Jānis Dimants. Kālab paši sev cērtam kājās? ^{Apriņķis.lv}

Pozitīvie paradoksi

Mūsdienu aktualitāti Nr. 1 šķetinot, atcerēsimies ne tik senus pavērsienus, kas paliek vēsturē gan kā izbrīnu, gan neizpratni raisoši. Atmodas laika pirmajās vēlēšanās pārliecinoši uzvarējusī Latvijas Tautas fronte par augstāko amatpersonu, faktiski valsts galvu, izrauga ne savu līderi, bet sarkano komunistu – bijušo Centrālkomitejas ideoloģijas sekretāru. Par varas pārņemšanas galveno īstenotāju kļūst Anatolijs Gorbunovs – jā, demokrāts, neatkarības piekritējs, kas nebija ne Tautas frontes biedrs, ne jelkāds drosmīgais izlēcējs.

“Anatolijs tolaik bija vienīgais, kurš to lietu varēja nomenedžēt, kuram bija pa spēkam to izdarīt… Un kur Latvija būtu, ja nežēlīgajā lielvaru katlā Latgales pusē neuzaugtu tāds valstsvīrs kā Anatolijs Gorbunovs,” nu lasām arī tādus piepaceltus izteikumus, kas pandēmijas un tās visādo nelaimju pārņemtajā laikā gluži vai ausīs iedžinkst. Īsti iederīgi pārlūkot, kā mums gājis neatkarības, valsts atguves dramatisma pilnajos ceļos. Un vai tagad kāds vai kādi mums būtu prātus citādi sagrozījuši.

Uz pārdomām vedinošo misiju uzņēmusies un veic Kārina Pētersone 800 lappušu biezumā saveidotajā nesen iznākušajā grāmatā “Valstsvīrs”. Protams, tajā rodams arī pārliecinošs izskaidrojums, kā un kāpēc Anatolijs Gorbunovs kļuva par tā laika valsts galvu, bet Latvijas Tautas frontes līderis Dainis Īvāns – par viņa pirmo vietnieku. Neielaižoties plašākos iztirzājumos, vien atzīmēšu, ka Pētersones koncepts atšķiras no tā, ko sniedz tiesību zinātņu doktors Tālavs Jundzis pirms 10 gadiem izdotajā grāmatā “Latvijas valsts atjaunošanas parlamentārais ceļš, 1989–1993”.

Un tā jau ir zināma intriga, vai ne? Cienījamā Kārina ilgstoši bijusi Gorbunova palīdze, zīmju un valodu gudrais tulks. Šķiet, vismaz kādi no nākotnes paaudzēm, mākslīgā vai arī ar kādu kripatiņu no dabiskā intelekta paturošajiem pēc gadu desmitiem varbūt, teiksim, Latvijas iespējamās simtpiecdesmitgades atzīmēšanas sakarā varētu ieinteresēties, kā tur mūsu senči savulaik izsprukuši no PSRS, kas tur viņiem valsts varas spicē bijuši. Biezajā grāmatā daudz kas rodams izsmeļoši.

Kā līdzīgs ar visuvarenajiem

Iespējams, Pētersones kundzi kā autori esmu pacildinājis pārlieku, tālab atsevišķi nākas izcelt līdzautori. Tā ir kādreiz labi zināmā žurnāliste, arī senlaiku žurnāla “Lauku Dzīve” redaktore Ilze Būmane, kuru kādreizējais televīzijas lauku korespondents atļaujas uzskatīt par tādu kā savu radagabalu. Vēl kas interesanti – grāmatā par valstsvīru, kas cēlies no tāltālas Krievijas pierobežas, ar īsti latgaliskiem paspilgtinājumiem piedalās slavenais kinorežisors, mūžīgais latgalietis Jānis Streičs.

“Oho!” – iesaucāmies toreiz, skatot kinokadrus, kā Anatolijs Gorbunovs pa izritinātiem sarkanajiem paklājiem aizsoļo, lai tiktos, sarokotos un kā līdzīgs apspriestos ar pasaules visuvarenajiem gan Baltajā namā Vašingtonā, gan Kremlī Maskavā un citviet plašajā pasaulē. Un atkal neviļus izlaužas: “Oho!”, uzmetot skatu kādam necilam fotouzņēmumam ar priekšplānā redzamu Ņukšu pamatskolu, kur Gorbunovu mazais Toļiks mācījies, un līdzās aizvien vēl stalta baznīca, kur zēnībā, pieglaustiem matiņiem, svētdienās kā ministrants piepalīdz baznīckungam celebrēt Svēto Misi. Bet nu jau vairāk nekā pusgadsimtu bijušais valstsvīrs caur un cauri ir mārupietis. Palicis uzticīgs savam lauku miteklim, atrodoties gan varas augstākajās virsotnēs, gan joprojām ir īstens Pierīgas mūsējais, tikai tagad jau arī kā grāmatas galvenais varonis.

