Tomass Kotovičs: Pārmērīga jebkā regulēšana turpinās ^{Apriņķis.lv}

– Nesen kādā intervijā, vēl esot Zemkopības ministrijas valsts sekretāra amatā, Raivis Kronbergs piekrita domai, ka gadījumos, kad ministrijas pārstāvētajai nozarei tiek nepamatoti vai negodīgi, vai nepatiesi uzbrukts, ministrijas darbiniekiem vajadzētu iesaistīties, skaidrot vai aizstāvēt. Kā tu kā cilvēks, ko parasti pirmo sūta cīņā, to vērtē?

– Raivis Kronbergs teicis pareizus un loģiskus vārdus. Ja izskan nepatiesi apgalvojumi, ikvienam ir jāiesaistās un jāstāsta lietu patiesā būtība, jārunā un jāskaidro. Jo vairāk cilvēku to darīs, jo lielāks būs svars šim skaidrojumam. Tas ir tas, ko “Latvijas valsts meži” dara kā uzņēmums, arī sociālajos tīklos un jebkura veida saziņā. Ir ļoti labi, ja šādās reizēs iesaistās arī valsts ierēdņi, kuriem komunikācijā, ja tā varu sacīt, ir lielāks svars. Manuprāt, jāiesaistās arī nevalstiskajām organizācijām, kas, skatoties uz mūsu, meža, nozari, parasti arī notiek.

– Meža nozarē ne reizi vien ir uzvirmojušas diskusijas, ka mūsu, nozarē strādājošo, ir daudz, bet runātāju, kas var izteikties arī skarbākiem vārdiem, kad nepieciešams, ir ļoti maz. No sacītā varu secināt, ka tu nejūties viens un nav tā, sak, tu māki runāt, tev labāk padodas, mēs tevi atbalstīsim, bet klusējot.

– Viens es nejūtos, bet... tiesa, mūsu lielajai un spēcīgajai nozarei runas jaudas ir par maz. Meža nozares spēku mēs redzējām pavasarī, 5. marta protesta akcijā pie Ministru kabineta, tobrīd, esot kopā, nozares cilvēki sajutās kā nozīmīgs spēks. Ikdienā, sekojot līdzi dažādām diskusijām sabiedrībā, arī sociālajos tīklos vai citur, nav daudz nozari pārstāvošu cilvēku, kas aktīvi un regulāri paustu savu viedokli. Noteikti vajadzētu vairāk, manuprāt, tas ir mūsu kopējais darbs un uzdevums – mobilizēties un runāt, stāstīt, informēt, atgādināt par notiekošo mūsu mežos un ar tiem saistītajās nozarēs. Gadās, arī Latvijā ir jāatgādina pašas vienkāršākās lietas, piemēram, ka Eiropā nav citas valsts, kuras mežu platība nepilna gadsimta laikā būtu dubultojusies.

– Šo tēzi “Latvijas valsts mežiem” pārmet un ne reizi vien. Pārmetumu avots gan ir viens, citi to tikai atkārto. Ja prot rēķināt, to var gana viegli pārbaudīt...

– Šeit nav, par ko strīdēties, tas ir viens no spēcīgākajiem un skaidrākajiem vēstījumiem, un es to bieži izmantoju, taču tas nav mans personiskais vai “Latvijas valsts mežu” vēstījums, bet visas mežu nozares stāsts un skaidrojums. Jāņem vērā arī fakts, ka mežu platība ir dubultojusies, pateicoties tieši privāto mežu platības pieaugumam. “Latvijas valsts meži” pamatā apsaimnieko tos mežus, kas reiz piederēja vācu baroniem un kurus 20.–30. gados apsaimniekoja Latvijas Meža departaments.

Zinu, nozares oponenti bieži vien piemin padomju laikos notikušo kolektivizāciju un tai sekojošās 50. gados radītās problēmas. Daļa mežu ir ieauguši bijušajās lauksaimniecībās zemēs… Jā, tas laiks bija pretrunīgs un daudziem arī traģisks, bet tagad tie ir meži, kas tiek labi apsaimniekoti, turklāt daļa teritoriju ir apmežotas jau pēc neatkarības atgūšanas, un tā tas turpinās arī šodien. Es neredzu nekādu pamatu iebildumiem. Tas ir lielisks, mežkopju sasniegts rezultāts, kas dara mūsu valsti bagātāku un zaļāku.

