Voldemārs Lauciņš. Kāda vērtība ir cerībai? ^{Apriņķis.lv}

Nupat tik daudzi runāja par jaunā koronavīrusa radītās pandēmijas gadadienu. 2020. gada sākumā daudzi nemaz nezināja tādu vārdu “pandēmija”, bet tagad pat četru manāmi iereibušu bezpajumtnieku kompānijā vismaz viens kaut kā neveikli kārto uz sejas masku. Cilvēki nogurst no ierobežojumiem, tomēr daudzi runā par cerību – ka viss kaut kad atkal būs tāpat kā iepriekš.

Cerība... Patērētāju sabiedrībā, kas visu sagaida no labklājības (vai par labklājības valsti sevi uzdodošas) valsts, kāda vērtība ir šai cerībai?

Cerība pie pilna lielveikala plaukta

Mēs esam tik pieraduši ikdienas ritumā ieplānot laiku regulāram veikala apmeklējumam. Ir tik parocīgi ieskriet lielā šķūņveida ēkā, kur varam pielasīt pilnu grozu vai iepirkuma rateļus ar mums vairāk vai mazāk vajadzīgām lietām. Tas nekas, ka nav mūsu ierastā Holandes siera vai ka tam nav atlaides, jo plauktā stāv vēl vismaz trīs citu ražotāju Holandes sieri, gan jau kādam no tiem būs atlaide. Ak jā, vēl tie impulsīvie pirkumi! Principā jau šī prece mums tā īsti nav vajadzīga, bet, pārdevēju kārdinoši izlikta veikala apmeklētāju visvairāk veiktajā iepirkšanās maršrutā, nevilšus paķeras līdzi. Un, ja mazajos, bet teju reliģiski ritualizētajos iepirkumu svētkos piedalās arī bērni, tad izvairīties no nevajadzīgu krāmu čupiņas ir teju neiespējami.

Gājienā uz veikalu viss ir izkalkulējams, viss ir paredzami iegūstams un tāda lieta kā cerība šķiet esam muzeja cienīga vērtība, lieka tik daudz citu labklājības sabiedrības paredzamo izklaižu gūzmā. Vai mūsu dzīve nerit uz priekšu šādā pat kārtībā? Kādreiz cilvēku dzīvi diktēja kristietība, kas ar saviem staltajiem, vertikāli pie Dieva skrienošajiem torņiem cilvēku dzīvi kārtoja citādāk. Bet tas bija tad, tagad ir tagad.

Cerība ar 200 gramiem maizes dienā

Mūsdienās politiski analītiskā TV raidījumā kāds no šodien tik pieprasītajiem sociālantropologiem uz atbildi par martu kā mēnesi gada griezumā visdrīzāk atbildētu, ka marts ir ļoti dinamisku, savstarpēji konfliktējošu un mijiedarbībā esošu lietu pilns mēnesis. Un es kā mūsu sabiedrības integrāla sastāvdaļa nevarēšu iebilst. Tik tiešām marts ir jau pilns ar pavasara vējiem, un tam ir arī ļoti smagu vēl mūsu vidū un jau mūžībā esošu radinieku ciešanu liecības nasta. Marts ir pilns ar Kristus Augšāmcelšanās svētku jeb Lieldienu gaidām, un, kad paskatāmies uz marta dienām kalendārā, ausīs var ieskanēties pēdējā kara duna un lopu vagonu riteņu klaudzienu atskaņas, okupācijas varai svešumā aizvedot mūsu tautiešus.

Ar Lieldienām viss it kā ir skaidrs – ja cilvēks nav kristietis vai kā citādi saistīts ar šo tradīciju, tad tas ir tikai viens no iemesliem, kad atkal var ilgāk pagulēt, pavāļāties uz dīvāna pie tālrādes vai kā citādi laiski pavadīt brīvo dienu. Pārējiem tas ir cerību pilns laiks – nozīmīgs punkts gada ritumā un patiesi svētki. Kristus Augšāmcelšanās svētki ir lielāko cerību svētki, jo visa Bībeles pirmā daļa – Vecā Derība – kulminē apsolītā pestītāja Jēzus Kristus ciešanu, nāves un augšāmcelšanās notikumā. Tas ir cilvēka nepiepildāmāko cerību realizēšanās laiks – cilvēka ikdienas, ciešanu un katra grūtuma noslēgums, nāve ir pārmākta dzīvībā.

Par tiem mūsu nesenās vēstures rēgiem… Cik izdevīgi būtu par tiem aizmirst un nerunāt! Tie ir tiešām neglīti un ķēmīgi labklājības sabiedrības izklaižu pilnajā ikdienā. Un tomēr, ja tos ignorēsim, par tiem nerunāsim, vai būsim vairs pilnvērtīgi mūsu vecāku un vecvecāku pēcnācēji un mantinieki?

