Kamaniņu sporta meistars izbauda vasaru Latvijā ^{Apriņķis.lv}

– Kā jums šobrīd klājas? Ar ko nodarbojaties?

– Visu vasaru dzīvojos pa mājām, jo sezonas laikā es strādāju par treneri ASV Kamaniņu sporta federācijā. Veicu ne tikai trenera, bet arī mehāniķa darbus. Līdz ar to visu ziemu esmu projām. Vasaru gan pavadu mājās, tad saimniecībā ir daudz dažādu darbu.

– Esat dzimis, audzis un arī pašlaik dzīvojat Rembatē? Cik liela ir jūsu saimniecība? 

– Jā. Mēs gan neko daudz neaudzējam. Māju uzbūvēju pats savām rokām. Tagad tā jau pabeigta, tikai tādi mazie darbiņi palikuši. Ar tiem es arī pārsvarā vasarās nodarbojos. 

– Cik gadus būvējāt māju?

– Man šķiet, būvniecību sāku jau 2010. gadā.

– Jums Rembatē jau bija savs zemes gabaliņš?

– Principā uz vecāku zemes atjaunoju saimniecības ēku.

– Kad izveidojāt savu ģimeni, turpinājāt dzīvot vecāku mājā vai bija jau pašam sava zeme blakus?

– Es apprecējos 2012. gadā, pirmais bērns pasaulē nāca gadu vēlāk. Tolaik no sporta jau biju mazliet atgājis maliņā, meklēju savu telpu. Taču brīdī, kad radās doma par būvniecību, sākās krīze, tāpēc nekur atsevišķu zemesgabalu nevarēju nopirkt. Cenas bija lielas, naudas visiem trūka. Tāpēc tā sanāca.

Kaspars Dumpis kopā ar sievu Rutu un bērniem Miku un Kati.

– Kamaniņu braucējs un celtniecība – kā jums izdodas to savienot?

– Sākumā darbojos kā vienkāršs treneris Latvijā. Jau tajā laikā bija grūti visu apvienot, tāpēc kā mehāniķis nestrādāju. Vēlāk dažus gadus biju Latvijas kamaniņu izlases galvenais treneris, un tajā laikā kaut ko apvienot kļuva vēl sarežģītāk, jo ļoti daudz laika paņēma darbs ar sportistiem. Tas bija liels izaicinājums.

– Vai tas nozīmē, ka daudzi pašreizējie Latvijas kamaniņu braucēji ir gājuši caur jūsu rokām? 

– Saskarsme ir bijusi ar lielu daļu no patlaban startējošajiem sportistiem.

– Kurus visvairāk vēlaties atzīmēt? Varbūt ir kādi, kuriem pats, tā sakot, esat pie šūpuļa stāvējis? 

– Viena ir Ulla Zirne, bet viņa vairs nesporto. Vēl ir Artūrs Dārznieks – arī viņš jau beidzis startēt un strādā par treneri. Kad viņi vēl bija desmit vienpadsmit gadus veci, arī es līdz ar viņiem augu. Kopā ar šiem sportistiem kā izlases galvenais treneris piedalījos arī 2018. gada olimpiskajās spēlēs. 

– Jūs pats jaunībā trenējāties pie Veras Zozuļas. Vai joprojām sanāk ar Veru sazināties un kādu vārdu pārmīt?

– Šajā ziņā es diemžēl visu laiku stipri grēkoju. Dzimšanas dienās apsveicu. Kad satiekamies trasē, saku, ka vasarā jāaizbrauc ciemos. Turklāt nav jau tālu, viņa dzīvo Ulbrokā, bet kaut kā visu laiku nesanāk. 

– Minējāt, ka māja faktiski jau uzbūvēta. Kas vēl interesants ir jūsu saimniecībā? Varbūt kundze rosās pa dārzu un audzē skaistas puķes, aug savi gurķi un arī citi labumi?