Ne reizi vien esmu paudis savu personisko viedokli, kas, skatoties situāciju meža nozares tiesiskajā regulējumā, skan pietiekami radikāli: Latvijā ļoti daudziem patīk teju visu sīki un smalki regulēt. Varbūt tas skan utopiski, bet, manuprāt, valsts politikai attiecībā uz to, kā zemi apsaimnieko privātie zemes īpašnieki teritorijās, kur nav aizsargājamu dabas vērtību, jābūt vienkāršai: dariet, ko gribat, bet saudzējiet to, kas ir jāsaudzē!

Protams, tam visam nosakot kādas saprātīgas zemes politikas robežas, piemēram – Latvijā meža nedrīkst būt mazāk par 45–50% un arī ne vairāk par 75% no valsts teritorijas. Un, protams, teritorijās, kas atbilstoši likumam ir aizsargājamas vai kurās prioritāra ir dabas aizsardzība, saglabājam to, kas jāsaglabā, pārējās lai saimnieki rīkojas tā, kā viņiem ir labāk. Es nezinu, kāpēc esam pazaudējuši brīvvalsts laika uzticēšanos saimniekam. Mums šķiet, ka lauku cilvēks kaut ko sapostīs, ja katrs viņa solis netiks uzraudzīts, aprakstīts un apstiprināts.

– Diemžēl laika gaitā ir radusies pagalam greiza, bet nu jau iesakņojusies doma: ja ir meža īpašums, to noteikti izzāģēs, kokmateriālus izvedīs uz ārzemēm, un izcirtums mūžam paliks izcirtums... Proti – Latvijā tiek kultivēta pārliecība, ka īpašnieks ar savu īpašumu rīkoties nepratīs. Dzīve rāda pretējo.

– Nedomāju, ka Latvijā ir daudz cilvēku, kas vēlētos sev un savām interesēm tīši darīt sliktu. Tā ir domāšanas problēma. No sociālisma tālu aizgājuši neesam, lai gan paaudzes jau mainījušās. Palūkojot tepat netālu, Somijā, – protams, ka tu nevari brīvi saimniekot ar likumu dabas aizsardzībai paredzētajās teritorijās, kur ir citi noteikumi, bet, lai strādātu savā īpašumā esošajos laukos vai mežos, kur nav ar likumu noteiktu ierobežojumu, tev nav puskilogramu smagi priekšraksti par katru tavu darbību un nav nepieciešams doties pie kādas trešās vai ceturtās puses prasīt atļauju strādāt savā īpašumā. Tu pats esi šīs zemes vai īpašuma saimnieks un attiecīgi informē valsti par saviem plāniem.

– Vai nepieciešamību kontrolēt patiesi pieprasa sabiedrība? Meža īpašnieks un zemnieks arī ir sabiedrības daļa, turklāt ne maza.

– Es sacītu – sabiedrība joprojām pieļauj, ka pārmērīga jebkā regulēšana turpinās. Ir pietiekami daudz Eiropas un Eiropas Savienības valstu, kur cilvēkam tic un ļauj normāli strādāt.

Ja iedziļināmies situācijā, tā ir zināmā mērā duāla. Proti, kamēr mēs tikai sakām: “Birokrātija ir jāsamazina!”, ļoti daudzi tam piekrīt. Kolīdz mēs ķeramies pie reāliem darbiem, sākas pretējais. Kaut vai šogad pieredzētais – jautājums par koku ciršanas caurmēru, kur runa ir par pāris centimetriem vienā vai otrā virzienā. Kāpēc te vispār būtu nepieciešams kaut ko regulēt, ja mums netālajā Somijā nav ne diametra, ne citu ierobežojumu, – ja īpašnieks uzskata, ka mežs ir pieaudzis un laiks to atjaunot, tā arī notiek. Protams, ja teritorijai nav ar likumu noteikts dabas aizsardzības statuss. Es birokrātiju nesaistu tikai ar meža nozari vien, līdzīgu piemēru visapkārt ir gana.

