Jānis Dimants: Vai tik "savējie" no aizmugures nesāks šaut?! ^{Apriņķis.lv}

Māksliniek, ieklausies, ko teic ķekaviete!

“Mūsu enerģija ir tur, kur ir mūsu domas. Ja gaužamies un čīkstam, tad tam arī iztērējam enerģiju. Bet labāk to ziedot kaut kam jaukam. Vai vienmēr ir jādaudzina sliktais?” – tā divu lappušu garajā intervijā teikusi viņa – folkloriste, latviskas dzīvesziņas kopēja, diplomēta bibliotekāre, kura šobrīd strādā un gādā par lasītājiem nelielā ciematiņā. Jā, viņa – Gunta Saule, Ķekavas puses personība, kurā ir tik spirdzinoši ieklausīties pretstatā, jā, arī personībai mākslas pasaulē, diemžēl nereti par skandalozu dēvētā Hermaņa izvirdumos. Lai arī kā, mediju apskatnieks atļaujas abus iekļaut kā novembra tematikai piederošus.

Par svētku mēnesī lasīto, redzēto,  dzirdēto izteikts ne mazums vērtējumu, viedokļu. Tomēr liekas, ka kaut kas palicis arī nepateikts, apzināti vai neapzināti noklusēts; pilnīgi piemirsts dažs labs notikums ar vēsturiski būtisku vai pat ļoti būtisku nozīmi un vistiešākajā saistībā ar 21. gadsimta izdarībām. 

Kad svinīgajos pasākumos bija izskanējušas pateicības un apbrīnas vārdi par valsts dibinātājiem, pats savu svinētāju aprindās, paceldams vīna kausu, atļāvos tēlaini apjaust, kādas velnišķīgas grūtības nācies pārlaist, sākot jau ar nākamajām dienām pēc neatkarības proklamēšanas. Bija vispirms taču jāņem rokās ieroči. Jau novembra beigās mūsdienu Latvijas robežai pāri bija iebrāzusies padomju Sarkanā armija. Vēl pēc pāris mēnešiem Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdības kontrolētā teritorija bija sarukusi līdz Liepājas apkārtnei. Vairākas reizes tika nomainīta Latvijas galvaspilsēta – no Rīgas tā brītiņu pabija Jelgavā, devās tālāk uz Liepāju un kādu laiku uzturējās jūrā uz tirdzniecības kuģa klāja. Bet nāca arī uzvaras un atpakaļceļš uz Rīgu. Par nožēlu, galvaspilsētai no jauna nācās pārcelties, šoreiz uz Cēsīm; par laimi, drīz tomēr varēja atgriezties atkal Rīgā. Neatkarības karš prasīja vairāk nekā 3000 mūsu karavīru un tūkstošiem civiliedzīvotāju dzīvību. Taču, ziedojoties valsts labā, nāca arī uzvaras. Tikai šodien prātam neaptverami liekas, ko tas prasījis, lai jaunā valsts ekonomiski atgūtos no visām šaušalīgajām sekām…

Tikmēr tajās pašās novembra dienās ne tikai iztēlē, bet kā pilnīgu realitāti nācās uztvert video vēstījumu, ka Krievija pirmo reizi kopš pilna  mēroga kara sākuma ir izšāvusi uz Ukrainu starpkontinentālo ballistisko raķeti, kas spējīga nest arī kodolgalviņu. Ekspertu secinājums: Krievijas kārtējais mēģinājums iebiedēt Ukrainu, tās sabiedrotos ar kodoldraudiem. Pats Krievijas Putins pasaulei norādījis, ka, jā, tā bijusi hiperskaņas ballistiskā raķete, bet bez kodolieročiem… Vai nākamais šāviņš jau varētu būt arī ar attiecīgajām galviņām, pilsētas un ciemus pārvēršot pelnos? Vai ne tā, Vladimir Vladimirovič?! Interesanti, ko šamais atbildētu uz tādu “Rīgas Apriņķa Avīzes” jautājumu. Protams, atbildi nesagaidīsim. Bet varbūt to varētu sniegt Krievijas vēstniecība Latvijā. Kamēr arī tādas nav, atliek pašiem rēķināties, ka globālā kodolspriedze, iespējamā Trešā pasaules kara draudi vairojas. 

Viens nav karotājs

Tikmēr pie mums militārajā jomā un tieši novembrī, tiesa, bez pārliekas pompozitātes, toties pietuvinātiem reāliem kauju apstākļiem, ritējušas NATO daudznacionālās brigādes pirmās pilna mēroga mācības, kurās piedalījušies vairāk nekā 3500 sabiedroto karavīru. Šķiet, varam itin droši rēķināties, ka, ja nu kas, tiešām no mūsu zemes pirmā centimetra trīspadsmit NATO valstu apvienotie spēki mūs sargās. Kādi aizstāvji mums līdzās, vai ne?! Ja ar sabiedrotajiem neiesim pret iebrucēju pirmajās rindās, valstu trīspadsmitniekam var saplakt dūša. Taču patlaban mums, Eiropai, faktiski pasaulei globāli svarīgākais – lai Ukraina uzvar krievu iebrucējus.

