Raimonds Grants Garciemā: Katram jāļauj sportot tik, cik viņš var ^{Apriņķis.lv}

Kopumā visas distances veikt paredzētajā kontrollaikā bija pa spēkam tikai 31 skrējējam, arī trim dāmām, bet Raimonds starp visiem finišētājiem uzrādīja astoto ātrāko rezultātu. 4. maijā leģendārā skrējiensoļojuma Rīga–Valmiera 107 kilometrus garo distanci garciemietis veica deviņās stundās 56 minūtēs un 10 sekundēs (kontrollaiks – 19 stundas), 21 dienu vēlāk taku skrējienā “Garmin Fēnix Vilks” (76,60 km) finišēja astoņās stundās 58 minūtēs un 22 sekundēs (kontrollaiks – 16 stundas), bet “Vilkaču maratonu” pievārēja sešās stundās 35 minūtēs un 3 sekundēs (kontrollaiks – 7 stundas). Kopējais laiks – 25 stundas 29 minūtes un 35 sekundes. Zīmīgi, ka līdz izcilajam sasniegumam garciemietis nonāca vien dažu gadu laikā.

Sāka ar ātru iešanu

Bērnībā Raimonds labā līmenī spēlēja tenisu, taču muguras savainojuma dēļ šo nodarbi nācās pārtraukt. Vidusskolas gados viņam bija atbrīvojums no sporta nodarbībām, un vairāk nekā 10 gadu Raimonds nebija nodarbojies ne ar vienu sporta veidu. Lai gan pastāvēja iespēja, ka vidusskolā viņš varētu daļēji piedalīties nodarbībās, skolas administrācija tam nepiekrita, uzstājot: dari visu vai neko!

Garciemietis gan uzskata, ka tā bijusi pavisam nepareiza pieeja. “Katram ir jāļauj sportot tik, cik viņš var. Mums klasē bija gan laba līmeņa sportisti, kuri profesionāli trenējās, piemēram, basketbolā, gan mazāk sportiski skolēni. Nevar salīdzināt, ko var paveikt vieni, ko otri. Taču mūsu valsts sporta politika ir tāda, ka visiem ir jāspēj izpildīt vienādi normatīvi. Tas, manuprāt, rada pretēju efektu un mudina no sporta nodarbībām un aktivitātēm kopumā izvairīties,” norāda Raimonds Grants.

Pirms vairākiem gadiem Covid-19 pandēmijas laikā viņš gribējis atsākt sportot un izvēlējies vienu no vienkāršākajiem veidiem, kā uzturēt sevi kustībā, – sācis daudz un ātri staigāt. Vidēji dienā viņš nogājis 25–40 tūkstošus soļu, kas atbilst aptuveni 20–30 kilometriem. Vēlāk sācis piedalīties dažādās iešanas sacensībās, taču visu laiku uzvarējis, līdz ar to pietrūcis izaicinājuma.

Tieši 2021. gada 1. janvārī viņš nolēmis skriet, taču sākumā – kā jau iesācējs – nav izvēlējies pareizo ātrumu, tāpēc pirmā pieredze nav bijusi patīkama. “Izgāju skriet jūdzi jeb aptuveni 1,6 kilometrus. Pulss – aptuveni 200 sitienu minūtē. Sapratu, ka visu daru nepareizi. Pirmajā skrējienā nevajadzēja censties skriet tempā 4,30 minūtes uz kilometru, kur nu vēl ātrāk! Es pat toreiz nolēmu, ka vairs nekad neskriešu, taču diezgan ātri viss mainījās,” atklāj Raimonds.

“Tā paša gada pavasarī man piedāvāja skriet pusmaratonu. Tad arī sāku gatavoties un nedēļu pirms sacensībām treniņā to noskrēju divu stundu laikā. “Rimi Rīgas maratonā” mans rezultāts bija stunda un 50 minūtes. Lai arī pieredze un emocijas bija labas, turpināju trenēties neregulāri un pēc gada – 2022. gada maijā – noskrēju savu otro pusmaratonu tādā pašā laikā, to uzlabojot tikai par dažām sekundēm.