– Pamazām viss top. Māja principā ir gatava, un tagad mēs aktīvi noņemamies ar labiekārtošanas darbiem, jo blakus esam iegādājušies vēl pāris zemesgabaliņu, kurus pēc iespējas ātrāk gribam savest kārtībā. 

– Kā aizvadāt vasaras dienas? Rosāties pa savu saimniecību, vai tomēr sanāk kādu laiciņu atvēlēt arī sportiskām aktivitātēm?

– Vasarā man ir jādara visi mājas darbi. Tāpat bērni uz treniņiem jāved, jo meita spēlē tenisu, bet dēls apmeklē futbola nodarbības. Tā nu mēs ar sieviņu izvadājam bērnus, dažreiz divatā vai arī visa ģimene kopā izbraucam ar riteņiem. Nodarbojamies ar burāšanu, mums ir jahta, ar kuru burājam pa Daugavu.

– Cik ilgi jums sanāk uzturēties Latvijā?

– Lielākoties no marta vidus līdz septembra vidum. Dažreiz gadās izņēmumi, kad man arī vasarā uz divām nedēļām ir jāaizbrauc uz Ameriku pastrādāt. Tagad tāds brīdis akurāt ir pienācis, un pavisam drīz, nākamsvētdien [saruna notika 29. jūlijā, – I. N.), man būs jādodas pāri okeānam.

– Kā sieva uztver to, ka pusgadu esat prom no Latvijas?

– Kad iepazināmies, es sportoju un dzīvoju faktiski tādā pašā režīmā, ziemas sezonā mājās biju reti, tā ka pēc šāda grafika visu mūžu esam dzīvojuši. Tieši man pašam brīžiem to ir grūti pieņemt. Labi, ka tagad vismaz ir ierīces, kas ļauj tiešsaistē sazināties un aprunāties ar visiem arī ziemā, kad esmu tālu projām. Protams, ir skumīgi skatīties, kā bērni aug, bet es nevaru būt klāt. Toties cenšos savu ziemas prombūtni kompensēt vasarā, tad pastāvīgi esmu blakus.

– Tātad ziemā visa saimniecība un bērnu vadāšana uz skolu un treniņiem ir uz sievas pleciem?

– Tieši tā, tāpēc sieva nesen aizgāja prom no darba, lai varētu visu pilnvērtīgi izdarīt. Jo uzturēt visu saimniecību un izvadāt bērnus – tas prasa ļoti daudz laika.

Lillehammeres trasē Norvēģijā.

– Izstāstiet, kā jūsu ceļš aizveda uz Ameriku?

– Pēc 2018. gada ziemas olimpiskajām spēlēm Phjončhanā Dienvidkorejā, kad visi no mums gaidīja medaļas, bet mēs tās neieguvām, tika sākta vainīgā meklēšana. Protams, ka gadījumos, kad cerētais rezultāts nav sasniegts, par to visvairāk atbildīgs ir galvenais treneris. Es tam pilnīgi piekrītu. Pēc atbrīvošanas no galvenā trenera amata mani gribēja nosūtīt trenēt juniorus. Taču es vairāk vēlējos strādāt par mehāniķi, būvēt kamanas. Šāds darbs man likās tuvāks. Par to pārliecinājos, jau pildot Latvijas izlases galvenā trenera pienākumus. Jau tad jutu, ka nevarēšu sastrādāties ar komandu, jo mans skatījums bija atšķirīgs gan no citiem treneriem, gan federācijas vadības. 2019. gada sezonas vidū mani uzrunāja ASV kamaniņu izlases pārstāvji un interesējās, ko plānoju tālāk. Pēc sezonas vienojāmies par sadarbību. 

– Vai amerikāņi jūs pamanīja olimpiskajās spēlēs?

