Vita un Kaspars Ulsti: Paradīze zemes virsū ir tepat Ādažos! ^{Apriņķis.lv}

“Mums pat prātā neienāca, ka viņš kļūs tik populārs. Zīmējām Ādažu poligona lidotājiem, kas bieži šeit lido pāri,” atzīst Kaspars un Vita Ulsti, kuru uz Vējupes zīmētais kaķēns no oskarotās animācijas filmas “Straume” diennakts laikā kļuva populārs visā Latvijā. “Gribējām, lai viņš vismaz sagaida “Oskara” balvu.”

Vējupes kaķēns “Oskara” ceremoniju nesagaidīja, bet Kaspara Ulsta vārdi tomēr izrādījās pravietiski. Februāra pēdējā dienā, kad “Ādažu Novada Vēstis” viesojās pie Ulstu ģimenes, kaķa zīmējums jau sāka saplūst ar apkārtni, tomēr pareizā enerģija Visumā acīmredzot tika aizsūtīta, jo marta pirmā pirmdiena pienāca ar lieliskām ziņām – režisora Ginta Zilbaloža “Straume” ieguvusi “Oskaru” kā labākā pilnmetrāžas animācijas filma.

Uz Ādažiem Kaspars un Vita pārcēlās pirms aptuveni desmit gadiem. “Gribējām plašumu,” saka Kaspars. Pirms tam viņi šo apkārtni bija izbraukājuši ar velosipēdiem, labi iepazinuši, tāpēc zināja, kur grib dzīvot.

– Jūs dzīvojat klusā un mierīgā vietā pie Vējupes. Vai kaķa zīmējums uz ledus piesaistīja vairāk interesentu jūsu apkārtnei?

Vita: Šeit staigā, slido un slēpo ļoti daudz cilvēku. Ir daudz hokejistu, jo tur tālāk ir divi vai pat trīs hokeja laukumi. Bet man nešķiet, ka kaķa dēļ būtu palielinājies cilvēku skaits.

Kaspars: Nedomāju, ka kāds nāk speciāli pētīt kaķi. Vējupe jau ir liela. Ja cilvēkiem konkrēti nepasaka, kur kaķis ir, viņi jau nezina. Citādāk būtu, ja kaķis būtu kaut kur Vējupes sākumdaļā, kas atrodas Ādažu centrā.

– Vai Vējupes kaķis savu dzīvi sāka ar jūsu ierakstu “Facebook”, kas strauji kļuva populārs?

Kaspars: Jā. Mēs arī citreiz esam kaut ko uz ledus uzzīmējuši un ielikuši “Facebook”. Piecdesmit vai simt draugu atzīmē, ka patīk, un viss. Tāpat bija ar kaķi – pirmajā dienā aptuveni simts draugu smaidiņu. Forši! Nākamajā rītā atveru “Facebook” un redzu, ka atrakstījuši žurnālisti – gribot publicēt. Mums jau nav nekas pretī. (Smejas.) Pēc tam, kad to pamanīja žurnālisti, radās sniega bumbas efekts. Paldies draugiem, kuri sāka ar mūsu ziņu dalīties! Principā viņi kaķi padarīja populāru.

– Kad jūs noskatījāties animācijas filmu?

Kaspars: Mēs uz “Straumi” bijām jau otrajā dienā pēc pirmizrādes. Kad sāku skatīties, filma šķita negaidīti mierīga, bet pēc tam ļoti aizrāva.

Vita: Mēs jau nemaz nezinājām, ka filmā dzīvnieki nerunā, – tikai vēlāk sapratām, ka būs bez vārdiem. Filmas vidū jau bija asaras.

Kaspars: Ir liels kontrasts ar to, kā tagad filmās cits citu klapē, viss notiek burtiski pa sekundēm. Bet “Straume” liek aizdomāties. Kad noskatījos filmu, es biju zināmā šokā, ka kāds ir atļāvies uztaisīt kaut ko tik atšķirīgu no līdz šim redzētā. Uz filmu gāju ar pilnīgi citām cerībām, kāda tā būs. Un tad paliku uz pauzes.