Vēlāk aizbraucu uz pāris “Stirnu buka” sacensībām. Lai arī cik skaista būtu vide, kur tās allaž notiek, un lai arī cik profesionāla komanda, kas tās organizē, negatīvais, ko tagad saprotu, bija tas, ka nebiju tām pienācīgi gatavojies. Izvēlējos “Zaķa” distanci [10–14 km, – aut.], bet visās reizēs jau pus distancē man bija slikta sajūta. Centos sacensties ar spēcīgiem dalībniekiem, taču atšķirībā no viņiem nebiju mērķtiecīgi trenējies. Kamēr viņi trenējās Siguldā vai Ogres Zilajos kalnos, es nedarīju neko – tikai gaidīju nākamo “Stirnu buku”. (Smejas.) Man tā sajūta nepatika, tāpēc sapratu, ka ir kaut kas jāmaina,” stāsta skrējējs.

“Saslima” ar ultragarajām distancēm

Tuvojoties trīsdesmitajai dzimšanas dienai, Raimonds apņēmies trenēties apzinīgāk un 2023. gadā noskriet trīs maratonus, lai gan līdz tam bija piedalījies tikai divos pusmaratonos. Viņš lejupielādējis 2016. gada Rio olimpisko spēļu dalībnieces Ilonas Marheles treniņplānu. “Darīju visu, kas tajā bija rakstīts, taču reizēm pamainīju dienu secību, jo man bija un joprojām ir svarīgi skriet pēc sajūtām,” stāsta Raimonds. “Ja mans “virtuālais treneris” piedāvā šodien skriet 21 kilometru, bet jūtos ne tik labi vai pietiekami motivēts, tad konkrētajā dienā noskrēju piecus, bet nākamajā 21 kilometru. Plānu ievēroju, skrēju arī ziemā, tiesa, vairāk sporta zālē. Regulārie treniņi palīdzēja – noskrēju trīs stundās un 35 minūtēs. Izvirzītais mērķis bija iekļauties četrās stundās.”

Nepilnu nedēļu pēc maratona Liepājā norisinājies “TrenkTuras” 100 kilometru pārgājiens. Tas arī bijis brīdis, kad Raimonds esot pozitīvā nozīmē “saslimis” – viņam iepaticies tas adrenalīns, fizisko un mentālo grūtību pārvarēšana, dažādie segumi, pa kuriem jāiet, kā arī trases malā esošo līdzcilvēku atbalsts. Finišā viņš ticis sagaidīts ar aplausiem un ovācijām.

Jau iepriekš garciemietis esot pieteicies “Stirnu buka” aptuveni 20 kilometrus garajai “Buka” distancei, taču pēc Liepājas pārgājiena lūdzis sacensību direktoram Rimantam Liepiņam pārlikt viņu uz “Vilku” un saņēmis apstiprinošu atbildi: “Darīts – ar vislielāko prieku un lepnumu!”

“Vilks” ir taku skriešanas seriāla “Stirnu buks” garākā distance, kas notiek reizi gadā – ierasti tie ir vismaz 70–75 kilometri, taču Opekalnā distance bijusi garāka (88 km), turklāt Raimonds kopā ar pāris citiem skrējējiem nedaudz apmaldījies, kas jau tā garo distanci padarījis vēl garāku, un beigās noskrienoti 90,15 kilometri. Distances pirmā puse līdz pat 50. kilometram bijusi viegla, taču pēc tam radušās grūtības, ar kurām Raimonds tomēr veiksmīgi ticis galā un savu pirmo ultramaratonu noskrējis 12 stundās, pēc tam saņemot daudz sirsnīgu apsveikumu, tostarp vareno un līdz šim, viņaprāt, arī pašu skaistāko medaļu, turklāt no sacensību direktora Rimanta Liepiņa rokām.

