Karīna Lapšina – dejas pedagoģe Ādažos ^{Apriņķis.lv}

– Zinu, ka nupat saņēmāt īpašu apbalvojumu. Pastāstiet par to mazliet vairāk!

– Es saņēmu balvu “Gada pedagogs profesionālās ievirzes izglītībā mākslās”. Šo apbalvošanu organizēja Ādažu novada dome, lai godinātu vietējos iedzīvotājus, kas ir paveikuši kaut ko būtisku novada labā, palīdzējuši to izcelt, uzturēt tā labklājību, veicināt labbūtību.

– Kur jūs mācāt dejot?

– Es strādāju Ādažu novada Mākslu skolas Dejas nodaļā. Pasniedzu laikmetīgo deju un “Fighting monkey” tehniku.

– Kā jūs izvēlējāties savu profesionālo ceļu? Vai bērnībā apmeklējāt dejošanas pulciņus?

– Te laikam pie vainas ir mana mamma, kas mudināja mani dejot, jo viņai pašai dzīvē nebija tādas iespējas, lai gan ļoti gribējās. Mamma nodarbojās ar vieglatlētiku. Man liekas, kamēr es mammai vēl biju vēderā, viņa jau bija izplānojusi, kādos pulciņos mani laist. No trīsarpus gadiem sāku apmeklēt dažādas nodarbības, līdz nonācu tautas deju ansamblī “Uguntiņa”.

– Uzzinot, ka gaida meitiņu, mamma droši vien bija ļoti priecīga, jo saprata, ka kopā ar viņu varēs realizēt savu sapni.

– Mamma bija priecīga, bet tētis dzemdību nodaļā palātas kaimiņienei, kurai bija piedzimis puika, prasīja, vai nevarot bērnus samainīt. To viņš, protams, teica ar humoru.

– Cik gadus jūs nodejojāt “Uguntiņā”?

– Ļoti ilgi. Šķiet, kādus divdesmit četrus gadus. “Uguntiņa” ir bijusi liela manas dzīves daļa, man tur joprojām ir daudz draugu. Es vēl atceros, kā mēs ievācāmies Skolēnu pils telpās, kā gājām uz mēģinājumiem. Deju zālē vēl nebija ielikta normāla grīda, koridorā bija milzīgas ķieģeļu kaudzes. Mēs piedzīvojām tos visus trakos remontdarbus.

– Ja nemaldos, “Uguntiņā” dejo tikai bērni, vai ne?

– Tā visi domā. Man bija saruna ar šī ansambļa dibinātāju Audionu Līventāli, un viņa teica: “Tas ir stereotips, ka “Uguntiņa” ir bērnu kolektīvs.” Patiesībā tā nekad nav bijis. Mēs izveidojām jauniešu grupu, uzstājāmies skatēs un piedalījāmies deju svētkos kā A grupas kolektīvs.

– Cik gadu bija vecākajam “Uguntiņas” dejotājam?

– Grupā dejoja arī par mani vecāki dejotāji, viņiem noteikti bija vairāk par divdesmit pieciem gadiem. Kad beidzu savas gaitas šajā ansamblī, man bija apmēram tikpat.

– Kad absolvējāt vidusskolu, iestājāties Kultūras akadēmijā?

– Nē, aizgāju uz Rīgas Tehnisko universitāti studēt uzņēmējdarbību un vadīšanu.

– Pabeidzāt to?

– Jā, man ir maģistra grāds ekonomikā.

– Un kurā brīdī tad parādījās Kultūras akadēmija?

– Stāsts ir mazliet garāks. Kad vēl mācījos Rīgas Tehniskās universitātes bakalauros, paralēli sāku apgūt horeogrāfiju Kultūras koledžā, bet otrā semestra beigās klasiskās dejas eksāmenā dabūju traumu – no lēciena neveiksmīgi piezemējos uz grīdas, un man bija plīsums pēdā. Uz divām nedēļām tika uzlikts ģipsis. Dejošanā nācās paņemt pauzi.

Man vajadzēja pabeigt ekonomikas studijas – tā vairāk bija vecāku prasība, nevis mana izvēle. Kad sadziedēju kāju, iestājos Rīgas Tehniskās universitātes maģistros, absolvēju studijas, un tad man bija “visu vai neko” – iesniedzu dokumentus Kultūras akadēmijas horeogrāfos, jo zināju: ja neizdarīšu to tagad, tad neizdarīšu nekad.

