Mārcis Bendiks. Refleksija. Atskatam uz savādo 2020.gadu ^{Apriņķis.lv}

Ja pavisam vecos laikos ik gadu bija jāpārraksta telefonu saraksts jaunā kabatas kalendārā, bet salīdzinoši nesen varējām plānot vasaras atpūtas braucienus uz tālām zemēm, tad šobrīd tas šķiet pilnīgi lieki. Toties ir ērts brīdis mierīgai gada saturiskā atlikuma pārcilāšanai. Apkopot atziņas, kas saistās ar kādiem notikumiem un kurām būs nozīme mūsu dzīvē arī turpmāk.

Lai iekļautos mūsdienu preses formātos, sauksim to par manu 2020. gada atziņu TOPu, un sākšu, kā pieklājas, ar Nr. 3.

TOP 3:

Jaunā LVĢMC mājaslapa man šķitās pilnīgs mēsls, bet bail bija ko teikt, jo par šo brīnumu bija nomaksāti kārtējie vairāki simtu tūkstoši, un varbūt es kā vecs dunduks vienkārši nepratu novērtēt progresa dvesmu. Bet tad tvitera duļķainajā straumē ieraudzīju, ka pat nozares speci par to izsakās nievājoši!

Tūdaļ pievienoju savu negāciju pilno balsi un jutos gandarīts. Sīks prieciņš, kas apstiprināja mūžveco atziņu, ka, no publiskās komunikācijas viedokļa, cilvēks tāds bezastains mērkaķis vien ir: bara atzinība brīžiem svarīgāka par pārtiku. Kovidiskās izolācijas apstākļos šis faktors kļūst vēl nozīmīgāks.

TOP 2:

Jautājums par šīs valdības stabilitāti bijis aktuāls kopš tās apstiprināšanas. VBT (Vecrīgas bezdrāts telegrāfs) jau mēnešiem izplatīja ziņu, ka neko nedarošo, bet lecīgo veselības ministreni sen varētu izmest, bet, redz, valdības stabilitāte blablabla... Un tomēr, kad apstākļi iegriezās pavisam skandalozi, premjeram vairs nebija, kur sprukt, un, lai arī pagalam nekorektā veidā (pat bez telefona zvana, par aicināšanu saņemt recepti kabinetā pat nerunājot), tas tomēr tika nodarīts. Valdība krita? Nu it kā ne.

Atziņa: krist var tas, kas skrien vai iet, vai vismaz stāv. Nevar krist tas, kas rāpo. Šī nav ne reformu, ne tiesiskuma, ne nezkādastur attīstības valdība. Mums ir tāda Saeima, kāda nu tā ir, un tas nosaka, kāda ir valdība. Tā nekur mūs nevedīs, jo pati nekur nevar paiet. Drusku pamīcīties pa dumbru, drusku parāpot pa purva malu. Krist? Rāpojošiem nav, kur krist.

TOP 1:

No kādreiz daudzajām Daugavas pārceltuvēm divas vēl joprojām ir saglabājušās, un pirms dažiem gadiem nolēmu abas izbraukt, gan Dignājas – Līvānu, gan atpakaļ nokļūšanai nākamo, uz Dunavu. Toreiz no krasta augšpus Jersikas vēroju, kā pašā upes vidū pārceltuves dīzelītis pāra reižu noklepojās un noklusa. Iecere palika pusratā. 2020. gada vasarā, ikgadējā Latgales izbraucienā, uz labo krastu cēlos no Dunavas un, uz pārceltuves uzbraucis, izstāstīju pārcēlājam šo savu atmiņu un piemetināju, ka "laimīgi būs pabeigts geštalts".

– Mēs vēl neesam pāri, – viņš mierpilni paskatījās uz mani un īsi noteica.

Mēs bijām upes vidū, vasaras vidū, gada vidū, un pārceltuves dīzelītis mūs pukšķināja pāri uz Latgales krastu. Bet mēs vēl nebijām pāri. Saruna ar pārcēlāju kaut kur ūdens vidū, tālu no abiem krastiem, zem baltiem vasaras mākoņiem zilās debesīs. Notikuma zīmīgums pārstartēja visu manu atziņu topu. Tu neesi pāri, kamēr neesi pāri.

Mēs neesam pāri. Ir jauns kalendārais gads, bet vecās ķezas nav beigušās. Lai kādas blēņas mums gudru ģīmi stāstīja par to, ka "Lieldienās pasēdēsim mājās, lai Jāņos būtu kopā", un citas banālības, mēs nebijām pāri. Un tik drīz nebūsim.