– Kādu jūs bijāt gaidījis sižeta līniju?

Kaspars: Gan jau ka klasiski strauju un dinamisku.

Vita: Atceros, ka man likās – nu kā var tik daudz pateikt bez vārdiem?! Man daudzas draudzenes teica, ka beigās ir raudājušas.

Kaspars: Filmā bija ļoti daudz par savstarpējām attiecībām, palīdzēšanu cits citam, stereotipu pārkāpšanu. Un tas viss tika pateikts ar žestiem un emocijām. Tieši tā arī ir šīs filmas unikalitāte.

– Jums ir kopīga aizraušanās – ceļošana. Vai tā jūs arī saveda kopā?

Kaspars: Mēs ar Vitu iepazināmies universitātē, alpīnisma sekcijā. Pirmie reālie kalnu braucieni mums bija kopā. Pirmais nopietnais kalns mums bija Monblāns. Pēc tam Kilimandžāro, pāris reizes pārgājienos esam gājuši arī Nepālā. Gandrīz katrā mūsu ceļojumā ir kāpšana kalnos – Meksikā kāpām Orizabā (5636 metrus augsts), Peru kāpām El Misti (5822 metrus augsts), kas ir viens no augstākajiem kalniem tur. Taču kāpšana kalnos nav pašmērķis. Visi mūsu braucieni vienmēr ir bijuši ļoti saplānotas ekspedīcijas – ir gan kultūra, dabas objekti, džungļi, okeāns, gan arī kāda virsotne.

– Kurš ir plānotājs?

Kaspars: Visādi plānojam, bet vairāk laikam tomēr es ekselī sēžu. Tā ir gan finanšu, gan dienu plānošana. Ir diezgan ķēpīgi saplānot visus savienojumus. Ķīnas lielajā ekspedīcijā mēs izbraucām cauri visai Ķīnai, atkārtojot Zīda ceļa maršrutu, – braucām un nakšņojām vilcienos, nākamajā dienā apskatījām nākamo reģionu, atkal nakšņojām vilcienā, tad gājām pāri Taklamakana tuksnesim ar kamieļiem, uzkāpām piecos Ķīnas svētajos kalnos. Tas viss nozīmē rūpīgu plānošanu pa dienām, lai iekļautos laikā, nostrādātu savienojumi, paspētu noķert vilcienu, paspēt uz nākamo.

– Vai ir bijuši gadījumi, kad plānošana nenostrādā un vilcienu neizdodas noķert?

Vita: Ķīna bija liels pārsteigums, jo tur, ja kaut kas bija sarunāts, viss notika precīzi tā, kā sarunāts. Piemēram, ķīniešu pavadonis mūs pamodināja, lai varam piecos no rīta izkāpt stacijā, kur mūs jau sagaidīja. Ķīnā uz cilvēkiem varēja ļoti paļauties. Viss notika kā pa diedziņu.

Kaspars: Tieši šādā stilā mēs esam ļoti daudz kur ceļojuši, bet lielu starpgadījumu nav bijis. Āā! (Kaspars tomēr atceras.) Smieklīgākais gadījums bija, kad mums bija ieplānots lidojums uz Kaboverdi. Sēdējām Lisabonas lidostas kafejnīcu zonā, gaidījām lidmašīnu, bet izrādījās, ka pulkstenis, kas tur stāvēja, bija nepareizi uzgriezts. Relaksēti dzērām kafiju un lidmašīnu palaidām garām. Kad sapratām, ka tas tomēr nav pareizais laiks, skrējām uz iekāpšanu, bet tur jau mums pretī nāca lidojuma reģistrācijas darbinieki un teica: “Atvainojiet, lidmašīna jau ir aizlidojusi.” Tā ir, kad paļaujas uz dekoratīvu pulksteni. (Smejas.) Pēc tam nācās pāris dienas padzīvot Lisabonā, kamēr dabūjām biļetes, jo nākamie reisi bija pilni.

– Cik garas parasti ir jūsu ekspedīcijas?