Es tobrīd vispār biju absolūts bērns. Bērns, kuram ir uzlikta pieauguša cilvēka atbildība – rūpēties par suni, mācīties, studēt nopietnā augstskolā. Man šķiet, es tā ļoti plūdu, tāpēc ka man jau viss bija. Vecāki mani nodrošināja, bet es pati sevi tajā brīdī vēl neapzinājos tā, kā apzinos tagad.

– Jūs esat dejojusi arī Agra Daņiļeviča “Dzirnās”, kas ir ļoti prestiža deju skola.

– Kad beidzu studēt Kultūras koledžā, sapratu, ka manā dzīvē ir par maz dejošanas, tādēļ pievienojos “Dzirnām”. Lēnā garā biju atkopusies no traumas. “Dzirnās” strādāja brīnišķīga horeogrāfe un deju pasniedzēja Rūta Normane, un lielā mērā pateicoties tieši viņai es iestājos Latvijas Kultūras akadēmijā. Atceros, ka tieši pirms iestājeksāmeniem runāju ar Rūtu, domāju, ko darīt: iet vai neiet. Raizējos, vai varēšu izturēt studiju slodzi – man tobrīd bija divdesmit septiņi gadi.

Četri gadi Kultūras akadēmijā bija ļoti izaicinošs laiks – mēs strādājām septiņas dienas nedēļā, dejojām vairāk par savu saprašanu. Dzīvojām tādā burbulī, ka nekas cits neeksistēja. Bijām dejotāji desmit līdz divpadsmit stundas dienā. Kad pabeidzu bakalaura studijas, man bija diezgan traki iekšējie pārdzīvojumi un depresija. Tobrīd likās loģiski aizbraukt prom, un es devos uz Londonu, kur nodzīvoju gadu.

– Kāpēc izvēlējāties tieši Londonu?

– Biju plānojusi tur iestāties deju skolā, maģistra studiju programmā. Bet tieši pirms iestājeksāmeniem atkal satraumēju kāju – skrēju pa slapjajām pilsētas ielām un paslīdēju. Likās, ka izmežģīju potīti, bet īstenībā biju izsitusi iegurni. Iestājeksāmenos vērtētājiem nepateicu, ka man ir trauma un ka daudz ko vienkārši nevaru izdarīt. Iepriekšējā vakarā aizskrēju pie manuālās terapeites, kura iesaucās: tu esi izsitusi iegurni, divas nedēļas no vietas šādi staigā un brīnies, ka nevari nostāvēt uz kājām, un rīt vēl domā iet uz iestājeksāmeniem?!

– Aizgājāt arī?

– Jā, bet tie eksāmeni bija skumīgi. Kad atvēru deju skolas durvis, sapratu, ka nemaz negribu tur atrasties, bet tāpat aizgāju dejot.

– Viss izdevās, kā bijāt plānojusi?

– Tā gan nevarētu teikt. Protams, kad uzzini, ka neesi uzņemta, tad ir visas iespējamās emocijas. Es paralēli stājos vēl vienā programmā, bet tur diemžēl man nevarēja nodrošināt tādus priekšmetus, kurus es gribēju, tāpēc man piedāvāja iet uz citu deju skolu, arī Londonā. Es teicu: nē, man nevajag citu skolu, es gribēju tikai pie jums, un, ja netieku mācīties šeit, tad braucu prom. Tā es lidoju atpakaļ uz Rīgu. Tas bija 2016. gads.

– Kā jutāties, atgriežoties Latvijā?

– Likās, ka esmu izkritusi no aprites, te dzīve strauji bija ritējusi uz priekšu. Domāju: kurš mani ņems darbā, ja tik ilgi esmu bijusi prom? Pirmais piedāvājums, ko saņēmu, bija dejot operā “Fausts”. Jutos ļoti laimīga. Iepazinos ar brīnišķīgu kinorežisoru Aiku Karapetjanu, ar kuru mums gana bieži sanāk sastrādāties. Mēs no savas profesionālās pozīcijas vienmēr cenšamies viens otru atbalstīt. Es aizeju uz viņa izrādēm, filmām vai pati tajās piedalos pilnīgi nejauši. Aiks vienmēr nāk arī uz manām dejas pirmizrādēm. Man ir svarīgs viņa redzējums.

– Ko šobrīd darāt?

– Strādāju Ādažos, dejoju “Faustā” un mācos Latvijas Kultūras akadēmijas doktorantūrā. 

– Vai nav grūti braukāt uz Ādažiem no Rīgas?

