Samoilovs: Pludmales volejbola turnīrs Jūrmalā kļūs par karjerā pēdējo pasaules tūres posmu Latvijā ^{Apriņķis.lv}

Jūrmala – tās ir mājas!

Tās ir mājas – ērtas smiltis, vienmēr zināms, kāds būs vējš, skatītāji, kas visu laiku atbalsta… Viss ir ērti. Pārsvarā guli arī savā ērtajā gultā mājās, savā ērtajā īpašajā spilvenā. Zini, ka vari aizbraukt uz trenažieru zāli. Viss ir piemērots tam, lai sasniegtu labāko rezultātu. No otras puses, kad aizbrauc uz sacensībām citur, pilnībā pārslēdzies sacensībām. Kad esi mājās, jāmēģina norobežoties gan no tā, ka ir sava federācija, atbalstītāji, draugi, ģimene, mājas lietas.

Latvijas čempionāta posmā spēlēšu ar brāli Mišu, kurš šobrīd galīgi nav formā. Viņš netrenējas, un arī es neesmu savā labākajā sportiskajā formā, jo pirmo gadu pludmales volejbols ir jāapvieno ar normālu darbu. Esmu kļuvis par pusprofesionāli, kaut gan tāpat mēģinu saglabāt profesionālus treniņu apjomus. Tomēr viens ir izgulēties, paēst un aizbraukt uz treniņu, bet pavisam cita, kad astoņas stundas nostrādā un tad brauc uz treniņu. Jauda un iespējas ir pavisam citādas. Bet mēģinu trenēties, ja sanāk, arī divreiz dienā – brīvdienās vai kādā darbdienā aizbraukt uz treniņu pirms darba un pēc tā. Tāpēc Latvijas čempionāts būs kā sagatavošanās posms.

“Futures” turnīrā Jūrmalā spēlēšu ar Gustavu Auziņu. Viņš no visiem labākajiem vienīgais bija brīvs. Pirms tam viņš bija pieteicies spēlēt ar Edgaru Toču. Man izdevās pierunāt visus, lai es varētu spēlēt ar Gustavu. Bija jāizmanto savas jaunās iegūtās politiskās iemaņas (smejas).

Man jau iepriekš bija plāns, ka es varētu paziņot par savu pēdējo BPT posmu Stare Jablonkos Polijā, jo tur viss sākās. 2005.gadā mūsu pirmais Pasaules tūres posms kopā ar Mārtiņu Pļaviņu notika Stare Jablonkos. Mēs izcīnījām vienu uzvaru cīņā par Latvijas valsts kvotām kvalifikācijā, uzvarējām trīs kvalifikācijas mačos un pirmajā pamatturnīra mačā spēlējām ar 2012.gada olimpisko čempionu Jonasu Rekermani un Markusu Dīkmani, kuri bija pirmie pasaules rangā, kamēr mēs nemaz nebijām rangā. Pēc 20 gadiem laukumā šis man būs pēdējais BPT turnīrs.

Zināju, ka pēc ranga punktiem nevaram iekļūt “Challenge” turnīrā, taču man jau ilgāku laiku bija plāns pieprasīt turnīra organizatoriem īpašo ielūgumu. Sūtīju vēstules uz Starptautisko Volejbola federāciju (FIVB), zvanīju visiem 20 gadu laiku iegūtajiem kontaktiem FIVB un skaidroju situāciju. Viņi teica, ka novērtē manu ieguldījumu pludmales volejbolā, un man piešķīra īpašo ielūgumu.

Vai “Futures” turnīrs Latvijā tiešām būs tavs pēdējais BPT turnīrs Latvijā?

Es pieturos pie teiktā. Masu mediji joprojām raksta, ka es jau esmu beidzis sportista karjeru un ka esmu bijušais profesionālis, bet es nekad iepriekš neesmu paziņojis par karjeras beigām. Paziņoju, ka eju strādāt uz IZM, bet arī tur darba intervijā teicu, ka turpināšu spēlēt un trenēties ārpus sava darba laika.