Kaspars: Uz tālajiem reģioniem bez trim nedēļām īsti neko nevar izdarīt. Ķīna bija četras nedēļas. Namībiju pa skaistajām smilšu kāpām izbraucām trijās nedēļās. Kad Mjanma atvērās tūristiem, pirmajā gadā aizbraucām uz turieni, un ekspedīcija ilga trīs nedēļas.

– Jutāties tur droši?

Kaspars: Kad mēs tur bijām, šķita droši. Kā jau tas ir ar vietām, kur tūristi nav bijuši, – cilvēki ir ļoti atvērti un priecājas, ka kāds pie viņiem ir atbraucis. Ļoti sirsnīgi un priecīgi cilvēki bija arī Pakistānā. Mums par Pakistānu varbūt ir priekšstats kā par nedrošu zemi, taču patiesībā tur ir apbrīnojami draudzīgi, laipni cilvēki. Nevienā vietā nebija sajūta, ka tevi kaut kas apdraudētu.

Vita: Mjanmā cilvēki dzīvo nabadzībā, bet priecājas par katru viesi. Tur mūs, pilnīgi nepazīstamus cilvēkus, pat uz kāzām uzaicināja, nolika goda vietā, pabaroja. Mūsu gids arī mūs uzaicināja pie sevis uz mājām. Viņiem tur vispār ir tikai šorti, krekls un iešļūcenes – tas ir viss viņu apģērbs. Cilvēks ir gatavs likt galdā pēdējo, kas viņam ir, – pat neērti ēst.

Kaspars: Tur tiešām bija apbrīnojami cilvēki. Domāju, ka tā ir visās valstīs, kur ir budisma tradīcijas, – viņi citādāk izturas pret citiem.

– Un kura ir bijusi nedrošākā vieta, kur esat bijuši?

Kaspars: No pēcgaršas viedokļa…

Vita: Kaboverde.

Kaspars: Jā, Kaboverde, kur mums naktī uz jahtas bija reāls pirātu uzbrukums. Naktī melnos hidrotērpos ar nažiem mutē atpeldēja pirāti un prasīja, lai atdodam visu, kas mums ir. Tas bija sarežģīts gadījums. Tikām galā, jo bija pašaizliedzīga komanda un kapteinis, kurš ar nazi rokās stāvēja apakšā un nelaida viņus iekšā kajītē. No tā, ka nevar darīt, ko grib, viņi nedaudz samulsa, tikmēr mēs mēģinājām kaut ko darīt. Centāmies sazvanīt ostas kapteini pa rāciju, bet tā nestrādāja. Mēģinājām sazvanīt vairākus policijas numurus, tie neatbildēja. Beigās “Lonely Planet” grāmatā atradām kaut kādu numuru, kas bija norādīts kā konkrētās salas policijas numurs. Sazvanījām, un mums kāds atbildēja samiegotā balsī.

Vita: Bet aizmuka viņi tajā brīdī, kad mēs iepūtām taurē.

Kaspars: Viss notika paralēli, bet tas varēja būt izšķirošais brīdis. Palaidām miglas tauri, un viņi nolēma notīties. Kaboverde sākotnēji bija tranzīta punkts Āfrikas vergu pārvešanai uz Brazīliju, bet vēlāk tur izmitināja Portugāles kriminālnoziedzniekus [Atlantijas okeānā esošā salu valsts Kaboverde ieguva neatkarību no Portugāles 1975. gadā, – aut.]. Genofonds tur ir ļoti labs. (Smejas.) Nedroša šķita arī Latīņamerika, tur visu laiku nedaudz jāuzmanās.

– Jūs esat uzkāpuši daudzos kalnos. Kura jūsu pieredzē ir visskaistākā virsotne?

Vita: Par kalniem skaistāki ir tikai citi kalni.

Kaspars: Katrs kalns ir citādāks. Nepālā skaistums ir tie astoņtūkstošnieki. Man tur patīk formāts – paej stundu, paņem pauzīti, ieej viņu tējas namiņā un iedzer piena tēju vai tomātu zupu. Tur savijas Himalaju varenums un kultūras krāšņums.

Vita: Mēs pagājušajā gadā bijām via ferrata [kalnu maršruti ar drošības trosēm un atbilstošu ekipējumu, – aut.) Dolomītu kalnos. Kad pats esi tur ticis augšā, tiešām ir ļoti skaisti!