– Paldies tiem, kas rūpējas par satiksmi, jo autobusi brauc regulāri gan turp, gan atpakaļ! Ādaži ir ļoti apdzīvota vieta, par loģistiku tur pienācīgi rūpējas. Balvas pasniegšanas pasākumā viena sieviete tieši stāstīja, ka Ādažos jau ir tāda sajūta kā Pļavniekos – māja pie mājas. Viss notiek pilnā sparā, tiek celtas jaunas skolas un bērnudārzi.

– Kā jūs vispār nonācāt Ādažos?

– Nejaušības pēc. Tas notika caur manu bērnības draudzeni Agnesi Ferri-Navarro, kas ir manas Dejas nodaļas priekšniece, es viņu saucu par bosu. Mēs satikāmies vienā pasākumā. Agnese bija atgriezusies no bērna kopšanas atvaļinājuma un veidoja jaunu deju pedagogu sastāvu. Viņa jautāja, vai es arī gribētu pievienoties. Atbildēju, ka īsti negribu, bet varam pamēģināt. Tā jau ceturto gadu strādāju Dejas nodaļā, esmu ļoti pateicīga, ka varu tur būt. Man ir brīnišķīgi kolēģi, brīnišķīga vadība un superīgi audzēkņi.

– Kādi ir jūsu pienākumi Dejas nodaļā?

– Mans darba lauciņš ir kustība. Es strādāju ar laikmetīgo deju visdažādākajās izpausmēs un virzienos. Liels fokuss tiek likts uz “Fighting monkey” praksi, ar ko es nodarbojos jau ceturto gadu. Tā ir īpaša kustību prakse, kurā būtiska nozīme ir radošumam un komunikācijai. Abi šīs dejas prakses radītāji ir vīrs un sieva – Linda Kapetanea un Jozefs Fručeks. Viņu tīmekļvietnē fightingmonkey.net ir norādīti visi treneri, starp tiem esmu arī es. Mācījos viņu mentoringa programmā. Tagad man katru gadu ir jāapmeklē meistarklases, lai atjaunotu savu sertifikātu un varētu pasniegt šo praksi.

– Cik daudz audzēkņu jums ir?

– Manā pārraudzībā ir bērni no pirmās līdz sestajai klasei. Šķiet, kopā varētu būt aptuveni septiņdesmit bērnu. Mums pēc divām nedēļām notiks Dziesmu un deju svētku skate Valmierā. 

Šobrīd Ādažos esmu tik daudz, cik vien iespējams. Mani bērni no Ādažiem brauc arī uz Rīgu. Šodien, piemēram, mēģinājām Rīgā. Tiekamies ļoti bieži. Citreiz divas reizes, citreiz trīs un četras reizes nedēļā. Tas ir atkarīgs no mana grafika. Pašlaik ir saspringts laiks skašu dēļ, līdz ar to notiek daudz mēģinājumu, arī brīvdienās.

– Vai bērni jūs uzskata par tādu kā otro mammu?

– Es drīzāk teiktu, ka esmu viņiem draugs, nevis mamma. Mēs diezgan daudz komunicējam par dažādām tēmām. Par to, ko man skolā nemācīja, bet kas ir jāizrunā. Bērni aug, attīstās, draudzējas un veido tādu drošu un patīkamu vidi savā starpā. Katram no viņiem ir superforša mamma, kas atbalsta savu bērnu, un es varu būt domubiedrs. Mēs mācāmies cits no cita. Nav tā, ka es atnāku un viņiem grūžu galvā kaut kādas zināšanas, saku, ka tagad ir jādara tā. Nē. Viņi visi ir ļoti gudri, izglītoti un attīstīti jaunieši. Es nekad neesmu domājusi par sevi kā viņu mammu. Varbūt maniem draugiem varētu būt tāds priekšstats par mani, bet es tā galīgi nejūtos. 

– Kādi darbi jums ieplānoti nākotnē?

– Man jau patīk notikumi ar apgriezieniem, jo es pati taisu izrādes. Šobrīd sāku gatavoties disertācijai – plānoju radīt savu mākslas darbu. Patlaban vienlaikus jādomā par daudzām lietām. Ja mums Ādažos būs iespēja sarīkot kādu lielāku pasākumu, tad mēs to darīsim. Man ir forši, aktīvi kolēģi. Šovasar kopā ar režisoru Emīlu Alpu izveidojām izrādi bērniem “Tas viss dzīvo mūsos” par mobinga tēmu. 14. decembrī tā tiks izrādīta koncertzālē “Baltais flīģelis” Siguldā. Nākamajā pusgadā notiks Deju svētki. Nestāvam uz vietas, pasākumu klāsts raiti paplašinās. Mēs ar Dejas nodaļas vadītāju arī visu laiku kaut ko saštukojam, lai bērniem varētu piedāvāt vairāk iespēju un kopā ar viņiem paši bagātināt savu pieredzi. Tā mēs darbojamies.