Piemēram, šad tad paklausos Latvijas Radio pēcpusdienas raidījumu “Ģimenes studija”, kur vecāki reizumis ļoti asi uzstājas pret skolu, sakot, ka tā kaut ko neizdara, skolēnu par maz auklē un tamlīdzīgi, mēģinot panākt stingrākas prasības skolai un skolotājam. Manuprāt, ir jārīkojas pilnīgi pretēji – atbildīgs jaunietis ir jāaudzina jau ģimenē, jo uz skolu viņš dodas mācīties. Turklāt skolēnam ir jābūt iespējai uzturēties ne tikai klasē. Mēs “Latvijas valsts mežos” ļoti iestājamies par āra izglītību – doties un darboties ārā... Kāpēc tas nav tik vienkārši? Jo – “ja nu kaut kas notiek?”. Sistēma ir novedusi to tik tālu, ka skolotāji baidās ļaut bērniem saskaldīt malku ugunskuram vai ar nazi sagriezt iesmus desiņai vai zefīriņam: ja nu iegriezīs rokā vai kājā? Tad skolotājam būs jāatbild!

– Kad sāka darboties portāls ”Zemeunvalsts.lv”, daudzās situācijās, kad prasījās pēc īsa, skaidra vārda, nozares kolēģi ķērās pie diplomātiskas laipošanas atšķirībā no oponentiem. Ne reizi vien saskārāmies ar situāciju: mūs lamā un apmelo, bet mēs it mierīgi un draudzīgi... Tā pamazām esam nonākuši situācijā, kad daudziem nu ir gana. Vai mežsaimnieki, tavuprāt, ir pārlieku inteliģenti un diplomātiski?

– Ko nevar celt, to nevar nest, katrai lietai ir savs laiks un sava vieta. Pieļauju, daudz kas varēja notikt agrāk, taču katrai situācijai ir jānobriest. Ja vērtēju nozares kolēģus, meža nozares ļaudis ir klusāki, diplomātiskāki, mazāk orientēti uz asumiem. Dzīve gan ir pierādījusi, ka šādas īpašības mūsdienu sabiedrībā vairs īsti neiederas.

Jau minēju, ka man īsti nav saprotama Latvijas sabiedrības neuzticēšanās lauku un mežu saimniekiem, kreisi regulējošā domāšana un ka tām joprojām ir vieta pēc 50 gadiem “sociālismā”... Polarizācija vērojama daudzviet pasaulē, un spilgtākais piemērs ir ASV, kur prezidenta vēlēšanās jau kuru reizi rezultāti ir paredzami gana līdzīgi, laika gaitā polarizācijas līmenis pieaug, iespējas produktīvi sarunāties – sarūk. Latvijā polarizācijas virzienā, manuprāt, ir gājusi izpratne par zemes apsaimniekošanu – kāda tā ir laukos un kāda Rīgā.

To, ka šis pretnostatījums pieaug, rāda arī vairāki socioloģiski pētījumi. Tomēr daudz labākus rezultātus parasti iegūst, darbojoties vairāk skandināviskās tradīcijās – vienojoties, domājot par labāko rezultātu un sadarbību... Pie mums tā nav. Bet tas ir iespējams. Kaut vai piemērs no mūsu uzņēmuma: “Latvijas valsts mežos” strādā desmit vides eksperti, vieni no atzītākajiem Latvijā, piemēram, Uģis Bergmanis, Mārtiņš Kalniņš. Vides jautājumos sarunas uzņēmuma iekšienē notiek ar viņiem, lemjot, kā būtu labāk mežam un visiem meža iemītniekiem kopumā, ne tikai vienai vai otrai sugai atsevišķi, – kas ir jādara, lai suga justos labi vai biotops kvalitatīvi saglabātos ilgtermiņā.

– Vai šos desmit kolēģus pārmērīgi nekritizē nevalstiskais vides sektors par pārdošanos ražotājiem, rūpniekiem?

