Jānis Dimants: Kamēr nav "nu tik būs", tikmēr lecam pa vecam ^{Apriņķis.lv}

Patiesībā jau esam pieraduši ne pie tādiem vien vēstījumiem. Taču šajos Jaungada svētkos, sākot ar svinētāju slaktiņu, kā slūžas tika parauta vaļā pasaules trakumu biedējoša lavīna, ieskaitot pašmāju traģēdiju uz Ventspils šosejas ar dziedātājiem, kas bija ceļā uz starptautisku konkursu Daugavpilī. No citurienes ne mazāk baisi vēstījumi: Lasvegasā pie prezidenta Trampa viesnīcas eksplodē automašīna “Tesla”, Melnkalnē pēc divpadsmit cilvēku nogalināšanas uzbrucējs nošāvies. Aizvadītajā gadā daudz asiņu izliets ne tikai karā Ukrainā, bet vēl vairākos desmitos bruņotu konfliktu visā pasaulē – tas bijis lielākais skaits pēc Otrā pasaules kara. Politiskā vardarbība pasaulē pieaugusi par divdesmit pieciem procentiem.

Kas darās tai trakajā, trakajā mūsu pasaulītē?! Savu tiesu vēl piespēlē arī daba, kas, šķiet, sazvērējusies pret cilvēku neprāta izdarībām. Gan ne Jaungada pirmajās stundās, bet ar mazītiņu laika distanci ziņu kanālus pāršalca vēsts, ka ASV skārusi spēcīga sniega vētra, liekot par sevi manīt vairāk nekā sešdesmit miljoniem cilvēku. Brīdinājumi par vētru izsludināti neierasti plašā teritorijā.

Par dabas stihijām mūs pašus pabaida visu zinošais laika pareģis Toms Bricis un viņa tikpat jaudīgā kolēģīte Ilze Golubeva. Ar draudīgu pieskaņu nāk ziņa, ka ļoti strauji ceļas ūdens līmenis Durbes upē, izskan brīdinājumi par teritoriju applūšanu. Ūdens līmenis ceļas arī Salacas un Gaujas baseina upēs. Vai nav brīnums? Ziemas spelgoņa vietā jāglābjas no ūdensplūdiem!

Pašmāju vai pati karstākā ziņa bijusi tā, ka Jaungada naktī Ķekavas novadā cilvēks sev sejā iešāvis salūta raķeti. Tikām brīdināti, ka šaudīties nevajadzētu un nedrīkstētu, bet kur nu vēl tik neuzmanīgi! Žēl cilvēka, labi vismaz, ka palicis dzīvs.

Pats birdinu bēru asaras

Jāatklāj lasītājiem, ka aizvadītajos Ziemassvētkos savējo lokā tiku izdarījis kaut ko līdzīgu bērēšanai. Jā, paņēmu pāris malku no trauka, ko varētu dēvēt par rūgto biķeri, norausu no vaiga pāris asaru un atvadījos… Līdzās esošie sirmgalvja puņķošanos saprata: šamējais no sava pagarā mūža tak lielāko daļu aizvadījis nu jau jāteic kādreizējā Latvijas Televīzijā, kuras no 1. janvāra vairs nebūs. No dažādajiem ziņojumiem bija noprotams, ka nebūs vairs arī tik ierasto LTV1 un LTV7, bet ir un būs ar birokrātisku pieskaņu nodēvētais Latvijas Sabiedriskais medijs.

Taču par lielu pārsteigumu jau pieminētajos 1. janvāra ziņu izlaidumos un tālāk līdz pat šai baltai dienai viss rit pilnīgi tāpat, kā bijis izsenis. Ziņu izlaiduma vadītāja kaut vai pēc pasaules traģisko notikumu izklāsta varēja pavēstīt, ka mums taču ir arī kas patīkams vai pat ļoti patīkams, proti – mēs šeit Zaķusalas apartamentos neesam vairs maza saujiņa, bet saveidots kolektīvs kopā ar Latvijas Radio. Kļūstam radoši un tehniski spēcīgāki, ar ievērojamu budžeta palielinājumu šogad un turpmākajos gados.

Apvienošanas projekta īstenotāji dokumentāri apliecina jauna satura programmu klāstu, “izcilas kvalitātes vairošanas ieceres”. Viss skatītāju labad. Tāpēc tiek prognozēts jau šogad un turpmāk katru gadu par četriem pieciem procentpunktiem palielināt skatītāju uzticības pieaugumu. Ja būtu ienākuši, varētu nolasīt kādus uzticīgo skatītāju apsveikumus un vēlējumus, sākot jaunu laikmetu Latvijas medijvēsturē.