Šobrīd mana uzmanība sadalīta starp Ādažiem un doktorantūru. Līdz ar to, kad nāk klāt citi darbi, ļoti izvērtēju, kas ir svarīgi un ko es vispār varu pavilkt. Man patīk daudz strādāt, tāpēc jau laikam esmu tur, kur esmu. Un laikam tāpēc mana vadība, mani skolas kolēģi izdomāja, ka jāiedod man šāds apbalvojums. Pirmo reizi kaut ko tādu saņēmu. Ejot pēc diploma, pat kājas trīcēja. 

– Kā noritēja apbalvošanas ceremonija?

– Mēs noklausījāmies stundu garu Raimonda Paula koncertu, kas bija brīnišķīgi. Maestro mūs, ādažniekus, ļoti palutināja. Tas bija ārkārtīgi jauki. Pēc tam notika apbalvošana, kas bija gana raita. Vakara vadītāji par katru cilvēku īsi pastāstīja būtiskāko.

– Kur glabājat savu diplomu? Vai tam mājā atvēlēta kāda goda vieta? 

– Man šobrīd ir tāds diezgan delikāts iekšējais stāvoklis, kad ļoti daudzas lietas notiek paralēli, un esmu pateicīga, ka man izsaka atzinību un respektē to, ko un kā es daru. Bet nav tā, ka es balvas salieku plauktā un gaidu, kad draugi nāks ciemos un sajūsmināsies par tām. Diploms stāv grāmatplauktā – blakus man svarīgām grāmatām.

– Kādas grāmatas jūs saista?

– Pēdējos gados ļoti daudz lasu par savstarpējām attiecībām, par cilvēku komunikāciju. Tieši tas mani šobrīd interesē. Šo tēmu es pētīšu arī savā disertācijā.

– Kādā valodā lasāt?

– Visas grāmatas lasu angliski. Man skolā ne pārāk patika latviešu valodas stundas. Tas nav mans, es to atzinu un pieņēmu. Es dzīvoju Latvijā, runāju latviski, un viss ir kārtībā, vienkārši ir priekšmeti, kas var nepatikt. Mums bija brīnišķīga latviešu valodas skolotāja, bet latviešu valoda man nepatika.

– Vai jums pietiek laika arī atpūtai?

– Es satiekos ar saviem draugiem, cik nu tas ir iespējams, jo viņi dzīvo pēc tāda paša grafika kā es. Vēl esmu sākusi skriet. Jo kādā brīdī man iestājās tāds kā iekšējs bloks, bija ļoti grūti padejot. Sapratu, ka man kaut kā vajag dabūt uz āru to, kas iekšā ir sakrājies. Šodien biju skatīties ziemas skriešanas apavus. Nevēlos šo nodarbi atstāt novārtā. Mana labākā draudzene Anna jautāja, vai es gribētu noskriet kopā ar viņu pusmaratonu, un es atbildēju: parunāsim par to maijā! Ja būšu gatava, gan jau skriešu.

– Kāpēc izvēlējāties tieši skriešanu?

– Man bija sesija ar savu terapeitu, un nākamajā dienā pēkšņi radās vēlme skriet. Es uzvilku apavus un devos ārā. Nekad nebiju jutusi tādu entuziasmu, jo iepriekš skriešana vienmēr bija beigusies ar “ātrajiem”. Man ir uzcēlusies nenormāla temperatūra, ir bijis neizkliegtais protests, kura dēļ viss kaklā aiziet ciet. Viens no iedvesmojošajiem cilvēkiem manā dzīvē ir mans tuvs draugs Toms Grēviņš, kurš arī ir sācis skriet. Mēs ļoti daudz par šo tēmu diskutējam. Katru reizi, kad noskrienu savu garo distanci, viņš par to uzzina pirmais.

– Ir sācies viņa vadītais “Dod pieci!” maratons. Vai arī pati piedalāties šajā pasākumā?

– Kā kuru gadu. Esmu bijusi viņu stikla studijā, kā arī iesaistījusi savus deju kolēģus kopīgās aktivitātēs. Gribas kaut kādās lietās palīdzēt. Mums katram ir liela bagāža, ar kuru padalīties.

– Paldies par interesanto stāstījumu. Novēlēsim, lai jums izdodas veiksmīgi aizstāvēt disertāciju un lai nule saņemtais apbalvojums ir tikai sākums uz virsotnēm!