Andris Upenieks: Ukraina nav pelnījusi balto karogu un liekulīgu atbalstu ^{Apriņķis.lv}

Intervijā, ko daļēji publicēja Šveices televīzija, pāvests Francisks aicinājis Ukrainas karā iesaistītos sākt sarunas, pirms situācija pasliktinās. Mudināja ukraiņus būt drosmīgiem (viņi tādi nav?) un spēt sēsties pie sarunu galda. Ar ko?! Ar agresoru, kas uzbruka suverēnajai Ukrainas valstij, kuru nevar definēt kā karā iesaistīto, jo Ukraina neuzbruka, Ukrainai uzbruka, un Ukraina ir spiesta aizstāvēties, nevis tāpat vien iesaistīta karā.

Tas ir Krievijas izraisītais, neviena cita neizprovocētais, noziedzīgais, teroristiskais karš. Karš pret brīvību mīlošo ukraiņu tautu ar zili dzelteno apņēmības un drosmes karogu, nevis pāvesta piedāvāto  – balto padošanās karogu. Pāvesta kungs zina, pie kura galda Ukrainu sēdināt? Pie tā paša garā, kura vienā galā sēdēs noziedznieks, kam Hāgas Krimināltiesa izdevusi aresta orderi? Vai Putins var sēsties pie cita galda, kur viņam nedraud roku dzelži? Vai Putins arī jau izkāris balto karogu? Ja nav, tad garā galda galā piestāvētu vien melnais pirātu, laupītāju karogs.

Pāvests kārtējo reizi izraisījis sašutumu: ja notiek labā cīņa pret ļauno, dievišķā cīņa pret sātanisko, kurā pusē nostājies Dieva “vietnieks”? Pēc pašas kristietības kanoniem, priesteris ir tikai cilvēks, nevis Dievs, bet tagad arī par to cilvēku jāsāk šaubīties. Tautas palamai muti neaizbāzt, un dažs labs nokrustījums pielīp un nepazūd. Jā, vatņikāns neskan glaimojoši, toties varbūt sarkastiski taisnīgi?

Ukrainas ārlietu ministrs Dmitro Kuleba aicinājis pāvestu nostāties labā pusē, nevis pielabināties ļaunajam, nostādīt puses līdzvērtīgā līmenī un saukt to par “sarunām”. Polijas ārlietu ministrs Radoslavs Sikorskis paudis, ka “varbūt līdzsvara dēļ vajadzētu mudināt Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu būt drosmīgam un izvest savu armiju no Ukrainas? Uzreiz iestātos miers!” Mājiens ar mietu pāvesta virzienā: nevis Ukrainai jāsaņemas drosme, lai izkārtu balto karogu, bet Putinam jāpārvar bailes no taisnīgas tiesas, kurai pēc nodarītā būtu jānotiek agri vai vēlu.

Citā ierakstā Polijas ārlietu ministrs iezīmējis paralēles starp tiem, kuri aicina uz sarunām, vienlaikus liedzot Ukrainai līdzekļus, lai tā varētu sevi aizstāvēt, un Eiropas līderu centieniem pirms Otrā pasaules kara “nomierināt” nacistiskās Vācijas līderi Ādolfu Hitleru. Tikmēr amerikāņu politologs Īans Bremmers sociālajā tīklā “X” raksta, ka “pāvests cenšas pārdefinēt, ko nozīmē ukraiņu drosme”.

Arī Latvijas prezidenta Edgara Rinkēviča nostāja loģiski nemainīga, ka ļaunuma priekšā nedrīkst padoties, ka pret to ir jācīnās un tas jāsakauj, lai tas pats paceltu balto karogu un kapitulētu. Te Baznīcai, it īpaši katoliskajai, būtu jāpārdomā: miljoniem avju nedrīkstētu tapt par aitu baru un klusēt pēc viena gana pavēles. Personiski.

Kāda katoliete nav izturējusi un savā “Facebook” kontā izkliegusi dvēseles izmisumu: “Es izstāšos no tās sūda baznīcas!” Atvainojiet, ticīgie ļaudis, draudzes, tas neattiecas uz jums! No vienas puses, tā nav tikai vatņikāna liekulība. Arī tā sauktā Rietumu solidaritāte un palīdzība Ukrainai pagalam savāda. Tā vietā, lai visu veidu atbalsts plūstu kā kalnu upes straume, tas čurkstinās kā sīka urga, kad palu ūdeņi jau noskrējuši. Kā tajā sakāmajā: nauda ir un būs, tikai pašlaik nav.

Kad Francijas prezidents Emanuels Makrons klusi ieminējās par ieceri nosūtīt uz Ukrainu NATO sauszemes karaspēku, tajos pašos Rietumos sacēlās tāda brēka, it kā būtu jau Maskava ielenkta. Ir kaut kas gaišs arī? Ir! Pie NATO mītnes Briselē beidzot pacelts arī Zviedrijas karogs. Bet Ukraina, Eiropa varēs uzelpot tikai tad, kad tur plīvos arī Ukrainas karogs.