Domājams, lasītāji nojauš, ka šāds ieteikto fragmentiņu pabārstījums skatītāju uzrunāšanai ir ar zināmu ironijas piedevu. Pasmīkņāšanai.

Vai tik LSM netop par otru skandalozo “Rail Baltica”?

Jā. Tālab īsti vietā un laikā jau pirmajā žurnāla “Sestdiena” šā gada numurā acīgais komentētājs Guntars Gūte atklāj: “Ir diezgan lielas aizdomas, ka tuvākajos gados mēs vēl piedzīvosim brīnumus šajā jomā, jo negribīgi patlaban publiski tiek runāts par LSM nodrošinājumu ar telpām.” Pats galvenais televīzijas un radio apvienošanas entuziasts SEPLP priekšnieks Jānis Siksnis nule atklājis, ka jautājums par Latvijas Sabiedriskā medija mājvietu vēl tikai tiks detalizēti analizēts. Skaidrs esot tika tas: vai nu radionama Doma laukumā vai televīzijas ēkas Zaķusalā renovācija, vai arī jaunas ēkas būvniecība prasīs lielus ieguldījumus.

Tas, vai budžeta veidotāji iekļausies, jāteic atklāti, milzu līdzekļu rašanā, paliek vispārējā neziņā. Klīst tikai tādas paklusas valodiņas, ka labi jau būtu, ja abi līdz šim atsevišķi strādājošie mediji atrastos zem viena jumta, kur tiktu nodrošināti ar modernāko aprīkojumu un visu citu nepieciešamo, lai mūsdienu valsts galvenais medijs kā acuraugs stāvētu un darbotos arī drošības sardzē. Tagad esam pusizjauktā situācijā. Ar Zaķusalas grūt sākušo daudzstāvnieci paliekam gluži kā ar Daugavā iedzīto apkaunojošo pāli, kas kļuvis kā zīmols saceltajai jezgai sakarā ar bēdīgi slavenā dzelzceļa izbūvi vai arī šī dižprojekta iespējamo iesaldēšanu.

Vai jel tiešām pietrūcis prāta, ka vispirms būtu izlemjams jautājums, kur un kā būs ar jaundibināmā ārkārtīgi sarežģītā iestādījuma izvietošanu, un tad varētu dot “aidā!” – izdarām oficiālu apvienošanos. Un katrs zinām, kurp rīt ejam uz darbu un īstenojam lielās pārvērtības sabiedrības informētības, kultūras, izglītības vairošanai, visam, ko varam uzskatīt par 21. gadsimta dienišķu vajadzību. Tikai, jā, kad tas varētu īstenoties un kas vispār reāli sagaidāms? Sākoties LSM otrajai darba nedēļai, beidzot atklātībā pie radioklausītājiem raidījumā “Labrīt!” ierodas jaunā uzņēmuma jaunā valdes priekšsēdētāja Laima Zūzena. Laikam ir informēta, ka kāds dullais zvana un interesējas, kālab programmās nav jauno vēsmu. Kundze lietišķi skaidro: šogad koncentrēsimies uz administratīvo funkciju apvienošanu, tad priekšā stratēģiskā plānošana… Par to, kad sagaidāms reālais jaunā LSM pienesums – ne vārda.

Tad nu līdz tam, izmantojot Valsts prezidenta terminoloģiju Vecgada uzrunā no lēkšanas uz ecēšām, attiecībā uz LSM paņemsim tautas gudrībā ieteikto “lecam pa vecam”. Spriedelēšana bez reālas rīcības var ieilgt gadiem. Toties LSM dzimšanas datums negrozāmi paliek iefiksēts visās vēstures annālēs. Svinēsim tik nost un kaut ko jel uzcītīgi gaidīsim. 

Ak, kāda sakritība sanākusi ar tām dzimšanas dienām! Tuvojas tā arī pašam. Gan jāatzīst, ka esmu jubileju svinēšanas pretinieks. Taču šoreiz nevaru izvairīties, jo tā pienākusi ar maģisku gadu skaitli 88; savām astoņām dzimtas atvasītēm to nekādi nevaru liegt. Tad jau arī vietējie biogrāfi droši vien atklās, ka jubilārs vienlaikus ar ābeci iemācījies lasīt avīzes un jau bērnībā zinājis, ka būs žurnālists. Te uzreiz jāpaskaidro, ka ļoti kaismīgs avīžu lasītājs savulaik bijis mans tēvs un plašā lauku apkaimē pazīstams kā karu un citu pasaules notikumu vienreizējs pārzinātājs.

