Menu
 

Piekrastes zvejnieks – profesija ar pēctecību (2.daļa) Apriņķis.lv

  • Autors:  Dzintris Kolāts
Aldonis Lūkins: Valsts līmenī jau zvejniekus neapmāca, tā ir tā lieta, ko var apgūt tikai ar praksi. Foto – Dzintris Kolāts Aldonis Lūkins: Valsts līmenī jau zvejniekus neapmāca, tā ir tā lieta, ko var apgūt tikai ar praksi. Foto – Dzintris Kolāts

Gan vēsturiskas privilēģijas, gan šodienas sāpīgās, nepopulārās reformas varētu mudināt uz “veco labo” laiku glorifikāciju un mūsdienu zvejniecības politikas nonievāšanu, taču tā nav. Zvejnieki ir praktiski un nosvērti cilvēki. Reāli vērtē situāciju un nelidinās atmiņās par zelta laikmetu pagātnē.

Aldonis Lūkins, kā daudzi zvejnieki, turpina piekrastes zveju kā dzimtas amatu. Viņa ieskatā, zivju kļūst aizvien mazāk, un tas apdraud arī profesijas tālāku pastāvēšanu. Aldonis ir arī Carnikavas novada pašvaldības domes deputāts no Latvijas Zemnieku savienības. Vai tas palīdz? Laikam jau ne visai, jo problēmas jārisina valsts kontekstā.

– Šobrīd, kad ierakstām sarunu, ir 2019. gada 12. aprīlis. Vai tīkli ir jūrā?

– Jā, ir ielikts kontrolzvejai reņģu murdiņš. Pašlaik zveja švaka. Ūdens auksts. Nelabvēlīgi laika apstākļi.

– Cik tev gadu? Varbūt esi jaunākais no zvejniekiem?

– Nē, jaunākais, par laimi, neesmu. Man šogad 50 paliks. Ir mums divi zvejnieki vēl par mani jaunāki. Pārējie ir vecāki vīri.

– Kam tev bija nozīme aroda izvēlē? Vai tā bija pēctecība? Vai prestižs, nauda, varbūt gadījuma pēc?

– Manā gadījumā – vispirms turpināt tēva un vectēva iesākto jau trešajā paaudzē. Tas bija vienkārši jāturpina, un arī patīk man tā lieta pašam, aizrauj. Tas, ka tagad samazinās tā zveja, tas gan bēdīgi...

– Kādēļ zivju ir aizvien mazāk?

– Jā, zivju ir krietni mazāk. Tad, kad sākām, nezinājām, kur viņas likt. Realizācija bija jāmeklē no rīta līdz vakaram, kur pārdot. Tagad ir otrādi – zvana, bet nav ko piedāvāt. Ir mazāk. Iemesli? Piesārņojums – tas ir pirmais. Otrais varētu būt mazās hidroelektrostacijas, kas tika sabūvētas deviņdesmitajos gados. Upē straumes nav, līmenis kā nokrīt, tā arī turas... Pavasarī kā nokrīt, tā visu vasaru nostāv mazi ūdeņi, droši vien skābekļa ūdenī pietrūkst. Nu, un plus mūsu bēdīgi slavenie roņi, ar ko netiekam galā – ne ar atbaidītājiem, ne ar regulāciju, lai viņus mazliet piemedītu, ko arī neļauj sakarā ar to, ka viņi Sarkanajā grāmatā... Tā ir.

– Vai atceries, kāds ir bijis lielākais loms?

– Naudas izteiksmē spēcīgāka ir nēģu zveja, kad vienā naktī četras tonnas pacēlām, tie arī ir deviņdesmitie gadi.

– Vai nēģu arī kļūst mazāk?

– Jā. Nu, ja tad vienā naktī varējām pacelt četras tonnas, tad pagājušajā sezonā pa visiem sešiem mēnešiem nozvejojām nedaudz vairāk par divām tonnām.

– Kā pietrūkst, lai zvejnieki dzīvotu labāk?

– Tas pats – zivju. Būtu zivis, būtu viss kārtībā. Varbūt tad arī jaunieši nāktu un strādātu, redzētu perspektīvu. Ir, kad atnāk, pastrādā, mēnesi knapi noturas... Darbs fizisks, grūts, samaksa pēc dotā brīža nozvejas... Aizmūk.

– Mēs jau otro reizi sarunas aplī nonākam pie tā, ka zivju ir maz. Bet vai ir kaut kas reāls, ko varētu darīt? Piemēram, politiķi, ekonomisti, dabas sargātāji..

– Tagad ir pēdējais laiks kaut ko sākt darīt kaut vai ar tiem pašiem roņiem. Ierobežot vajag viņus bišķi. Mēs to prasām jau no 2001. gada, kad sākām rakstīt pārvaldēm un departamentiem. Līdz šim viņi vēl nav varējuši sarosīties. Tas par roņiem. Tad vēl vajadzētu tos HESus taisīt beidzot vaļā un laist to ūdeni uz jūru. Lai svaigais ūdens tiek jūrā. Nodarbojamies visu šo laiku, kamēr pastāv gan SIA, gan kolhozu laikā ar zivju atražošanu. Atražojam gan taimiņus, gan lašus, nēģus… No taimiņiem un lašiem vispār nekādas atdeves...

– Vai tev kā zvejniekam ir svarīgi, kas te Carnikavā zvejniecībā paliks pēc tevis?

– Jā, protams. Par to jāsāk satraukties, pašam jau piecdesmit. Kādam būs jānomaina, pienāks laiks, un, cerams, ka tas vēl būs iespējams, ka būs viņiem, ko darīt un ko zvejot. Būtu ļoti svarīgi viņus iesaistīt un informēt, bet jādomā par resursu atjaunošanu, par ko jau runājām.

– Bet tava jaunākā paaudze, kurā varētu redzēt pārmantojamību?

– Man pašam diemžēl tikai meitas ir...

– Nu, tagad jau vienlīdzība…

– ...jā, var nākt vilkt. Bet, cerams, ka meitām būs vīri, būs mazbērni, tos iesaistīsim. Tā jau pie mums Carnikavā ir, ka zvejniecība ir tāds mantojams amats. Valsts līmenī jau zvejniekus neapmāca, tā ir tā lieta, ko var apgūt tikai ar praksi. Jauneklim tad kādus trīs četrus gadus ir jānāk un jāmācās.

– Kāda ir neparastākā zivs, ko esat izcēluši?

– Neparastākā? Pirms diviem gadiem noķērām stavridu pie Lilastes. Ziemeļjūras zivs, kas šeit nebija redzēta. Tad vēl lielie laši 32–34 kilogrami svarā...

– Cilvēka augumā?

– Nu, viņš tāds ne pārāk garš, bet ļoti plats. Kāds metru četrdesmit, ar platu muguru un lielu knābi no apakšas.

Raksta pirmo daļu lasiet šeit. Turpinājums sekos.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.