Kaspars: Mēs kāpām pa kilometru garām vertikālām sienām Kortīnas d’Ampeco apgabalā. Daudzi posmi ir vertikāli, un tur ir, kur krist.

– Ar kādiem drošības pasākumiem jārēķinās šādos kāpienos?

Kaspars: Pašam jākontrolē savi spēki un jāsaprot, cik pats esi nodrošinājies, jo Nepālā mums bija jau daļēji sairušas drošības virves. Protams, ka via ferrata ir daudz drošāk, jo tur troses ir nostiprinātas. Kalni ir kalni – pārgalvības tur nevar būt. Visu laiku ir jāizvērtē situācija. Vēl arī jāņem vērā, ka tālajos ceļojumos nepieciešama vismaz nedēļu ilga aklimatizācija. Kilimandžāro bija ļoti skaists kāpiens. Vairākas dienas bija džungļu zona cauri lietusmežiem, tad seko nākamā zona – savannas, kur aug milzīgas agaves.

Vita: Es atceros to zonu, kurai bija ātri jāizskrien cauri, pretējā gadījumā tev virsū salien dēles. (Smejas.)

Kaspars: Pēc tam jau ir virsotne, kad stāvi pāri visai Āfrikas savannai. Pēdējais kāpiens līdz virsotnei ir arī fiziski smags, tāpēc bez aklimatizācijas tur nemaz tā uzskriet nevar.  Ir cilvēki, kas šeit [augstumā, kas ir vienāds vai tuvu jūras līmenim, – aut.] ir fiziski spēcīgi, nodarbojas ar fitnesu, kalnos pilnībā salūst. Viņi šeit visus var apskriet, bet kalnos nevelk.

– Jūs runājat par kalnu slimību?

Kaspars: Jā, arī. Tas būtībā ir skābekļa trūkums smadzenēs. Ja asinis nebagātinās ar skābekli, tad ir galvassāpes, reiboņi…

Vita: …neadekvāta rīcība, nevar pieņemt pareizus lēmumus. Tas nav tikai pavisam lielā augstumā, cilvēkiem var būt ļoti slikti arī četrtūkstoš metru augstumā.

Kaspars: Seštūkstoš metru augstumā arī fiziskā veiktspēja ir samazināta – pasper dažus soļus un pēc tam kādu laiku atelsies. Ja uztaisīsi sprintu tādā augstumā, tu izslēgsies.

– Lielos augstumos taču skābekļa baloniem ir jābūt līdzi?

Vita: Everestam tas ir obligāti.

Kaspars: Zemākajos astoņtūkstošniekos daži kāpj arī bez balona. Everestā, protams, vajag. Tie ir jau gandrīz deviņi kilometri. Skābekļa baloni ir ļoti individuāla izvēle, viss atkarīgs, kā katra cilvēka organisms reaģē uz skābekļa trūkumu. Septiņu tūkstošu metru augstumā parasti kāpj bez balona, vienu dienu var izturēt, ja vien nav jānakšņo augstumā.

– Grūtāk ir tikt augšā vai lejā?

Kaspars: Lielākā daļa negadījumu notiek, tieši kāpjot lejā. Spēki ir izsmelti.

Vita: Uz augšu kāpjot, darbojas vieni muskuļi, lejā kāpjot – citi. Un sāp ceļgali. Kad kāp augšā, tu redzi, kur kāp. Lejā tikt ir ļoti grūti.

Kaspars: Daudziem nostrādā arī psiholoģiskais faktors – virsotne ir sasniegta, var svinēt. Zūd uzmanība, neesi vairs tik ļoti koncentrējies, un tādā brīdī var palaist garām kaut kādas nianses.

Vita: Kalnos galvenais ir nevis uzkāpt, bet nokāpt.

– Kā kalnos var orientēties, piemēram, spēcīgas miglas laikā?

Kaspars: Kalnu takās ar navigācijas iekārtām ir grūti.