– Nē, treneri savstarpēji ir ļoti labi pazīstami, jo mūsu sporta veids nav pārāk plašs un tajā iesaistīto cilvēku nav tik daudz. Amerikāņi vienkārši brīnījās, kur esmu pazudis, jo nezināja, ka es biju uzsācis darbu ar junioriem. Tāpēc viņi sāka meklēt, kur esmu atrodams. 

– Kā jūs domājat, cik ilgi jums varētu būt šis darbs Amerikā? Vai tas ir pietiekami stabils un nav jāuztraucas, ka varētu to zaudēt?

– Tas ir tāpat kā jebkurā darbā. Ja tu strādā produktīvi, attīsties un esi gatavs turpināt, tad, protams, neviens prom tevi nedzīs, bet, ja sāksi slinkot un strādāsi nekvalitatīvi, tad viss ātri vien beigsies. No tā neviens nav pasargāts. Līgumi ir saslēgti, bet tiem vienmēr ir punkti, kurus iespējams apiet. Arī Latvijas Kamaniņu sporta federācija aicina mani atgriezties, bet patlaban neesmu gatavs nākt atpakaļ strādāt Latvijā.

– Kāpēc?

– Man joprojām ir mazliet atšķirīgi uzskati. Mūsu kamaniņu sporta saimniecībā acīmredzot paaudzei jānomainās, ieskaitot sportistus. Šobrīd es neredzu, ko labu viņiem spētu iedot.

– Vai jūs neuzskata par nodevēju? Respektīvi – mūsu tautieši vēlas, lai strādājat Latvijā, bet jūs tajā pašā laikā apgalvojat, ka tā šobrīd jums nav īstā vieta…

– Es vienkārši redzu, ka patlaban latviešu komanda strādā teicami. Man varbūt ir citi uzskati, bet, kamēr rezultāti ir labi, nav vajadzības neko mainīt. Nevaru arī apgalvot, ka mani uzskati ir pareizi. Kas attiecas uz nodevēju – nezinu, vai šajā jomā par kaut ko tādu vispār var runāt. Tas ir tāpat kā skeletonā, kur, piemēram, Martins Dukurs strādā Anglijā. Ja viņš savas zināšanas var izmantot tur, kāpēc to nedarīt? Man ir tieši tāda pati situācija. Jūtu, ka ASV esmu daudz noderīgāks. Mani tur vairāk uzklausa. Es arī vairāk varu sevi izpaust, pierādīt un pilnveidot. Tur šobrīd tiek ieviestas jaunās tehnoloģijas, ko mēs pāris gadu laikā esam atraduši. Bet būs jāiemācās, kā ar tām strādāt.

– Cik viegli vai grūti jums ir strādāt pašreizējā amatā? 

– Ja man nepatiktu, es to nedarītu. Patlaban ASV mums grūtības rada apstāklis, ka sportistu kļūst vairāk, bet treneru skaits samazinās. Tā kā neizdevās piesaistīt cerēto speciālistu, jārēķinās, ka būs lielāka slodze man un pārējiem treneriem. Mums īsā laikā ir jāuzbūvē noteikts skaits kamanu. Latvijā šo darbu veic visa gada garumā, arī vasarās, bet Amerikā laika gaitā izveidojusies prakse, ka tam ir atvēlēts īss laika sprīdis. Es zinu, ka nākamās divas nedēļas pēc ierašanās man būs jāstrādā vismaz divpadsmit stundas diennaktī. Būs grūti. Bet, lai sevi galīgi nenokautu, es cenšos vismaz astoņas stundas veltīt miegam. Rudens un pirmssezonas posms vienmēr ir sarežģīts arī fiziski, jo cauru dienu jāstrādā, stāvot kājās. Bet, kad tu redzi sava darba augļus, šīs grūtības ātri aizmirstas.

Vitenbergas trasē Vācijā.

– Kādi ir jūsu tuvākas un tālākas nākotnes plāni? 

– Līdz 2026. gada olimpiskajām spēlēm noteikti strādāšu Amerikā. Pēc tam skatīšos, kā viss iegrozīsies. Mājās kopā ar sievu turpināsim iekopt dārzu, lai ir patīkami šeit pavadīt laiku.