Kad nereālais “Dieva suns” kļūst reāls

“Kad “Dieva suns” pirmoreiz tika izziņots 2023. gada pavasarī, man tas šķita kaut kas nereāls. Pie sevis nodomāju: labi, varbūt es vēlreiz varētu noskriet “Vilku”, bet vēl jau būtu jāveic “Rīga–Valmiera” un “Vilkacis”, turklāt šie visi trīs mazāk nekā pusotra mēneša laikā. Biju drošs, ka to spēj tikai pārcilvēki. Taču ritēja laiks, un es sapratu, ka vēlos sevi izaicināt, tāpēc jau tā paša gada novembra beigās, kad publicēja informāciju par “Dieva suņa” norisi 2024. gadā, izlēmu, ka pretendēšu uz šo elitāro titulu, apzinoties, cik daudz laika un ieguldījuma tas prasīs.

Ņemot vērā to, ka skrienu katru dienu, tas ļoti palīdzēja. Palielināju distances, jo apzinājos, ka, gatavojoties distancei “Rīgai–Valmiera”, galvenais ir strādāt uz apjomu. Man ļoti palīdzēja tas, ka ziemā un pavasarī septiņās dienās treniņrežīmā noskrēju septiņus pusmaratonus: pirmās septiņas dienas iekštelpās, sporta zālē, otrās septiņas – skaistajā Luksemburgā atvaļinājuma laikā. Skrēju gan no rītiem, gan dienā, gan vakarā, piedzīvojot visdažādākos laikapstākļus, tajā skaitā stipru lietu un karstu sauli. Gatavojoties skrējienam “Rīgai–Valmiera”, svarīgi ir vismaz pāris reižu izskriet arī naktī, jo sacensību pirmās stundas ir tieši nakts laikā,” norāda garciemietis.

Sapņa piepildījums “Gladiatoru pastaigā”

Skrējiensoļojums “Rīga–Valmiera” tiek dēvēts par “Gladiatoru pastaigu”. Trešās atmodas laikā 107 kilometrus garā “Gladiatoru pastaiga” ar uzrakstu “Brīvību Latvijai” uz dalībnieku numuriem bija kā ierocis cīņā par Latvijas neatkarības atgūšanu, bet kopš 2015. gada tās ir vienīgās labdarības sacensības, kurās tiek vākti līdzekļi Vidzemes bērniem ar kustību traucējumiem. Starts sacensībām tiek dots pusnaktī, bet kontrollaiks ir 19 stundas. Šogad Toms Komass laboja sacensību rekordu (7.30:49), bet Raimonds Grants izcīnīja 17. vietu vairāk nekā 200 dalībnieku konkurencē (9.56:10). No 110 debitantiem Raimonds ierindojās godpilnajā trešajā vietā, piekāpjoties tikai pieredzējušam ultramaratonistam un spāņu karavīram.

Pirms starta viņam bijuši trīs mērķi: mazais mērķis – distanci noskriet 12 stundās, vidējais mērķis – 11 stundās, bet sapnis – 10 stundās. Negaidīti pašam sev, Raimonds piepildīja sapni ar uzviju. Jautāts, par ko distancē domājis, garciemietis atklāj, ka īsti ar domām sevi nav apgrūtinājis, bet gan izbaudījis katru trasē pavadīto mirkli.“Man šķita, ka skrējiena laikā pārdomāšu visu savu dzīvi un jutīšos kā pēc psihoterapeita seansa, bet skrējiena laikā domu nebija daudz. Primāri koncentrējos uz izvirzīto mērķi, fizisko un mentālo darbu, kas tajā brīdī jādara,” atzīst skrējējs.

