Eksperts: Militāra apdraudējuma gadījumā galvenais saglabāt mieru un vadīties pēc instruktāžām Apriņķis.lv
- Autors: Vitālijs Rakstiņš, drošības un noturības eksperts, Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Inženierekonomikas un vadības fakultātes vieslektors
Ilustrācija - RTU
Lai arī kopumā patlaban tiek ļoti daudz diskutēts par civilās aizsardzības jomu militāra apdraudējuma gadījumā, kā arī tiek organizēti semināri par šo jomu, sabiedrības interese un pieprasījums pēc šāda veida lekcijām ir stabili augsts. Sabiedrības informētība par darbību dažādos scenārijos ir ļoti svarīga, lai saglabātu mieru potenciālās krīzes situācijās.
Jauna vīzija – dažādu funkciju nepārtrauktības nodrošināšana
Šobrīd aktuāls temats gan Latvijā, gan Ziemeļvalstīs ir darbības nepārtrauktība – tā ir salīdzinoši jauna vīzija, kur civilajā aizsardzībā fokuss ir uz kritisko funkciju (informācija, valsts pārvaldes funkcijas, arī universitāšu utt.) darbības nepārtrauktību. Faktiski tā ir pāreja no fizisku objektu aizsardzības modeļa uz to, ka spējam organizēt dažādas pārvaldes funkcijas no citas fiziskas vietas, ar citu personālu utt.
Ja mēs esam gatavi sliktākajam scenārijam, krīzi būs daudz vienkāršāk pārdzīvot, ja tiks izveidota sistēma, kā noorganizēt dažādu funkciju darbību arī šādos apstākļos.
Ja informācija nav pieejama, plaukst dažādas teorijas
Vērtējot civilās aizsardzības jomu no sistēmas viedokļa, Latvijā šī joma ir sakārtota, un galvenais izaicinājums ir, kā to ieviest reālajā darbībā. Lai veiksmīgi šos civilās aizsardzības principus ieviestu dzīvē, cilvēkus, sabiedrības locekļus ir jāinformē par potenciālo rīcību militāra apdraudējuma gadījumā, tajā pašā laikā, neatklājot valsts noslēpuma nianses. Ļoti svarīgi ir laicīgi izstāstīt iedzīvotājiem, ko no viņiem krīzes gadījumā sagaida valsts, un kas ir tas, ko viņi var darīt, lai uzlabotu valsts drošību.
Patlaban cilvēku interese ir augsta, un arī reģionu pilsētās iedzīvotāji diezgan reāli skatās uz pastāvošajiem draudiem, norāda drošības un noturības eksperts. Viņš tajā pašā laikā akcentē, ka ir svarīgi būt informētiem, maksimāli sagatavotiem, taču tas noteikti nenozīmē, ka ir jāsēj panika vai trauksme.
Informācija pieejamība par civilo aizsardzību ir svarīga, jo īpaši tādēļ, ka interese pēc tās ir augsta. Ja informācijas, ko darīt militāra apdraudējuma gadījumā, cilvēkiem nav, vai tā netiek dota, tad informatīvo laukumu aizpilda kas cits – teorijas, sazvērestības, pieņēmumi utt. To pašu sabiedrības informēšanas ziņā dara arī Lietuva, Skandināvijas valstis utt. un šī informētība ir daļa no valsts aizsardzības.
Pats svarīgākais krīzē – saglabāt mieru
Lai cik tas nebūtu banāli, pirmais ieteikums, ko darīt krīzes situācijā, ir censties saglabāt mieru, rīkoties adekvāti. Tieši tāpēc ir svarīgi iziet dažādas mācības un izspēlēt dažādus scenārijus. Katra sabiedrības locekļa iesaiste var atšķirties, piemēram, ja cilvēks ir “kritiskais personāls” (darbojas valsts dienestā, policijā utt.), tad uzdevums ir turpināt strādāt, kamēr netiks sagaidīts cits rīkojums.
Vēl ir daļa cilvēku, kas, piemēram, ir gatavi pievienoties bruņotiem spēkiem. Tomēr vairumam cilvēku šādā situācijā būtu jāvadās no tā, kādas norādes sniegs valsts ziņās, TV, radio. Ja pastāv iespēja, ir jāturpina strādāt, jāturpina ekonomiskā darbība, lai valsts netiek paralizēta, neskatoties uz to, ka kaut kādās teritorijās notiek karadarbība.
Jānorāda uz Ukrainas piemēru, kur, neskatoties uz karadarbību citās teritorijās, elektrības un ūdens padeves pārrāvumiem, cilvēki turpina darbu. Tas arī ceļ kopējo morāli, mazina paniku – ir svarīgi ar kaut ko nodarboties. Ukrainā tie, kas nevarēja fiziski aizsargāt valsti, turpina rūpēties par valsti citādākā veidā.
Pretinieks nevar panākt efektu, ka iedzīvotāji ir demoralizēti, nevar sēt paniku utt. Attiecīgi pretiniekam, radot elektrības un ūdens padeves pārrāvumus, neizdodas sasniegt savu mērķi – radīt haosu. Šī noturība no iedzīvotāju puses arī ir būtisks pienesums valsts drošībai, līdztekus spējai palīdzēt līdzcilvēkiem u.tml. pasākumiem.
Īslaicīga evakuācija – atšķiras dažādām sabiedrības grupām
Vai turpinot darbības nepārtrauktību, cilvēku vēlme pamest valsti krīzes situācijā, varētu kaitēt tās drošībai? Arī šeit ir jānošķir sabiedrības grupas. Ir iedzīvotāju kategorijas, kas ir pakļautas mobilizācijai, un tad viņu pārvietošanās ārpus valsts var būt apgrūtināta. Šo cilvēku vidū var būt gan valsts institūcijās strādājošie, gan vīrieši spēka gados, gan, piemēram, ārsti un ārstes. Savukārt īslaicīga gados vecu cilvēku, invalīdu, sieviešu ar bērniem utt. evakuācija var atvieglot valsts aizsardzību.
Arī šajā jautājumā ir jāvadās no vadlīnijām, ko dod valsts, un norādes būs atkarīgas no konkrētā krīzes momenta un scenārija.