Nesāktu še rakņāties dzimtas padarīšanās, ja ne žurnālistiskā intriga, ko tēvs lasījis dēlēna piedzimšanas dienā. Misiņa bibliotēkā uzeju avīzi “Jaunākās Ziņas”, un jau pirmajā lappusē pavīd kaut kas tik ierasts, pazīstams, lasīts, dzirdēts, redzēts. Ievadījums ar virsrakstu “Šķēršļi, kas kavē Eiropas saprašanos”. Apakšvirsrakstos – “Berlīnes un Parīzes pretišķības”, “Anglija prasīs paskaidrot Hitlera runu”, “Tiek prasīts pārraut saites starp Parīzi un Maskavu”. Vēl tajā pašā pirmajā lappusē: “Stāvoklis Ziemeļamerikas plūdu apgabalos pieņem arvien katastrofālākus apjomus. Ap 5000 cilvēku dienu un nakti nepārtraukti cīnās ar draudīgajām plūdu briesmām…”

Tālāk atļaujos strauji pamainīt dramatiskās tēmas norišu laiku un paturpināt ar nule aizvadītās nedēļas briesmu aktualitāti numur viens, ka ASV lielpilsētu Losandželosu plosa postošākie mežu ugunsgrēki pilsētas vēsturē. Uguns ir iznīcinājusi tūkstošiem ēku, vairāk nekā simt tūkstoši cilvēku bijuši spiesti evakuēties… Briesmas turpinās, spēj tik uzskaitīt. Eiropā Spānijā plūdos dzīvību zaudējuši vismaz divsimt četrpadsmit cilvēku… Savukārt Lielajā Juglā pie Zaķiem ūdenslīmenis paaugstinājies par pusotru metru…

Ne nu gluži mierinājumam, bet vispārējā atziņa medijos patlaban ir tāda, ka aizvien pieaugošo dabas katastrofu daudzums cieši saistāms ar cilvēku bezjēdzīgām izrīcībām. Un tūdaļ nākas satraukties, ka nosodošajiem secinājumiem pa vidu pavīd aģentūras LETA ziņa: lūk, mūsu pašu Saeima 9. janvārī nav nobalsojusi par Klimata likumu, kura mērķis bijis nodrošināt virzību uz klimata pārmaiņu ierobežošanu un klimata noturību. Medijos, arī LSM, par to pieminēts itin kā garāmejot.

Kari, diversijas, valstu iekšējie un ārējie nemieri – arī tikai konkrētu cilvēku rīcības un ne reti ārprāta radīti. Par tiem gan ir pat iztirzājumu pārpilnība. Pats esmu publiski atzinis, ka šajā ziņā Latvijas Televīzija, konkrēti “Panorāma”, darbojas pasaules klases līmenī; par to liecina kaut vai regulārās pieslēgšanās un tiešraides no gandrīz visiem karstākajiem punktiem pasaulē. Kālab tad izdarīta tā reorganizācija, jaunu činu radīšana un ieilgusī stratēģisko plānu sacerēšana?

Un ko paši tajā visā iekšā ierautie? Kādu brītiņu vismaz Doma laukuma pazīstamajā namā brieda iekšēja rūgšana un reizumis uz āru palaista rūkšana. Izraisījās pat sašutums, ka, raugi, gudrajām galvām īstais iemesls apvienošanai – mazināt viedokļu dažādību; ar izlēcējiem divos medijos tak grūtāk tikt galā nekā vienā, turklāt ar valdošajiem uzticīgu attiecīgas noslieces apvienotā medija vadību. Neba šāds viedoklis pausts, tikai lai paķircinātu dedzīgos apvienotgribētājus.

Tā vai citādi, drīz vien iestājās pilnīgs kolektīvs klusums. Vien Arņa Krauzes populārajā raidījumā “Laikmeta krustpunktā” cienījamā raidījumu vadītāja Ilze Dobele tika atļāvusies vienu teikumu, ka ar apvienošanos paveroties plašas iespējas izvērsties. No savas puses piebildīšu: sākums gan tāds – ne šis, ne tas…