Šeit pie viena grūtsirdīgi jāatzīst, ka nez kāpēc sākam aizmirst savus sabiedrotos, kas daudzējādā ziņā mums izšķirīgi tika līdzējuši uzvarēt Neatkarības karā. Lāčplēša dienas pasākumos jo īpaši nāktos atzīmēt, izteikt suminājumus un pateicības visiem tiem citzemju pārstāvjiem, kas arī tika lējuši asinis un pat atdevuši dzīvības brīvas Latvijas aizstāvībai. Lasītājiem jo silti iesaku ielāgot, ka slavenajās Cēsu kaujās 1919. gada jūnijā uzvarējām, pateicoties bāleliņiem igaunīšiem. Pateicoties britiem un frančiem, nāca uzvara pret bēdīgi slaveno Bermontu pie Rīgas tā paša gada oktobrī, novembrī. Pateicoties poļiem, notika Latgales atbrīvošana 1920. gada janvārī.

Simtgadīgos vēstures avotos un no jauna mūsdienās iznākušajā faktiem un atzinumiem pārbagātajā grāmatā “Latvijas Republikas dibinātāji un atjaunotāji” (2023) pateikts tas ļoti, ļoti būtiskais pāris teikumos. Protams, neatkarības izcīnīšanai bijusi griba, vēlme un gatavība ziedoties valsts labā mūsu pašu tautai, turklāt ne tikai latviešu, bet arī baltvācu, krievu, ebreju, citu šeit mītošo tautību ļaužiem. Tas arī bijis gana svarīgs arguments ārvalstu palīdzības saņemšanai. Diemžēl pašreizējā dramatisma pilnajā situācijā mums vienotība, maigi izsakoties, pačibējusi. Nav izslēgta varbūtība, ka, ejot kaujā  pret iebrucēju, kāds “savējais” sāk zvetēt no aizmugures…

Tomēr nevaram dzīvot tikai bailēs un trīcēšanā par nezināmo, kas var nākt kaut vai rīt, ap Ziemassvētkiem vai pēc gada un vēl tālākā nākotnē. Muļķīgi sanācis, ka 21. gadsimta trakumiem pa vidu esam sākuši rīkot savus lokālos. Par to, ko esam jau izdarījuši Rīgas centra Esplanādē un ko iecerējuši tepat Kronvalda parkā, mediju apskatnieks jau aprādījis vienā no avīzes iepriekšējiem numuriem. Turpinājumā jāatklāj, kāds varētu izvērsties Andreja Upīša pieminekļa sazāģēšanas un tālāk jau kā jauna mākslas paveida prezentācijas pasākums, kas taču, domājams, tiks rīkots ar vērienu, nevis tā, kā, izrīkojoties nakts melnumā pa kluso, darīja Rīgas mērs Vilnis Ķirsis ar citu pieminekli.

Tēlnieks un Rīgas domes deputāts Ivars Drulle atvēzējies uz ko grandiozu. Pie viena jāatgādina, ka šis pats Drulle ievērību un nievas bija guvis, publiski vēršoties pret tautasdziesmu, kas skandēta ar vārdiem “pats par savu naudu dzēru, pats skrēj’ savu kumeliņu”. Tas tak esot atklāts mudinājums uz alkoholu! Viņam šķebinot, ka Latvijas kori parasti ar īpašu lepnumu dziedot rindiņas nevis par mammai atņemtiem grašiem, bet gan pats par saviem līdzekļiem (“Kultūras Diena”, 15.08.2024). 

Zinot šīs Drulles dullības, dzimis asprātīgs, bet, iespējams, pozitīvu iznākumu nesošs variants. Kad, domājams, plaši izsludinātajā sarīkojumā pie Upīša pieminekļa ar zāģi rokās ierodas pats aizgrābtās idejas autors, sākas to it kā jau dzērājdziesmu skanējums, aizšalc tās pašas drastiskās melodijas, ko nereti pat ierindas solī bija dziedājuši mūsu slavenie latviešu strēlnieki. Pasākuma apsargi jau neko nevarētu izdarīt – skan tak populāras melodijas, tauta uzgavilē. Šķiet, Drulle tomēr prastos, ka ar viņam netīkamajām melodijām tiek izāzēts un pieminekļa griešanai izraudzīto zāģi noliek malā vai arī tas pats izkrīt no zāģētāja rokām. Tā vai citādi, barbariskais pasākums tiktu apturēts. Glābts būtu Upīša piemineklis un valsts pasargāta no starptautiska negoda…