Turēt rokās un kaut vai tikai izšķirstīt gandrīz divus kilogramus smago drukājumu – tādu nodarbi nesalīdzināt ar klikšķi datorā vai pirksta pieskārienu telefona lodziņā, lai vajadzīgā informācija tev nostātos acu priekšā. Ja godīgi, pats pat prātā nepieļauju savu aprindu jaunus cilvēkus mudināt vai piespiest uz ilglasīšanu, kaut tiešām tas būtu pat ļoti svētīgi. Pieļauju, ka kādiem, drīzāk laikam kādām, bez mudināšanas tīk lasīt, kā viena bijusī ministre it bieži šķiras no saviem precētajiem vīriem vai parastajiem mīļākajiem, bet cita bijusī ministre – kā vispār tikt pie vīrieša. Abas laikam iedomājas tā ceļam savu prestižu. Bet lai jau…

Pie viena gribas, pat nepieciešams, pateikt, ka lasīt vai nelasīt grāmatu “Valstsvīrs”, novadniekiem lepoties vai novērsties no tāda savējā kā Gorbunovs – tas ir katra paša ziņā. Esmu negants, vienkārši nīstu tos, kas atļaujas noteikt, ko mums lasīt, ko skatīties un ko nedrīkst skatīties savā televizorā. Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšnieks Ivars Āboliņš, kurš nule atslēdzis vairākus Krievijas kanālus, apzināti vai neapzināti ir izdarījis mūsu valstij lielu apkaunojumu – tagad it bieži starptautiskā mērogā dzird nievas: re, kā tur Latvijā ar skatīšanās brīvību, re, kā tiek dozēta tikšana pie informācijas!

Bet nu pēc šīs atkāpītes atgriezīsimies pie raksta ievadījuma – Jāņa Vanaga citētās atklāsmes par nāciju. Tajā intervijā arhibīskaps ierunājas par plaši piekopto mūsu neizvēlīgo negāciju, ar kuru tādējādi “mēs politikai radām nelāgu slavu un paši iecērtam sev kājā, jo daudzi labi cilvēki vairs nevēlas ar to saistīties” (www.nra.lv). Protams, mums pilnīgi nepieņemami būtu piedzīvot ko līdzīgu notiekošajam Ungārijā, kur, vienkāršoti runājot, par premjera kritizēšanu ņem un aizklapē attiecīgus medijus.

Mēs savu Krišjāni Kariņu, viņa ministrus, arī pašu Valsts prezidentu, Saeimas deputātus, ierēdņus nereti šaustām, kā nu kurš par attiecīgām izdarībām vai neizdarīto pelnījis. Tomēr ne mazums šaustām arī nepamatoti vai pat bezjēdzīgi un jau pieņemam par pašsaprotamu būšanu. “Rīgas Apriņķa Avīze” reizumis gan maigā variantā kādu nepelnīti nomelnotu tomēr mēģina aizstāvēt. Bet nu, iespējams, arhibīskapa atklāsmes iedvesmojies, atļaujos gluži vai iekliegties: kāpēc esam sacēluši jezgu par tagadējā un iepriekšējo Valsts prezidentu, premjera, citu augstāka ranga pārstāvju sapotēšanu pret Covid-19! Turklāt dažs labs traktējums tādā pasniegumā, ka šermuļi nāk.

Potē, potē, ko tu potē

Ak šausmas, kādi mums tie “valstiskas nepārtrauktības” nesēji! Ja portāli dažkārt pilni visdumjāko piebārstījumu, ko darīsi – var noskurināties un anonīmos skribelējumus vienkārši neņemt galvā. Bet kā būt, ja tev liek saspringt labi zināms, jā, allaž negāciju pārpilns, sevi par Žurnālistu savienības biedru dēvējošs vīrs? Viņš liek: “Nevajadzētu vairs būt palikušām ilūzijām par visu šo zemisko nekrietneļu personiskajām īpašībām.” Un tālāk nosodījuma izklāsts, ka par deficītās vakcīnas pakampšanu pirms bērnudārzu audzinātājām, skolotājām un pansionātu večukiem, kurus kovids vienkārši pļautin pļauj, spļāvienu sejā pelnījis...

Lielais soģis vēl pārliek, sak, esot grūti izšķirties, vai to visvairāk pelnījis 29 gadus vecs ministrelis vai Saeimas komisijas vadonis, vai miljonāra dēlēns pseidozemessargs, vai persona, kas ieņem ministra amatu un kurai pašlaik jau vajadzētu būt aiz restēm saistībā par desmitu desmitiem pansionātu večuku nāvi. Kāda medusmaize sensāciju kārotājiem! Un kāda šūmēšanās divu nedēļu garumā panākta sabiedrībā! Var jau izteikt “fui!” valdībai, padomniekiem par, kā tagad izrādās, tik jūtīgi uzņemto potēšanai izredzēto saraksta izveidi. Neprotat lietas kārtot perfekti? Valdības gāztgribētājiem papildu trumpji rokā!

Bet varbūt nav ļaunuma bez labuma? Augsto kundziņu un kundzīšu potēšana vakcinēšanas masveidīguma sākumā taču gana racionāla – tiek vairota ticība vakcīnu nekaitīgumam. Nav grūti iztēloties, ja uz špricēšanu varbūt pat piespiedu kārtā nāktos vilkt parastos mirstīgos – kā žurnālisti tad kliegtu, ka viltīgie politiķi izmanto mūs par eksperimenta trusīšiem, bet paši nemaz negrib, izvairās potēties, mudina tik tautu. Vienubrīd tak gāja vaļā būt vai nebūt obligātajai vakcinēšanai un aizgāja pat tik tālu, ka Radio “Brīvajā mikrofonā” asprātīgi tika taujāts, vai būs arī obligāta eitanāzija un no cik gadu vecuma sākot.

Medijiem nevajadzētu lieku reizi tracināt cilvēkus. Tādējādi vismaz mazinātu arī arhibīskapa izmisumu par nāciju un varbūt kaut cik novērstu bailes no tās kaulainās melnajā paltrakā ar izkapti rokā.