauti vairāki pārkāpumi un tādēļ tie neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normām.

Pašvaldība lūdza izvērtēt tā laika ministres lēmuma atbilstību Satversmes 1. pantam, Eiropas vietējo pašvaldību hartas 4. panta ceturtajai daļai un 8. pantam, Pašvaldību likuma 66. panta pirmajai daļai un Teritorijas attīstības plānošanas likuma 27. panta trešajai daļai.

Publiski pieejamie dokumenti Ropažu novada pašvaldības mājaslapā liecina, ka lokālplānojuma izmaiņas bija nepieciešamas, jo kāds privātais nekustamo īpašumu attīstītājs ir izrādījis interesi par minēto teritoriju, lai izbūvētu mazstāvu mājas, kā arī savrupmājas. Tāpat projekts paredz izbūvēt vairākas ielas, kā arī veikt daļēju teritorijas atmežošanu.

ST norādīja, ka teritorijas attīstības plānošana ir nozīmīgs instruments, kas noteic, kā konkrētajā teritorijā tiks izmantota zeme, attīstīta infrastruktūra un veicināta sabiedrības labklājība. Šajā procesā būtiska loma ir pašvaldībām, kuras vislabāk pārzina vietējās vajadzības, resursus un attīstības potenciālu. Teritorijas plānošanā ir jābūt ievērotam secīgumam, lai novērstu haotisku un nekoordinētu rīcību un nodrošinātu to, ka ikviens jau konkrētāks un precīzāks plānošanas lēmums veicina teritorijas attīstību iepriekš noteiktajā vispārīgajā virzienā.

Tiesa vērsa uzmanību uz to, ka pašvaldības ilgtspējīgas attīstības stratēģija norāda vispārēju teritorijas attīstības virzienu, bet lokālplānojuma uzdevums ir šo virzienu materializēt konkrētā vietā. Ja stratēģija jau nosaka konkrētu attīstības veidu konkrētā vietā, tad lokālplānojums nevar būt pretējs tam, jo citādi ilgtspējīgas attīstības stratēģija kļūtu tikai par formālu ilgtermiņa teritorijas attīstības plānošanas dokumentu, kas zaudētu savu praktisko nozīmi un kļūtu bezmērķīgs.

Ja lokālplānojumā ir konstatēta neatbilstība tādiem teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem kā teritorijas plānojums vai ilgtspējīgas attīstības stratēģija, tā apturēšana ir ne tikai tiesiski pamatota, bet arī nepieciešama. Tādējādi tiek sekmēta teritorijas attīstības plānošanas principu, tostarp savstarpējās saskaņotības principa, ievērošana, veicināta pēctecīga teritorijas attīstības plānošana un nodrošināta Teritorijas attīstības plānošanas likuma mērķa īstenošana praksē.

Apturot šādu lokālplānojumu, uzraudzības institūcija faktiski atjauno sistēmas līdzsvaru un aizsargā teritorijas plānošanas tiesisko stabilitāti. Teritorijas attīstība nedrīkst paaugstināt vides riskus, tiecoties tikai pēc ekonomiskiem mērķiem un tādējādi pasliktinot vides stāvokli, bet gan prasa saglabāt un respektēt dabas vērtības un, vēl jo vairāk, veicināt to pozitīvu attīstību.

Līdz ar to ST secināja, ka ministre ievēroja gan tiesību normās noteikto kompetenci, gan kopumā arī pašvaldības darbības tiesiskuma pārraudzības procedūru.

Proti, konkrētajā gadījumā lokālplānojuma apturēšana bija nepieciešama, lai novērstu neatgriezeniskas sekas vidē un teritorijas attīstībā. Ja lokālplānojums tiktu piemērots, kamēr vēl nav tiesiski izvērtēts tā saturs, tad tiktu sākta apbūve, infrastruktūras izbūve, kā arī veiktas citas darbības, kas pēc būtības neseko pašvaldības attīstības stratēģijā un Garkalnes teritorijas plānojumā noteiktajiem mērķiem un prasībām. Tātad apstrīdētais rīkojums, novēršot minētos riskus, kalpo kā līdzeklis kvalitatīvas un juridiski pamatotas plānošanas procesa uzraudzības nodrošināšanai.

Ņemot vērā konstatēto lokālplānojuma risinājumu neatbilstību normatīvo aktu prasībām, ST atzina, ka lokālplānojumā pieļautie pārkāpumi ir atzīstami par būtiskiem un tā darbība ir apturēta pamatoti.

Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.