Andris Upenieks: Puišiem jāaug par karavīriem jau skolā, mājās Apriņķis.lv
- Autors: Andris Upenieks
Foto - arhīvs
Puikām jau no bērnības gribas, lai viss būtu pa īstam un viņus neturētu par ucināmiem lutekļiem. Puiši izaug ģimenēs, starp ielas, kaimiņu un skolas puikām. Protama lieta, ka nav runa tikai par zēniem, arī meitenes izaug par augstas klases sportistēm, kareivēm. Atkal tā reize, kad vieglāk spriest no personīgās pieredzes. Tikko biju sācis strādāt par skolotāju. Skolotājam tolaik ļoti uzticējās, un priekšniecību vairāk interesēja tas, ko tu vari, nevis tavs diploms kabatā.
Drauga Jāņa ģimenē auga sešgadīgi dvīņubrāļi Māris un Arnis. Saprotams, ka tāds jauneklīgs skolotājs ātri kļuva par bērnu apbrīnu un lielo draugu. Kādu reizi Māris ar interesi izprašņāja: “Andronkuli! Kāpēc bērnudārza audzinātājas un aukles ar mums runā, kā ar lellēm? Uķi, puķi, nu, nu, puisīti, mīļumiņ! Visur grupiņas, klasītes, kājiņas, pēdiņas, biksītes, sandalītes, karotītes, lāpstiņas, smiltiņas…” Citā reizē: “Redzi, uztaisījuši mums pagalmā kaut ko tādu, ko tikai muļķis varētu noturēt par automašīnu. Viņi nekad nav redzējuši īstu automobili? Būtu atvilkuši no darbnīcām īstu auto kabīni ar stūri, kloķiem!”
Atcerējos savus zaļoksnējos gadus, un tieši tas pats. Kopā ar kaimiņu puikām taisījām koka plintes, spēlējām kariņu. Milzu ozolā iebūvējām štābu un galotnē novērošanas torni. Nekādu joku, viss bija pati nopietnība: izlūki devās uz ienaidnieka apmetni grants karjerā. Tumsas aizsegā klusi, klusi ielencām apmetni un, izmantojot pēkšņumu, saņēmām visus gūstā. Paši bijām savas izdomas karavīri ar pielāgotām strēlnieku formām, pašdarinātiem stroķiem un cēlu sirdi krūtīs. Politika neeksistēja, bija tikai mūsējie un pretinieki. Aizrautīgi, kvēli, drosmīgi un gatavi kaujā krist. Pa īstam.
Arī sportā viss pa īstam. Kad skolā jau mācīju sportu, pirku skolas izlasei kreklus, šortus, bet bērni stingri pieteica: “Skolotāj, tikai tādus, kādi ir “Radiotehniķim”, “Vefiņam”! Tos puķainos ar zaķīšiem, vabolītēm uz krūtīm mugurā nevilksim! Lai ir pa īstam! Mēs taču arī esam īsti sportisti?”
Skolmeistarošanas sākumā biju divdesmit vienu gadu vecs. Pirmajā vasarā pie Ķeipenes vecās skolas ierīkoju volejbola un basketbola laukumus. Vietējie galdnieki no ēvelētiem dēļiem sameistaroja basketbola vairogus, statīvus, nopirkām grozus un jau rudenī sarīkojām sporta svētkus! Zināju, ka nekādi vārdi neaizstāj personīgo piemēru. Kopā ar audzēkņiem trenējāmies īsti: ziemā paši ierīkojām divus, trīs un piecus kilometrus garas trases. Nekas te nav izdomāts: šķita, ka mājās nesēž neviens, katrs centās izpildīt trenera norādījumus, cik katram jānoslēpo. Rūpīgi slīpējām soļu tehniku, apguvām slēpju ieziešanas mākslu.
Kuriozs: krēslotā vakarā joņoju pa trasi, pēkšņi – kas tad tas? Nāsīs iesitas jau pagaisušu cigaretes dūmu smārds. Pietuvojos vainīgajam, kas i nemēģina liegties. Paskaidroju: “Redzi, nesen rajona čempionātā tev bija ceturtā vieta, pēdējos mačos paliki sešpadsmitais, saproti, kāpēc?” Ar to pietika, lai palaidņa censonis tiktu līdz vairākām godalgotām vietām rajonā.
Šobrīd Valsts aizsardzības dienestā sūdzas par jauniešu vājajām fiziskajām spējām. Kas tas ir?! Nu jā, toreiz bija citi laiki, un lauku bērni smagi strādāja: pie biešu ravēšanas, pie siena un daudzos mājas darbos – tur arī radās tas krampis! Bija arī apbrīnas cienīgi entuziasti, kas trīs reizes nedēļā trenējās sporta spēlēs, – pašiem bija maza, pielāgota fitnesa zālīte.
Jaunajos laikos ierosināju turpināt vecās pionieru ierindas skates, kuras pārsaucām par Parādes svētkiem. Puiši atsaucās visi kā viens. Taktiski ieminējos meitenēm, ka varbūt bez viņām? Kas par protesta vētru! Ko, bez mums?! Mēs sliktākas? Par ko runa? Entuziasmu klāt neviens nenesīs? Jaunieši, stājieties Jaunsargos! Vairāki mūsu bijušie skolēni ir Nacionālo bruņoto spēku virsnieki – laba parauga cienīgi! Sporta skolotāj, tev jāaudzina spēcīgi, drosmīgi karavīri. Neplātos! Ja būtu desmit gadus jaunāks, atkal ietu zemessargos, kur mācībās jābūt tik grūti, lai viegli ir kaujā.