Es pats neesmu īpašs režisora Viestura Kairiša darbu cienītājs, bet “Melānijas hronika”, Sibīrijas ceļus izgājušas sievas un mātes atmiņās balstītas grāmatas ekranizējums, dod pietiekami labu ieskatu traģikā, nāves un cilvēka dzīves pilnīgas nonivelēšanas un iznīcināšanas pilnajā liecībā. Jā, tas ir svarīgs liecinieks par to, cik nepieciešama ir cerība tik briesmīgā ikdienā – ar 200 gramiem maizes dienā. Tieši to arī saka vēsturnieki un šīs šausmas izcietušie – cerība bija tā, kas ļāva izdzīvot drausmīgajā realitātē. Kad cerība zuda, cilvēks aizgāja bojā.

Bieza grāmata un vasaras bikses

Nesen dzirdēju kādas Latvijas Nacionālās bibliotēkas darbinieces vārdus, ka mūsdienu cilvēki gan lasa, bet pārsvarā digitālus tekstus – telefonā un internetā. Kamēr ir elektrība, šādi paradumi var plaukt, jo, mazajā vai nedaudz lielākajā ekrānā skatoties, var skrulēt cauri jaunumiem, laikot un šērot. Kur te būtu noderīga cerība? Nu jā, īsziņas lasīšanai cerība nav vajadzīga. Cerība ir vajadzīga, kad paņem vairāk nekā tūkstoš lappušu biezu Bībeli un izlasi to. Cerība ir spēja pieķerties vēlmei tikt līdz pēdējai lappusei, kad atvērta tikai pirmā, kad esi grāmatas vidū un liekas, līdz galam netiksi, un kad palicis jau pavisam maz.

Cerība nav tikai tik garīga lieta. Cerība ir vajadzīga arī tad, kad, tikko nokusis sniegs, tu izej skriet, cerot, ka līdz vasarai būsi nodzinis ziemā uzēstos kilogramus.

Ragaviņas un negatīvā cerība

Noslēdzot pārdomas par cerību, par to, kur cerība būtu vajadzīga mūsdienu cilvēkam, kad, kā sacīt, sile arvien ir pietiekami pilna, vēlos ieskicēt kādu, manuprāt, negatīvu cerību jeb cerību, kuru mēs vairs negaidām, bet tā parādās pilnīgi pārsteidzošā veidā.

Vairākums latviešu gana labi zina pasaku par veco, ekonomiski vairs nenoderīgo tēvu, kuru dēls iesēdina ragaviņās un velk uz mežu, lai tur atstātu, un notikumu, kas to mainīja. Proti, kāds vīrietis ragaviņās vilka savu veco tēvu uz mežu, un viņiem līdzi gāja mazais dēlēns. Kad vīrietis bija ragaviņas ievilcis dziļi mežā un jau grasījās tēvu atstāt, puisēns lūdza neatstāt vectēvam ragaviņas, citādi viņam nebūs ar ko vēlāk vilkt savu tēvu uz mežu. Pasaka noslēdzas, kā jau nereti pasakas, – vectēvs mežā atstāts netiek, turklāt, izrādās, daudz pieredzējušais vecais vīrs māk dot padomu grūtā brīdī, un kopš tā laika neviens savus vecākus uz mežu vairs neved.

Kāpēc atcerējos šo pasaku? Tāpēc, ka tā rāda vairākus cerības lokus, tādus kā ūdenī iemesta akmens izraisītus apaļus. Vispirms mazdēls, kas mudināja paņemt ragavas, lieliski ilustrēja cerības būtību – kaut kādā vēl precīzi nezināmā nākotnē ir paredzams, proti, mazdēls apzinājās, ka arī viņam pienāks šāds brīdis, kad tēvs būs ragaviņās jāvelk uz mežu. Otrais cerības vilnis bija dēla lēmums veco tēvu ņemt atpakaļ, cerībā, ka neviens to nepamanīs, nenodos tradīcijas pārkāpumu. Visbeidzot – cerības vilnis ir tas, ka sabiedrība pārtrauc šo briesmīgo paradumu cerībā, ka visi vecāki var būt ar “pievienoto vērtību”, kā mūsdienās varētu sacīt.

Atstājot ārpus apskata problēmu par mūsdienās nereti līdzīgo praksi tikt vaļā no nespējīgajiem vecākiem un arī to, ka pasaka koncentrējas uz materiālu jeb ekonomisku vērtējumu, secinu, ka stāsta lūzuma pukts ir ragavas, kaut kas objektīvs un ārpus kāda no stāstā iesaistīto personāžu būtības. Ragaviņas kā lūzuma punkts cerībai.

Vai šodien tāds lūzuma punkts maz ir vajadzīgs? Es ceru, ka Lieldienas ar Kristus ciešanām un nāvi, bet vēl vairāk – ar augšāmcelšanos, ir vēl pietiekams iemesls cerībai, tai lielajai dzīvi veidojošajai cerībai arī lielveikalu pārsātinātajai sabiedrībai. Un tad arī mazās cerības būs ar savu vietu un nozīmi – gan tūkstošlappušu Bībeles izlasīšana, gan arī notievēšana līdz vasaras izmēram.

Par cerību!