“Īpaši saistoša bija ideja, ka tas ir labdarības skrējiens un ka mēs – vairāk nekā 200 dalībnieku – varam darīt to, ko daudzi, tostarp cilvēki ar kustību traucējumiem, nevar. Manī bija apziņa, ka, piedaloties un maksājot dalības maksu, varam ne tikai izaicināt sevi, bet arī kādam palīdzēt. Šogad kopā saziedojām vairāk nekā 10 000 eiro – fantastiski, vai ne? Godīgi sakot, pēc finiša apraudājos, bet labi, ka ir saulesbrilles, zem kurām var paslēpt emocijas.”

Raimonds atminas, ka pirmajos maratonos un ultramaratonos, ņemot vērā viņa nelielo augumu (175 cm) un ķermeņa uzbūvi (60 kg), no pārējiem uztvēris skatienus, ko varētu tulkot kā “ko tas puika šeit dara?”, taču finišā tie transformējušies par “kā viņš to spēja izdarīt?”. Tagad, protams, pārējie dalībnieki Raimondu jau atpazīst, līdz ar to pārsteigumu nav; tā vietā ir cieņas apliecinājumi un draudzīga komunikācija.

Raimonda ietekmē skriet sākuši arī viņa draugi un mamma, kura vēl 2021. gadā sacījusi, ka nelabprāt dotos piecu kilometru pastaigā, nemaz nerunājot par skriešanu, taču šoruden viņa gatavojas skriet savu pirmo pusmaratonu Tallinā. Raimonds Tallinā skries maratona distanci, bet viņa izaicinājums ir pieveikt visu trīs Baltijas valstu galvaspilsētu maratonus, ko gan nevar paveikt viena kalendārā gada laikā, jo sacensības Tallinā un Viļņā vienmēr notiek vienā datumā.

Krampju kalns jeb Kad raud pat 50 gadus veci vīrieši

Savā neilgajā skrējēja karjerā Raimonds nekad nav izstājies, taču domas par to ir bijušas. Fiziski smagajā “Vilkaču maratonā” viņš jau pirmajā aplī domājis izstāšanās runu, tomēr atradis sevī motivāciju turpināt.

“Ja fiziski ar katru apli nogursti, tad mentāli kļūsti tikai spēcīgāks. Līdz sestajam aplim no trīspadsmit ik pa laikam vēl iedomājos par izstāšanos, bet pēc tam vairs ne. Domāju, ka var izstāties sākuma daļā, jo tad vēl nekas nav paveikts un tevi neviens tā īsti nav pamanījis. Ja esi noskrējis jau septiņus, ir jāatrod motivācija arī pārējiem. Būtu vilšanās izstāties kādā no pēdējiem apļiem, apzinoties, cik daudz laika un pūļu ir ieguldīts, dodoties pretī lielajam šā gada mērķim.Grūtākais noteikti bija pirmais aplis, kurā piedzīvoju zināmu šoku, taču esmu pateicīgs visiem, kuri atbalstīja un darīja to no sirds.

Zinu, ka daudzi pirms sacensībām brauc izzināt trases, taču es to nekad nedaru, lai arī pirms “Vilkača” man šo piedāvāja. Tā sauktais “krampju kalns” ir vājprāts! Ar to ir kā ar asins analīzēm – uz to nedrīkst skatīties. Pieskrēju pie kalna, paskatījos, viss šķita šausmīgi, turklāt vēl dzirdēju, kā man priekšā kunkst, vaid un raud arī 50 gadus veci vīrieši. Protams, ka to visu sanāca transformēt arī uz sevi. Pēc tam sapratu, ka uz šo kalnu nevar skatīties – vienkārši ir jāpieskrien, jāsakoncentrējas, jāskatās sev uz kājām un atbalstītāju pavadībā jādodas augšup. Bet tad es vēl pāris reizes distancē nokritu – lūk, ir visas indikācijas, lai pamestu to vietu! Uz neatgriešanos.