– Ko bērni saka par to, ka tētis katru gadu pusgadu prom?

– Tā bija jau tad, kad viņi piedzima. Viņi nav redzējuši, ka dzīves ritms var būt arī citādāks, ka arī ziemā es būtu mājās. Man ir paveicies, ka Latvijā, Siguldā, ir trase. ASV izlase nereti ierodas Siguldā uz treniņnometnēm. Es izmantoju šādas izdevības un braukāju uz mājām. Viens mans kolēģis ir no Slovākijas, un viņam patiešām sanāk ļoti ilgi būt prom no mājām. Arī viņš stāsta, ka bērni principā vieni paši izauguši. Visgrūtāk man ir skatīties uz visu no malas, jo gribas palīdzēt un darboties. Taču mēs ar sievu vienojāmies, ka pašlaik finansiāli izdevīgāk ir, ja es strādāju Amerikā. 

– Kā dzīves ceļš jūs aizveda līdz kamaniņām? Kurā brīdī sapratāt, ka vēlaties sportot, un kāpēc izvēlējāties tieši kamaniņas?

– Viss sākās ar brāli. Viņš ir četrus gadus vecāks par mani un savulaik iestājās Murjāņu Sporta ģimnāzijā ar cerību kļūt par bobslejistu. Togad tur izveidoja pirmo bobsleja grupu. Taču pēc viena gada treniņiem šī grupa pajuka, un viņš pievērsās kamaniņu sportam. Tad arī es uzzināju, kas ir kamanas un kas vispār ir Murjāņi. Tādēļ, kad 1998. gadā pabeidzu Rembates pamatskolu, nebija citas domas, kā iet mācīties uz Murjāņiem un tieši kamaniņās.

– Vai jau kopš dzimšanas esat bijis sportisks – vienmēr kaut kur skrējis, kaut ko darījis, nodarbojies ar kādu sporta veidu?

– Varētu tā teikt, bet lielākā sportošana vairāk bija saistīta ar to, ka tepat Ogres novadā amatieru komandā spēlēju futbolu. Mums laukumā vienlaikus gāja pa septiņiem spēlētājiem. Biju aizrāvies ar šo sportošanu un nospēlēju līdz 2016. gadam. Taču tad sevi lika manīt traumas, sāpēja ceļgali, un šai nodarbei bija jāliek punkts. Tagad Rembatē kopā ar sievu un bērniem skrienam «Veselības apļus», galvenokārt, lai rādītu priekšzīmi bērniem un aicinātu arī viņus sportot. 

– Vai sāpošie ceļgali netraucēja startēt kamaniņu sportā?

– Nē, braukšanai ar kamaniņām es metu mieru jau 2007. gadā. Kad beidzu sportot, man bija 24 gadi. Tolaik arī sportošanas apstākļi bija tādi jokaini, jo īsti nebija nekāda atbalsta. Faktiski viss uz ģimenes resursiem balstījās, tādēļ biju spiests iet strādāt.

Kaspars Dumpis pirms karjeru noslēdzošā brauciena Siguldas trasē.

– Patlaban notiek olimpiskās spēles Francijā. Vai sekojat līdzi šim lielajam sporta notikumam vai arī lielākoties laiku veltāt mājas pienākumiem?

– To visu apvienoju.

– Kā iespējams vienlaikus strādāt un skatīties televizora ekrānā?

– Es vairāk klausos, sekoju līdzi notikumiem. Visā iedziļināties gan nesanāk. Man arī ir psiholoģiski smagi skatīties svarīgus sporta notikumus, piemēram, kaut vai to pašu hokeju, kad pavasaros Latvijas izlase spēlē pasaules čempionātā. Tāpat arī ziemā, kad mani sportisti brauc, visu laiku esmu pastāvīgā stresā. Tas uzliek zināmu psiholoģisku slogu, tāpēc vasarā gribu par to nedomāt. Kad Latvijas hokejisti spēlē, varu klausīties, tad man satraukums nav tik liels. Bet nervozs esmu vienalga, visu laiku skatos rezultātus. Tāpēc citur, kur iespējams, cenšos sevi pasargāt no liekiem stresiem.