Vita: Trekingā [kalnu pārgājiens; iešana pa taku vai pa noteiktu maršrutu, – aut.) jau arī var uznākt migla, kad nesaproti, no kurienes atnāci un uz kurieni jāiet.

Kaspars: Ja kalnos ir tūriņi, tad tā ir navigācija, jo, ejot pa ledāju, ar mobilo telefonu navigēt precīzu taku nav iespējams. Ledājs visu laiku mainās. Jau pēc mēneša tur ir pavisam cita konfigurācija, viss aizplūdis citos virzienos. Aktīvajiem ledājiem nākamajā gadā visas takas tiek pārrakstītas no jauna – kaut kur ir aizgruvis, izveidojušās plaisas.

Vita: Mums tā bija Grenlandē, kad gājām pa Andra maršrutu, un pēkšņi priekšā gara plaisa, nevaram tikt pāri.

Kaspars: Grenlandē mums bija fantastiska ekspedīcija. Vairāk nekā desmit dienas gājām pāri Grenlandes ledus cepurei. Sākumā likās, ka tā būs pastaiga pa baltu nekurieni, bet izvērtās par apbrīnojamu piedzīvojumu. Iesaku noskatīties mūsu Grenlandes filmu. Katra diena bija pilnīgi cita ledus pasaule.

– Jūs esat bijuši septiņdesmit astoņās valstīs. Vai ir kāda, kur jūs gribētu atgriezties vai – gluži pretēji – vairs nebraukt?

Kaspars: Tādu valstu, kur nekad negribētu atgriezties, droši vien nav. Arī tajās valstīs, kur kaut kas ir atgadījies, ir bijušas jaukas lietas.

Vita: Mums ir rinda ar valstīm, kur vēl jāaizbrauc. Tagad beidzot brauksim uz Japānu. Tas bija sens, sens sapnis. Un tie ķeburi, kur neko nevar saprast.

Kaspars: Ir daudzas valstis, kurās vajag atgriezties tāpēc, ka tās ir tik lielas, ka visu nav izdevies apskatīt. Mēs labprāt atgrieztos ASV, jo mums bija fantastika ekspedīcija pa kanjoniem, Jūtu, Lasvegasu.

Vita: ASV bija pārsteigums. Tik skaista daba nekur nebija redzēta.

Kaspars: Ļoti gribētos iziet Apalaču taku vai izbraukt 66. ceļu. Tur vēl ir daudz vietu, kuras apmeklēt. Domāju, ka jāatgriežas arī Ķīnā. Daudz ko no vecās Ķīnas vēstures vēl neesam iepazinuši.

Vita: Kā jau minējām, Ķīnā ir svētie kalni, kuros katram ķīnietim vismaz reizi dzīvē ir jāuzkāpj. Tur viņiem pat tantiņas un bērni iešļūcenēs kāpj tajos kalnos.

Kaspars: Tur ir gandrīz vertikāls kāpums pa akmens pakāpieniem. Mums likās, ka to tikai alpīnisti var izdarīt.

Vita: Mums baiļu nebija, jo kāpjam kalnos, bet tie parastie ķīnieši, kas tur uzkāpj, – tas ir apbrīnojami!

– Kura no apmeklēto valstu virtuvēm jums bijusi vistuvākā?

Vita: Mēs katrā vietā ēdam to pašu, ko vietējie: Mjanmā ēdām sienāžus, Ķīnā tārpus un čūsku.

Kaspars: Fantastiskākās atmiņas par ēdieniem ir no Vjetnamas piekrastes. Vispirms tu izvēlies svaigas zivis, un tad tev jūras krastā to visu pagatavo. 

Vita: Mums ļoti garšo jūras veltes. Ļoti laba ir Vidusjūras virtuve.

Kaspars: Man joprojām ir divas vietas, kuras es iesaku kā gastronomijas tūres. Pirmā ir Toskāna – iesaku to izbraukāt, paēst Fiorentinas steikus un uzdzert fantastiskos Toskānas vīnus. Otra vieta ir Portugāle. Mani fascinē gan zivju maltītes, gan portugāļu viesmīlība. Mēs iepriekš runājām par plānošanu, bet Portugāle bija tā vieta, kur mēs gandrīz neko neplānojām. Katru rītu modāmies un meklējām nākamo vietu, ko varētu apmeklēt un pārnakšņot. Aptuvenais maršruts mums, protams, bija galvā, bet bez saspringuma, kur konkrēti mēs nakšņosim. Skatījāmies pēc apstākļiem.