Decembrī, kad Dohā kopā ar Mišu piedalījos “King of the Court” pasaules finālturnīrā, sapratu, ka ir grūti noturēt sportisko formu. Plus vēl grūti arī psiholoģiski, jo gribas uzvarēt. Braukt tikai piedalīšanās pēc nekad nav bijis mans mērķis. Tā tas ir bijis jau kopš brīža, kad kā bērns sāku spēlēt basketbolu. Arī ārā, kur es augu, spēlējot futbolu, vide bija ļoti uz sacensībām vērsta, un tur vienmēr pārdzīvoju. Zaudējums varēja pārvērsties kautiņā. Vide kopš bērnības bija sīksta, un varbūt tāpēc arī profesionālajā darbībā vēlāk bija svarīgi uzvarēt. Nekad nebija mērķis piedalīties.

Jānis Šmēdiņš 2023.gada pēc “King of the Court” Roterdamā paziņoja, ka beidz karjeru, un līdz ar to beidzās SAM/ŠMĒ sadarbība, bet es gribēju turpināt spēlēt. Uz Parīzes olimpiskajām spēlēm tikt neizdevās. Divas nedēļas sēdēju mājās, kur ir jārūpējas par trim cilvēkiem, un man bija ātri jāpieņem lēmums, kurā virzienā doties turpmāk. Pieteicos darba intervijai IZM, bet izraut mani no profesionālā sporta, kas bija kļuvis par lielu manas dzīves daļu, bija ļoti grūti. Arī emocionāli.

Tagad esmu nobriedis likt tam punktu un pakārt savu bandānu uz tīkla. Pielikt punktu gribējās tā, lai arī pašam ir patīkami. Gribas arī, lai līdzjutējiem, kuri par mani fano, būtu kāda pievienotā vērtība, lai viņi arī izbauda šo procesu, lai ir klāt un atbalsta. Tāpēc sākumā bija domāts, ka Jūrmalas “Futures” turnīrs kļūs par pēdējo, jo ar īpašo ielūgumu nekad neko nevar zināt. Tāpēc domāju, ka Stare Jablonkos spēlēt būtu labi, jo tas ir tuvākais BPT posms latviešiem. Tur tribīnes vienmēr tika piepildītas ar sarkanbaltsarkanajām krāsām un atbalsta saukļiem “Latvija, sarauj!”. Domāju, ka tās varētu būt labas atmiņas par šo vietu un tieši īstā vieta, kur beigt savu profesionālo karjeru.

Šī ir pirmā reize, kad es oficiāli paziņoju, ka Stare Jablonki man noteikti būs pēdējais BPT posms. Varbūt kādos komercmačos vai Latvijas čempionātā es uzspēlēšu. Ceru, ka man nebūs iespējas cīnīties par medaļām, kas apliecinās tikai to, ka jaunā paaudze mums ir spēcīga. Turpināšu spēlēt un cīnīties, noteikti uzspēlēšu kādos paraugturnīros ārzemēs, ja mani uzaicinās, bet tie nebūs BPT posmi. Ja velc mugurā kreklu ar uzrakstu “Latvija”, it īpaši, ja iepriekš esi diezgan labi pārstāvējis savas valsts karogu, gribas spēlēt labi. Turnīros, kur būs jāpārstāv valsts, nespēlēšu, bet kā Aleksandrs Samoilovs vēl piedalīšos.

Sekmīga un ilga profesionālā karjera pludmales volejbolā

Gribu pateikties savam tēvam Genadijam. Viņš ar māti vienmēr pārmeta mums, ka nevienā intervijā neesam pateikuši viņam paldies, bet stāstījām tikai, cik treneris ir stingrs. Mēs smējāmies, ka paldies jau saka tikai tad, kad beidz karjeru.

Man ļoti paveicās ar visiem pāriniekiem, no kuriem katrs bija atšķirīgs. Ilgāku laiku nospēlēju kopā ar trim – Mārtiņu Pļaviņu, Ruslanu Sorokinu un Jāni Šmēdiņu. Katrs ir pilnīgi atšķirīgs kā personība, katram ir savi plusi, ko izmantojām laukumā. Raksturs man arī nav viegls, tāpēc paldies viņiem, ka mani izturēja!