– Protams, esmu dzirdējis dažādus stāstus, un tie mani pat vairāk nekā izbrīna. Tā ir katastrofāla nespēja redzēt lielo bildi – kā būtu labāk Latvijai. Kā rīkoties, lai mēs kopā sasniegtu labāko. Ko darīt, lai Latvija joprojām būtu viena no zaļākajām valstīm pasaulē. Ikviens, kam piemīt spēja loģiski domāt un kas ir kaut nedaudz ceļojis, lieliski saprot, ka Latvija neapšaubāmi ir starp zaļākajām valstīm pasaulē. Kāpēc ir tik problemātiski ko darīt, kāpēc nemitīgi par kaut ko ir jāstrīdas? Jāvirzās tālāk, lai valsts attīstītos un mēs nepazaudētu latviešu tautu, lai mums augtu pārticība, nostiprinātos drošība, – tas, manuprāt, ir svarīgi, un šīs tēzes ir arī meža nozares filozofijas un stratēģijas pamatā.

– Par pārticību esmu runājis ar daudziem, arī ministriem. Latvijā ir daudz lietu, kuru trūkst. Visbiežāk runā par to, ka trūkst naudas. Šis gads faktiski sākās ar sen aizmirstu citātu – “We will be taupīgi” –, ko savulaik lieliski apspēlēja teātra žurka Kornēlija... Taupības režīms ir atgriezies. Naudu, vairāk vai mazāk, vajag visiem, bet kāpēc tik daudzi rīkojas tā, lai tās nebūtu vairāk?

– Lielisks jautājums uz kuru, loģiski, man nav atbildes. Skatoties uz “lielo stāstu” – kas notiek mums apkārt, kas mums varētu draudēt –, manuprāt, ļoti nopietni ir jādomā, kā palielināt ražošanu visam, kas izaug uz zemes, kas ir mūsu lielākais resurss, kā pievienot vērtību izaugušajam tā, lai mēs būtu stabilāki, turīgāki un drošāki. Ja pastāv varbūtība, ka citudien mums to visu var atņemt, kāpēc šodien neieguldīt, lai to saglabātu un pasargātu?!

– Kā, strādājot “Latvijas valsts mežos”, kas ir liels uzņēmums ne tikai Latvijas mērogā vien, tu vērtē pēdējā laika skaļākos un dīvainākos notikumus? Proti, kolīdz ir jārealizē liels vai lielāks projekts – “Rail Baltica”, žogs uz robežas, tilts pār Salacu, nozīmīgu ēku remontdarbi –, tā problēmas ir klāt...

– Būšu lakonisks, jo tevis jautāto pārlieku dziļi un detalizēti nepārzinu, lai gan dzirdējis esmu. Manuprāt, ir divas lietas: pirmā ir profesionalitāte – konkursa organizētāju, izpildītāju, uzraugu –, jo, pieļauju, ir vietas, kur tās trūkst; otrā – godīgums un godaprāts. “Latvijas valsts mežos” mēs esam panākuši to, ka mūsu organizētie konkursi ir caurskatāmi, godīgi, skaidri un saprotami, ko uzsver arī nozares kolēģi un sadarbības partneri. Konkursi netiek rīkoti vienam konkrētam uzņēmējam vai uzvarētājam.

Jāteic gan – un tas nav jāuztver kā attaisnojums –, ka tevis minēto lielo projektu realizācija buksē daudzviet pasaulē. Tā varētu būt plašāka problēma, piemēram, ja atceramies jaunās lidostas celtniecību Berlīnē.

– Ja “Latvijas valsts mežu” rīkotos konkursus vērtē augstu, vai pie jums neviens nav vērsies pēc padoma, kā labāk sagatavot noteikumus, kā organizēt citus procesus? No laba parauga allaž var mācīties.

– Jāteic, “Latvijas valsts meži” nav vadījuši vai organizējuši ne desmitiem miljonu vērtu tiltu būvniecību, ne 50 miljonu vērtu ēku projektēšanu. Pie mums vēršas pašvaldības, kas interesējas, kā mēs organizējam ceļu izbūvi, kas mums izdodas salīdzinoši ekonomiski un maksimāli kvalitatīvi meža apsaimniekošanas darbu veikšanai. Te noteikti jāatceras, ka meža ceļi ir domāti gan citam transportam, gan citam ātrumam, ja salīdzinām ar publiskajiem ceļiem.