– Eiropā plānošana ir vienkāršāka, jo šeit mums ir zināma kultūra. Braucot uz tālākiem galamērķiem, sīkāk jāizpēta kultūras īpatnības un vietējās tradīcijas.

Kaspars: Tālajos maršrutos nakšņošanas vietas ir jāaizrunā laikus, bieži vien tās nav iespējams atrast. Namībijā mēs braucām ar savu džipu un nakšņojām teltī uz jumta. Tur viss bija sīki un smalki saplānots – kādos nacionālajos parkos mēs paliksim. Teorētiski mēs varējām apstāties jebkurā vietā, taču tas nav atļauts drošības dēļ – ir noteiktas vietas, kur to drīkst.

Vita: Visu laiku ir jāskatās, vai neuzglūn kāds kaķveidīgais. (Smejas.)

Kaspars: Namībijā bija kolosāla pieredze, braucot cauri nacionālajiem parkiem bez gidu palīdzības. Nakšņojām ierobežotā teritorijā, kur apkārt bija augsta sēta, lai plēsīgie dzīvnieki netiek iekšā. Taču, braucot cauri pašam parkam, kas būtībā ir savvaļas rezervāts, uz ceļa var gulēt lauvas, kurām ļoti uzmanīgi jāapbrauc apkārt. Namībijā mums arī pārplīsa riepa, un, kamēr vīri to mainīja, dāmas stāvēja sardzē. Visbīstamākie ir degunradži – viņi ir pilnīgi traki, viņiem galvā nekā nav. Ja viņi redz kaut kādu apdraudējumu, var to pilnībā izārdīt.

– Cik bieži ekspedīcijās jums gadās dažādu veidu apdraudējumi?

Vita: Nu nav jau nemaz tik briesmīgi! (Abi smejas.) Kaut kas jau vienmēr gadās. Islandē mums mašīnu ar akmeņiem saskrāpēja spēcīgs vējš. Katra valsts ir interesanta.

Kaspars: Savukārt Vācijā mašīnu saskrāpēja savvaļas zoodārzā.

Vita: Dzīvnieki ir pieraduši, ka viņiem dod ēst, tāpēc kazas ar asajiem nagiem lēca mašīnai virsū.  Interesanti mums bija Cūgšpicē Vācijā [augstākā – 2962 metri – virsotne Bavārijas Alpos, – aut.]. Sākās negaiss, lija lietus, bet mēs bijām gandrīz pie pašas virsotnes. Skaidrs, ka vajadzēja paspēt uz pacēlāju, citādi kāptu lejup tumsā. Paspējām pēdējā brīdi – durvis jau bija aizslēgtas, mēs klauvējām, lai mūs arī ielaiž. Tikām iekšā.

Kaspars: Augšup kāpām pa aizvēja pusi, tāpēc nemanījām, cik spēcīgs vējš patiesībā ir. Uzkāpām virsotnes korē, bet līdz pacēlāja mājai ir vēl kāds puskilometrs. Man bija sajūta, ka, ja Vita nepieķersies pie kaut kā, viņu var vienkārši aizpūst. Mēs burtiski aizrāpojām līdz pacēlāja mājai. Tās brāzmas bija tik nežēlīgas, ka pacēlāja vagons, braucot lejā, vējā tika mētāts. Lai tiktu garām stabam un tajā neietriektos, vajadzēja diezgan uzmanīgi tam pabraukt garām, kad brāzmas bija mazākas. Tas pasākums bija ar lielu adrenalīnu. Tikmēr lejā nekas neliecināja par to, kas notiek augšā, – cilvēki pilnīgā mierā cepa savas vācu desas.

– Pieminējāt Japānu kā nākamo galamērķi. Cik ilgu laiku aizņem plānošana šādam ceļojumam?