Paldies visiem, kas atbalstīja! Vienmēr ir bijis valsts atbalsts. Daudzi kritizē Latvijas Olimpisko vienību (LOV), taču paldies, ka mums tāda ir. Runājot par individuālajiem sporta veidiem, tādas sistēmas ir mazā skaitā valstu. Ja nebūtu LOV, es visticamāk par profesionālu sportistu nekļūtu. Man 19 gados bija iespēja iet mācīties Rīgas Stradiņa universitātē par ārstu, 12.klasē biju pabeidzis sagatavošanas kursus. Paralēli skolai gāju sagatavošanas kursos. Iestājos budžeta grupā, un tad man bija jāpieņem lēmums.

Mēs 2004.gadā Slovēnijas pilsētā Koperā uzvarējām Eiropas U-20 čempionātā un tikām pie finansējuma. Ja tā nebūtu… Tajā brīdī vēl nevarējām atļauties visu laiku braukt uz sacensībām. Ar mūsu klimatiskajiem apstākļiem nevaram Latvijā nodarboties ar pludmales volejbolu cauru gadu, kaut arī sporta veids ir lēts, jo ir “jābrauc pakaļ” vasarai. 2004.gadā nevienas pludmales volejbola halles Latvijā tobrīd nebija pat projektā. Tāpēc visi mēneši, izņemot no maija līdz septembrim, bija jābrauc citur trenēties. Paldies LOV sistēmai – tikām sastāvā, nākamajā gadā uzvarējām pasaules U-21 meistarsacīkstēs Riodežaneiro un Eiropas U-23 čempionātā Polijas pilsētā Mislovicē, 2006.gadā bijām trešie Eiropas U-23 čempionātā Austrijas pilsētā Sanktpeltenē un tad tikām uz Pekinas olimpiskajām spēlēm, kad jau bija skaidrs, ka esmu kļuvis par profesionālu sportistu. Tikai 2007.gadā biju pilnīgi pārliecināts, ka saistīšu savu dzīvi ar profesionālo sportu.

Paldies visiem atbalstītājiem, ņemot vērā, ka sportam atrast atbalstītājus ir grūti. Man ļoti paveicās, ka 2008.gadā iepazināmies ar Edgaru Buļu. Paldies Latvijas sieviešu basketbola komandai Pekinas olimpiskajās spēlēs! Basketbolistes pazinu kopš bērnības, jo visi kopā bijām bijuši treniņnometnēs un visas sieviešu izlases spēlētājas pazinu no 12 gadu vecuma. Sarunā minēju, ka meklēju menedžeri, kurš varētu palīdzēt sponsoru meklēšanā, un viņas ieteica izlases menedžeri Buļu. Sagājām kopā, un tā izvērtās par ļoti veiksmīgu sadarbību, kas daudz palīdzēja uzlabot arī sportiskos rezultātus, jo bija visas iespējas gan trenēties, gan braukt uz sacensībām, gan piesaistīt labus speciālistus – fizioterapeitus un fiziskās sagatavošanas trenerus, gan dzīvot viesnīcā, nevis braukt ar diviem sabiedriskajiem transporta līdzekļiem, kā mēs ar Mārtiņu iepriekš darījām.

Starptautiskas sacensībās, kas visvairāk ir palikušas atmiņā

No starptautiskajiem turnīriem Jūrmalā emocionāli visvairāk prātā ir palicis 2017.gada Eiropas čempionāts. Biju traumējis celi un visu sezonu ar to mocījos. Rezultātu nebija, nekas nesanāca, neko nevarējām vinnēt. Katras iesildīšanās pirmās desmit minūtes sākās ar tādam sāpēm, ka asaras bira. Piedalījāmies sešos septiņos turnīros, bet pat nezināju, vai Eiropas čempionātā spēlēšu. Tomēr pieņēmām lēmumu, ka jāspēlē, piedalījāmies un aizcīnījāmies līdz finālam. Arī fināls pret itāļiem Daniēli Lupo un Paolo Nikolai bija līdzīgs. Zaudējām, bet emociju virpulis bija iespaidīgs.