– Tomēr Amerikā esat spiests sekot līdzi tam, kā startē sportisti. 

– Protams, jo man jāskatās, jāredz kļūdas, jānorāda uz tām un jāiesaka, kas un kā jāuzlabo. Jārunā ar viņiem, vajadzības gadījumā varbūt kamanām kādas detaļas jāpārtaisa. Tas viss man ir jāpēta.

– Vai jums ir arī kādi hobiji? Bet varbūt sports ir jūsu dzīvesveids – hobijs un darbs vienā?

– Pēdējā laikā ir parādījies viens izteikts hobijs, un tā ir burāšana.

– Vasara droši vien ir īstais laiks, kad vislabāk burāt.

– Jā, taču šogad diezgan pašvaki ar šo nodarbi. Sacensībās nepiedalāmies, tas viss vairāk prieka pēc. Burāt kopā ar sievu sākām 2021. gadā. Pārvietoties bez motora, kad tev pašam ir jāatrod vējš, lai tiktu uz priekšu, ir citādāk un interesantāk.

– Vai arī sieva ir sportiski noskaņota?

– Mazliet jau ir. Mēs kopā skrienam "Veselības apļus", braucam ar riteņiem un burājam.

– Ja nav noslēpums, kur iepazināties ar sievu? Varbūt arī jūsu iepazīšanās kaut kādā mērā bija saistīta ar sportu?

– Nē, sieva ir vietējā, tepat no Lielvārdes. Vienkārši viens otru zinājām arī agrāk, līdz kādā brīdī sapazināmies tuvāk.

– Kā ir dzīvot Ogres novadā?

– Neesmu dzīvojis citur, tāpēc ir grūti kaut ko salīdzināt. Noteikti ir gan savas priekšrocības, gan trūkumi. Protams, gribētos, lai Rembatē būtu labāk iekārtota infrastruktūra. Žēl, ka bērnu kļūst mazāk, līdz ar to viņiem trūkst pieejamu aktivitāšu. Atceros, cik daudz šeit bija bērnu, kad es augu. Lai tiktu uz volejbola laukumu, vajadzēja diezgan ilgi rindā pastāvēt. Tagad viss tukšs stāv, neviens nespēlē. Protams, tur nevar vainot ne domi, ne kādu citu. Tāda vienkārši ir Latvijas šābrīža situācija.

– Vai daudzi vietējie no Rembates un Ogres novada brauc dzīvot un strādāt uz ārzemēm?

– Pārsvarā izbrauc vai pārvācas uz lielākiem novadiem, pilsētām tepat Latvijā.

– Vai jums pašam nekad nav bijusi doma dzīvot kaut kur citur?

– Nē. Esmu te iesakņojies. Bija, protams, doma pārvākties uz Ameriku. Mani aicināja, taču tas viss nav tik vienkārši. Tur ir nepieciešamas atļaujas, ir arī citi sarežģījumi. Bez šaubām, man ir cerība kādreiz atgriezties Latvijā. Es visu laiku sievai atkārtoju, ka negribu visu mūžu vazāties pa pasauli kā jūrnieks. Pastāvīgi plānojam uztaisīt kaut ko savu, varbūt kādu biznesu. Sliktākajā gadījumā vismaz varētu strādāt Latvijā ar kamanām. 

– Bizness jums arī būtu saistīts ar sportu?

– Nē, nav tāda nodoma. Šobrīd esam nesteidzīgos meklējumos.

– Lai izdodas atrast un piepildīt savas ieceres!

Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Ogres Vēstis Visiem”.