– ”Latvijas valsts meži” aktīvi sadarbojas ar skolām. Mēdz runāt, ka skolās ārpus Rīgas strādāt esot vieglāk, Rīgas skolas esot jau cita pasaule.

– Zināmā mērā tas tā ir. Viens no skaidrojumiem – Latvijā turpinās urbanizācija, jaunā paaudze mežā un dabā dodas retāk, un ar nezinošiem vai maz zinošiem cilvēkiem ir grūtāk strādāt. Ja runājam par Rīgu, tās labākajās skolās ir tik daudz citu piedāvājumu un iespēju, ka šo skolu pārstāvjiem ir grūtāk izbrīvēt laiku atbraukt uz mežu un izmantot lielisko iespēju, ko dod “Latvijas valsts mežu” vides izglītības projekti. Tomēr ļoti daudzas skolas atrod laiku piedalīties, piemēram, mums ir ilggadēja un lieliska sadarbība ar Rīgas Teikas vidusskolu.

Drīz apritēs 20 gadi, kopš strādājam ar skolām, un redzam, ka darbs pamazām nes augļus. Kad veicam socioloģiskus pētījumus, top skaidrs, ka jauniešiem, kas pirms 10–12 gadiem mācījās 5. vai 6. klasē, kas ir mūsu pamatauditorija, uztvere par mežsaimniecību ir mainījusies, viņi uz nozari skatās izprotošāk, es pat sacītu – zinošāk. Manuprāt, Latvijā nav cita uzņēmuma, kas tika daudz darba un resursu ieguldītu skolu jaunatnes izglītošanā. Tas ir darbs ilgtermiņā, arī mežs aug ilgi, mēs negaidām rezultātus pēc gada vai diviem, bet esam pārliecināti, ka tie būs. Cita svarīga lieta, ko dzirdam no sarunām ar mūsu jaunajiem darbiniekiem, kas visbiežāk ir studējuši Jelgavā, Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Meža fakultātē (tagad Meža un vides zinātņu fakultāte), ka par mežsaimniecību viņi sākuši domāt pēc tikšanās ar mūsu darbiniekiem, skolas laikā piedaloties kādā pārgājienā vai citā pasākumā, kādā no mūsu vides izglītības programmām. Arī tas liecina, ka darbs bijis tā vērts.

Sadarbība ar skolām prasa nozīmīgus cilvēkresursus, lai nodrošinātu, piemēram, to, ka rudeņos katra 6. klase, kas vēlas, var doties uz mežu un sastapties ar mūsu kolēģiem. Aktīvākajā mēnesī, septembrī, šajā pasākumā “Meža ekspedīcija” tiek iesaistīti aptuveni 170 “Latvijas valsts mežu” darbinieku, un tas ir daudz. Runājot par meža ekspedīcijām, noslēgumā labprāt vērstos pie nozares kolēģiem: ja kādam ir interese, esat laipni aicināti iesaistīties. Mums ir ļoti pozitīva sadarbība ar “Silavu”, “Latvijas Finieri”, ar biedrību “Zaļās mājas”, un mēs noteikti varam atrast veidu, kā iesaistīt izglītošanas darbā citus mūsu nozares speciālistus un ekspertus.

– Vai tev ir skaidrs, kā Latvijā pareizi un gudri stāstīt par mežu un nozari?

– Domāju, nekur pasaulē nav atbildes – kurš saprātīgas un vajadzīgas lietas dara pareizi, bet kurš nepareizi. Mums, meža nozares pārstāvjiem, ir jārunā un jāstāsta daudz vairāk, un katram nozares patriotam, katram uzņēmumam ir jāstāsta savs stāsts, atceroties faktu, ka katrs situāciju redz citādāk, katrs stāstu redz citādāk, un tas ir pareizi, tas ir gudrākais sarunas veids. Vienlaikus – daudzbalsīgi un reizē – plaši, paturot prātā nozares kopējo stratēģiju un mērķus. Jāstāsta tikai un vienīgi patiesība un jāspēj aizraut sarunu biedru.