Piekrastes zvejnieks – profesija ar pēctecību (3.daļa) Apriņķis.lv
- Autors: Dzintris Kolāts
Gvido no Saulkrastiem: “Lielākais lasis bija 32 kilogrami. Tas gan bija sen, pirms kādiem 25 gadiem. Reņģes? Grūti pateikt. Ir bijis pāri par 20 tonnām vienā dienā.” Foto – Dzintris Kolāts
Saulkrastu zvejnieks Gvido nekādi negrib nosaukt uzvārdu – viņš esot Gvido, un tā lai paliekot. Zivju piekrastē esot gana. Cita lieta, ka zvejnieka profesijā nekur neapmāca un jauni cilvēki neizrāda lielu interesi. 53 gadu vecumā viņš ir viens no jaunākajiem zvejniekiem savā apkaimē.
– Mūsu saruna notiek 4. jūnijā Zvejniekciema jūrmalā. Netālu puikas spēlē volejbolu. Ļoti karsts. Kā ir pašlaik ar zivīm, reņģēm?
– Reņģes ir. Diezgan. Reņģes – tā ir maizīte. To ir daudz. Pagaidām liekas, ka būs labs gads.
– Cik tad ilgi jūrā brauc? No kura gada?
– Nu, šitāds biju (rāda, cik bijis maziņš, – Dz. K.). Pavisam vēl puika. Īstie veči, “pēdējie vikingi”, sēdēja tur, pie kāpām, reizēm paņēma līdzi, deva paairēt lielos airus... Tas varētu būt jau no kādiem desmit gadiem... Maizes darbs, kad mums te sākās pirmie kooperatīvi, tad arī sākās. Bija mazliet ātrāk, bet tad tikai tāda piepalīdzēšana.
– Cik tev gadu?
– Piecdesmit trīs.
– Neesi jaunākais savā brigādē?
– Nē, šobrīd vairs neesmu, bet ilgu laiku biju.
– Kā pats par zvejnieku kļuvi? Kas bija amata izvēles kritērijs? Pēctecība, prestižs, nauda?
– Savā laikā, var pat teikt, arī nauda. Divdesmitgadīgs puika gluži labi varēja nopelnīt. Tagad ir smagāk. Pie tās jūras jau izaudzis, tur tā lieta.
– Tu neesi pēctecīgs zvejnieks?
– Ar vienu paaudzi starpā. Vecaistēvs bija kapteinis, tēvs – citā profesijā. Māte visu laiku bijusi saistīta ar zvejniecību, vecāmāte gāja kādreiz uz tvaikoņa “Neibāde” kā bufetniece.
– Vai zivju kļūst mazāk? Ja jā, tad kādēļ?
– Nevar saprast. Kaut kas pazūd, kaut kas nāk vietā. Tagad parādījušies tie ievazātie grunduļi. No vienas puses, sērga, no otras puses, viņus pērk. Kas ar labo zivi? Taimiņu ir pietiekami. Ar lašiem ir tā: laši dzīvo dziļumā, un tur ir arī roņi. Zvejnieki vienkārši neiet, jo tīkls maksā dārgāk. Tādēļ īsti nevar saprast – ir tur viņi vai nav. Gan jau, ka ir. Tas pats ar vimbām un citu zivi – periodiski ir tāda zveja, ka ārprāts. Tas ir atkarīgs no tā, vai tas ronis pienāks vai ne. Nu, tagad neredz. Zivis ir.
– Vari raksturot lielāko lomu, kurš palicis prātā? Reņģes, laši...
– Nu, lielākais lasis bijis 32 kilogrami. Tas gan bija sen, pirms kādiem 25 gadiem. Reņģes? Grūti pateikt. Ir bijis pāri par 20 tonnām vienā dienā.
– Vai kāds zutis parādās?
– Zuši pazuda. Jāpadomā... Laikam pa pēdējiem pieciem gadiem neviens. Kāpēc pazuda, nezinu. Pazuda uzreiz. Kas notika, nav saprotams...
– Luči ir?
– Jā, luči ir. Ar lučiem ir interesanti. Redz, ar balasta ūdeņiem te ieveduši to grunduli, laikam no Kaspijas jūras. Viņš dikti labi te jūtas. Savairojušies ārprātā. Tagad sanāk tā – tur, kur kādreiz bija lucis, tagad ir tas grundulis. Ja nu luči, kā saka, uz dullo trāpās, tad viņu ir pietiekami, bet, ja tai vietā ir grundulis, tad tas ēd lučiem nost barību. Abi kopā viņi neuzturas. Bet nekur pazuduši luči nav.
– Darbs tā kā vieglāks kļuvis? Mehanizācija un tādas lietas..
– Nu, šis tas ir, bet nekas jau nemainās. Uz kuģiem bišķi citādāk, bet piekrastes zvejā ir tādas lietas, ko īpaši nevar aizvietot. Varētu jau vēl kādu mehanizāciju uztaisīt, bet guldīt iekšā lielas naudas... Neredz tam visam perspektīvu. Par tiem pašiem stāvvadiem – no jauna taisīt? Nezin, Eiropa kaut ko iedos, neiedos… Citādi nereāli. Visi ir vecie krājumi vēl no PSRS laikiem no šķūnīšiem vilkti laukā. Kaut kas privatizēts, kaut kas tāpat dabūts tad, kad viss juka un bruka... Citādi būtu nereāli. Pie linuma cenas 14 eiro kilogramā. Un to vajag tonnām! Tāpat virves. Kaut kur ap eiro metrā, bet vajag kādu kilometru. Tāpat simts boju. Ja saskaita to visu kopā – nereāli, neatmaksājas...
– Ko tu ziemā dari?
– Ja jūra vaļā – zvejojam. Ja ciet, tad arī zvejojam, bet, ja ir tā pa vidu, tad neko – tad ir garš atvaļinājums.
– Vai tev ir svarīgi, kas ar to zvejniecības lietu notiks pēc tevis?
– Nu, es tā ceru, ka vēl kādu gadu kāds zvejos pēc manis, bet nu... nezinu.
– Juku laikos nebija vēlme uz Īriju vai Skotiju braukt?
– Nē, nē! Juku laikos mēs kaut kā gluži labi izvilkām. Tie gadi dažādi – ir, kad galīgi bēdīgi gājis, bet kaut kā esam izsitušies. Ēst vairāk vai mazāk gribas visiem.
Raksta 1.daļu lasiet šeit, 2.daļu – šeit.
Noslēguma vietā
Lai veidotu reprezentatīvu pētījumu, vajag vairāk stāstu. Tomēr dažas lietas iezīmējas. Pirmkārt, atšķirīgi viedokļi par zivju daudzumu. Otrkārt – un tas kopīgi arī citiem autora uzrunātiem zvejniekiem – ilggadēja roņu ietekme uz zivju populācijām. Treškārt, lielo ieguldījumu riski tehnikā un zvejas rīkos.
Tomēr pats galvenais, kādēļ ir jēga šā raksta veidošanai, – pamatotas bažas par piekrastes zvejas pastāvēšanu vistuvākajā nākotnē. Jaunākajiem zvejniekiem – ap 50 gadiem. Un laiks rit strauji...