Andris Upenieks: Cik stipri vārdos, cik gļēvi darbos Apriņķis.lv
- Autors: Andris Upenieks
Foto - arhīvs
Ļaušanās dusmām vai citai neapvaldītai reakcijai uz huligānu ārdīšanos pie Brīvības pieminekļa ir slikts padomdevējs. It īpaši pēc tam, kad notikušais vairs nav ne grozāms, ne izlabojams. Taču jautājumu daudz, bet galvenie ir tādi: kā tas varēja notikt, kas tika izdarīts, lai tā nenotiktu, un kas garantēs, lai turpmāk tā nenotiktu?
Augstu amatpersonu teju vai kopējā liga ir tā: jo vairāk kāds no viņiem runā, jo mazāk kāds viņos klausās. Jo vairāk viņi pļāpā apgarotās standarta frāzēs, jo muļķīgāk tās skan.
Mediju ziņa lietišķa: pirms RFS futbola spēles pret Amsterdamas “Ajax” (sākums plkst. 22.00 “Daugavas” stadionā) pie Brīvības pieminekļa ap plkst. 19.30 izcēlās nekārtības. “Ajax” fani šāva petardes, kas krita cilvēku pūlī, trāpīja arī piemineklim, tika sasista vitrīna. Fani piekāva LTV žurnālistu Dāvidu Freidenfeldu. Pēc vairākām stundām amatpersonas sociālajos tīklos samuldējās ne vien savādi, bet arī pavisam skolnieciski: es nē, mēs nē!
Piemēram, plkst. 21.37 Rīgas mērs Vilnis Ķirsis ziņo: “Lielais futbols Rīgā ir lieliski, bet huligānisms šī notikuma aizsegā nav pieņemams, un es to stingri nosodu. Rīgas Pašvaldības policija kopā ar plašiem Valsts policijas spēkiem plecu pie pleca ir ierindā, lai nodrošinātu Rīgā kārtību pēc spēles [bet PIRMS? – aut.]. Par bojājumiem Brīvības piemineklim būs jāsamaksā!”; plkst. 21.57 premjere Evika Siliņa: “Saistībā ar viesu futbola fanu radītajām nekārtībām pie Brīvības pieminekļa sazvanījos ar iekšlietu ministru un Valsts policijas priekšnieku [LTV gan rādīja, ka Siliņa ar Ruku plecu pie pleca fano stadiona tribīnēs! – aut.]. Saņēmu apliecinājumu, ka ir iesaistīts liels likumsargu resurss un tiek darīts viss, lai nodrošinātu iedzīvotāju drošību un sabiedrisko kārtību. Pārliecinājos, ka norit cieša sadarbība ar Nīderlandes varas pārstāvjiem atbilstoši starptautiskajai praksei.”
Ierēdniecisko daiļrunību diez vai vēl smalkāk jāslīpē Rīgas vicemērei Lindai Ozolai: “Šovakar notikušās Nīderlandes futbola fanu nekārtības man kā atbildīgai vicemērei par drošību un kārtību pilsētā ir absolūti nepieņemamas un, manuprāt, novēršamas ar stingru likuma bardzību, policijai rīkojoties maksimāli efektīvi.” Re, kā var sevi pat paslavēt!
Pretreakcija no “vienkāršās tautas” cilvēciski saprotama. Ronalds: “Jūs netiekat galā ar pāris tūkstošiem fanu? Ko jūs ar krievu zvēriem darīsiet, ja, nedod Pērkons, pienāks tāda diena? Kvītis par braukšanu pie Mildas ar tanku tirgosiet?” Aiva: “Pārlasiet, ko uzrakstījāt un cikos (!). Ko darījāt PIRMS fanu ierašanās?” Ina: “Kur jūs ar savu entuziasmu bijāt PIRMS spēles? Kauns!”
Kāds seno dienu barikāžu aizstāvis pagalam sadrūvējies: “Būtu pasaukuši mūs kā toreiz! Ar traktoriem, buldozeriem! Dievs augstais! Atkal – sasaukuši komisijas sēdi! Cik var? Visas tās sēdes jānotur, stāvot kājās, bet miera stājā jāizstiepjas tiem, kas pieļāva gānīšanos pašā Latvijas sirdī!” Piedodiet, varbūt skanēs rupji, bet mīzt pie pieminekļa nav cūcīgi? Nav jākļūst tik komiski iecietīgiem, ka it kā rupjo “mīzt” jāmīkstina par smalku “čurāt”. Šis vārds ir latviešu valodas vārds, ko “Tēzaurs” skaidro kā urinēšanu, piešķirot tam arī gļēvu baiļu nozīmi – slapināšanu biksēs. Atvainojiet, lūdzu, tā otrā nozīme man vairāk derdzas nekā pirmā.
Kauninātāju, kaunināmo netrūks pelnīti! Vienīgi tādu, kas būtu nokaunējies, ar uguni nesameklēt. Vēl vairāk. Ja augstās amatpersonas raportē, ka policija rīkojusies atbilstīgi, tad cik patiesībā atbilstīgi ir tas, ka turpmāk šādos gadījumos tiks liegta pieeja Brīvības piemineklim? Ja Evika Siliņa apliecina, ka “drošība tika nodrošināta”, tad viņai nepieklātos paskatīties acīs piekautajam žurnālistam Dāvidam Freidenfeldam? Ja Valsts policijas priekšnieks Armands Ruks LTV saka, ka policijas iespaidā “neizdemolēta pilsēta ir sasniegums”, tad nezinu, kas ir zaudējums.