Atminos, ka starpfinišā, kad atbalsta personas man prasīja, vai es gribu gurķīti, banānu vai ko citu, atbildēju, ka vēlos reanimāciju. (Smejas.) Tieši tā arī jutos. Bet, atslēdzot visas negatīvās domas un emocijas, kļuva vieglāk un finišu izdevās sasniegt,” stāsta Raimonds.

Skrien no sirds un pēc sajūtām, nevis treniņplāna

Vidēji mēnesī Raimonds noskrienot 350–450 kilometru. Visražīgākais bijis aprīlis, kad, gatavojoties skrējiensoļojumam “Rīga–Valmiera”, viņš noskrējis 520 kilometrus. Šobrīd viņš skrien ne vairs pēc treniņu plāniem, bet pēc pašsajūtas, cenšoties ik dienu veikt ne mazāk kā 10 kilometru. Vairāk nekā gadu Raimonds skrien katru dienu. Tas sācies kā vairāku dienu izaicinājums kopā ar domubiedriem, kas pāraudzis nopietnākā izaicinājumā. Viņš bija nolēmis šādi skriet vismaz līdz 27. augustam, kad apritēja gads, bet par izaicinājuma turpināšanu nav drošs, lai gan pagaidām turpina.

Šogad pirms skrējiensoļojuma “Rīga–Valmiera” garciemietis īsti nav zinājis, ko iesākt, tomēr noskrējis piecus kilometrus, lai kārtējā diena pēc kārtas izaicinājumā būtu ieskaitīta. Pēc tam gan viņam bijusi iekšēja vainas apziņa, vai to vajadzējis darīt. Tieši šī iemesla dēļ, iespējams, izaicinājums drīzumā noslēgsies, lai tas netraucētu nākotnes mērķu sasniegšanai. Tomēr draugi, ģimene un atbalstītāji atslābt neļaujot. Nākamajā dienā pēc “Dieva suņa 2024” titula iegūšanas viņi nav jautājuši, kā Raimonds jūtas un vai atpūtīsies, bet gan to, kādi ir viņa tālākie plāni.

Nākamie mērķi – ārvalstu maratoni un “Lūša pēdās”

“Tagad draugi man ir uzdāvinājuši trīs maratonus: 27. oktobrī Frankfurtē, nākamā gada 23. februārī Maltā un 31. maijā Luksemburgā,” stāsta skrējējs, piebilstot, ka labprāt startētu arī prestižajos maratonos, tomēr problēma esot tā, ka ne viss būtu no viņa atkarīgs. “Ja nebūšu pienācīgi sagatavojies sacensībām, tad dažādi apstākļi mani par to sodīs. Skrējienā “Rīga–Valmiera” es zināju, ka esmu gatavs, tāpēc ar pārliecību ne tikai stājos uz starta līnijas, bet arī sasniedzu finišu. Prestižajos maratonos mīnuss ir dalībnieku loterija – tevi var izlozēt un var arī neizlozēt. Sagatavotības līmenis tajos diemžēl nav izšķirošais faktors.”

Starp nākotnes izaicinājumiem Raimonds redz arī mērķi noskriet maratona distanci ātrāk par trim stundām, kam gan vēl ir cītīgi jāgatavojas. Nākamgad viņš plāno piedalīties arī skrējienā “Backyard Ultra” jeb “Lūša pēdās 2025”, kur katru stundu jānoskrien 6,706 kilometrus garš aplis, līdz trasē ir palicis viens dalībnieks. Šīs sacensības var noritēt pat vairākas diennaktis, jo pēdējo divu gadu uzvarētājs 2023. gadā noskrēja 46 apļus, bet viņa personiskais rekords ir 64 apļi. Raimonds labprāt vēlreiz startētu arī skrējiensoļojumā “Rīga–Valmiera” un savā skrējēja karjeras turpinājumā vairāk uzsvaru liktu tieši uz šosejas, nevis taku skrējieniem.