Vita: Mēs jau kādu mēnesi intensīvi vācam informāciju, kur iesim, ko darīsim. Tāpat mēs darām pat Latvijā, lai mums būtu interesanti braucieni. Iemīļota mums ir Valmiera, ko vienmēr apvienojam ar teātri. Varam ieteikt aizbraukt uz Kosmosa muzeju Cēsīs – tur ir ļoti interesantas kosmosa misijas.

– Kas, jūsuprāt, vēl jāredz Latvijā?

Kaspars: Jāsāk ar mūsu pusi. Riteņbraucējiem es ieteiktu apbraukt apkārt Kadagas poligonam – tas ir foršs vienas dienas aplis. Tie, kam patīk braukt ar laivu, ieteiktu maršrutu, kas sākas Gaujā līdz pat ietekai jūrā, pēc tam no Gaujas ietekas gar jūras krastu airēt līdz Vecdaugavai, Daugavai, iekšā Ķīšezerā, tālāk Baltezers. Ja kāds ir ļoti spēcīgs, var mēģināt uzairēt pa Baltezera kanālu līdz Gaujai. Es neesmu mēģinājis. (Smejas.) Jāgaida, kad slūžas aizver ciet.

Vita: Ar riteņiem bieži braukājam uz Carnikavu un atpakaļ.

Kaspars: Tagad ir pavisam viegli aizbraukt līdz Gaujas ietekai ar riteņiem, dambis ir ļoti forši uztaisīts. Arī celiņš gar Gaujas-Baltezera kanālu man patīk, pa to bieži ar riteni braucu uz darbu Rīgā. Labs rīta fitness.

– Kur jūs ieteiktu kāpt cilvēkiem, kam patīk kāpšana, bet kas nav profesionāli kāpēji?

Kaspars: Interesanta vieta ir tā sauktā Bohēmijas Šveice Čehijā. Alpos ir ļoti daudz pārgājienu taku. Tepat aiz Zakopanes ir slovāku Tatri, tur ir ļoti daudz labiekārtotu taku. Skaisti pārgājienu maršruti ir arī Skandināvijā…

Vita: …kur var iet uz Trolltungu jeb Troļļa mēli, Preikestolenas klinti. Pavasarī aizbraucam arī uz Sāremā.

Kaspars: Sāremā interesants piedzīvojums ir iziet pa jūru vairākus kilometrus līdz tuvējām salām. Ūdens tur ir ap gurniem.

– Kā jums radās ideja par savas ceļojumu lapas “Adventures.lv” izveidi? Viena lieta ir ceļot, otra – to visu dokumentēt, filmēt un aprakstīt.

Vita: Kaspars ir liels fotogrāfs.

Kaspars: Tā ir ģimenes tradīcija. Mans tēvs filmēja un taisīja diapozitīvu sērijas ar muzikālo pavadījumu, kas ģimenes draugiem bija kā vakara šovi. Man tas ļoti patika, līdz ar to es to pārņēmu. Par lielajām ekspedīcijām man ir pilnmetrāžas ceļojumu filmas.  Ir gan tādas filmas, kas joprojām stāv un gaida publicēšanu. Piemēram, Tibeta, kas bija ļoti skaists ceļojums pirms septiņiem gadiem. Septiņi gadi Tibetā ir pagājuši. (Smejas.)

– Jūs daudz kur esat bijuši un daudz ko redzējuši. Vai ir vieta, kuru varat saukt par paradīzi zemes virsū?

Vita: Visur ir labi, bet nekur nav tik labi kā mājās.

Kaspars: Šeit ir mūsu paradīze. Ādažos ir fantastisks miers. Ekspedīcijās pēc tām trim nedēļām ļoti gribas mājās, lai cik forši tur arī būtu. Tā tikai šķiet, ka ceļojums būs par īsu, bet tā nebūt nav. Ja kaut vai darbadienas vai brīvdienu vakarā gribi izvēdināt galvu, uzlec uz ričuka vai dodies skriet. Es šad tad ap Vējupi izskrienu apli. Citreiz ar SUP dēļiem aizbraucam līdz “KonTiki” un atpakaļ.