Protams, man atmiņā ir arī 2019.gada Pasaules tūres trīs zvaigžņu turnīrs Jūrmalā, kad mēs uzvarējām, finālā pieveicot igauņus Kusti Nelvaku un Martu Tīsāru. Finālspēles pirmā seta beigās zaudējām ar 17:20, bet uzvarējām ar 23:21. Tas bija fenomenāls sets, dramatiska uzvara turnīrā, mājās, himna skan…

Ārzemēs spilgtākie iespaidi ir Durbanas turnīrs 2013.gada decembrī DĀR, kad ar brazīliešiem Pedru Solbergu un Brunu Šmitu cīnījāmies par pirmo vietu sezonas kopvērtējumā. Tas bija sezonas pēdējais turnīrs, un 5.decembrī nomira Nelsons Mandela, kura bēru dēļ svētdien, 15.decembrī, tika atcelti visi pasākumi un izšķirošās turnīra spēles tika pārceltas uz sestdienu, kad mums nācās spēlēt četrus mačus.

35 grādu karstums, pirmo spēli aizvadījām sešos no rīta, un desmitos no rīta pabeidzām jau otro spēli. Starp ceturtdaļfinālu un pusfinālu iekāpu ledus vannā, kas izrādījās kļūda. Stundu nogulēju krampjos. Pusfinālā bija jāspēlē ar Pedru un Brunu, un šajā spēlē izšķīrās, kurš gadu pasaules rangā pabeigs pirmajā vietā. Cepuri nost Jāņa priekšā! Es vispār nevarēju palēkties un nedrīkstēju apsēsties, jo muskuļus rāva krampji. Vajadzēja visu laiku staigāt.

Mēs uzvarējām gan pusfinālu, gan principiālā cīņā finālā Mārtiņu Pļaviņu ar Aleksandru Soloveju. Pēc finālspēles nokritu, un atlikušo vakaru divi puiši mani nesa uz rokām, jo es nevarēju paiet. Tā bija cīņa pašam ar sevi, kad cīnies un domā nevis par spēli, bet par to, lai nesarauj krampji un neveiktu liekas kustības.

Otrs turnīrs – 2015.gada Eiropas čempionāts Austrijas pilsētā Klāgenfurtē, kas bija pludmales volejbola Meka, jo mazā Klāgenfurte pie ezera deva īsto pludmales volejbola noskaņu. Mēs kļuvām par Eiropas čempioniem. Divus gadus Eiropas meistarsacīkstēs bijām otrie, un bija liels psiholoģiskais spiediens – gan no masu medijiem, gan līdzjutējiem, gan sevis un savas komandas. Izdevās izcīnīt zeltu fantastisko Klāgenfurtes līdzjutēju priekšā.

Tiekamies Jūrmalā 11.–15.jūnijā!

“Futures” turnīrā Majoru pludmalē Jūrmalā, ieskaitot kvalifikācijas sacensības, piedalīsies 15 Latvijas dueti, arī Eiropas čempioni Mārtiņš Pļaviņš un Kristians Fokerots un pasaules ranga piektais duets Tīna Laura Graudiņa un Anastasija Samoilova. Sacensībās abos turnīros kopumā startēs 19 valstu pārstāvji, tai skaitā arī viesi no ASV, Kanādas, Japānas, Filipīnām un Kostarikas.

Kvalifikācijas turnīrā 16 komandas gan vīriešiem, gan sievietēm cīnīsies par astoņām vietām pamatturnīrā, bet pamatturnīrā spēlēs pa 24 komandām sieviešu un vīriešu sacensībās. Turnīrs ar balvu fondu 20 000 eiro Majoru pludmalē notiks no 11. līdz 15. jūnijam.