Andris Upenieks: Vērojam, raugāmies, apsekojam Apriņķis.lv
- Autors: Andris Upenieks
Foto - arhīvs
Jau labs laiciņš pagājis, kopš restartējamies, uzraujamies, bet ka tik nenoraujamies. Patiesībā valsts vadība dzīvo savu dzīvi – kā Paula Putniņa lugā “Ar būdu uz baznīcu”, kur darbības imitācija slēpās aiz “vērojam, raugāmies, apsekojam”. Pirmais solis jau sperts: nodibināta komisija, darba grupa birokrātijas apkarošanai.
Lai apliecinātu birokrātiskās bezdarbības un tukšgaitas likuma juridisko un faktisko dzīvotspēju, patiesībā vajadzēja sākt ar vēl vienas darba grupas izveidošanu, kura varētu saukties “Darba grupa darba grupu organizēšanai un bezgalīgai koordinēšanai” un kuras galvenais uzdevums: lai nekas, nekas nemainītos!
Nu re, pirmā grupas sanākšana jau bijusi, kurā vienprātīgi ir teju visi. Pat agrāk uz valdīšanu piktais Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents Andris Bite kļuvis pielaidīgāks, it kā runā tautai patīkami, bet valsts nedienu īstos cēloņus neskar: kaut kā tak jāsadzīvo! Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras vecbiedrs, konformisma tikumus labi apguvušais valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš progresējis tikai vienā – lavierēšanas mākslā.
Maziņš viņa komunikācijas stiliņa piemērs: “Ikdienā, esot ciešā kontaktā ar politikas veidotājiem un dažādām valsts iestādēm, ik pa brīdim rodas jautājums: kāpēc bieži vien lēmumi nav vērsti uz Latvijas izaugsmi, jo īpaši ilgtermiņa kontekstā? Viens teorētisks izskaidrojums varētu būt, ka lēmumu pieņēmēji negrib labu valstij un vēlas iedot pamatu agresorvalstu propagandai par “neizdevušos valsti”. Tomēr, zinot ļoti daudzus politiķus un ierēdņus, šādai varbūtībai īsti neticu. Vismaz pārliecinošs vairākums, manuprāt, ir pilnībā lojāli Latvijai.
Otrs izskaidrojums varētu būt, ka lēmumu pieņēmēji nav iedziļinājušies un īsti nesaprot konkrētā jautājuma būtību vai nepareizi nodefinējuši problēmu. Šī jau ir daudz ticamāka versija, un šķiet, ka bieži vien tas tieši tā arī ir.”
Pateikts kaut kas ir, bet nekas.
Endziņa valodā daudz vārdu, lai maskētu īsto dabu, neizsauktu uguni uz sevi un kalpotu zirga loka taisnošanai, apkārt čalošanai, saglabājot atkāpšanās ceļu – kā teiktu Rinkēvičs, “a ja nu?”. Vesela kaudze lapsas līkumu: “īsti neticu”, “varētu būt”, “īsti nesaprot”, “nepareizi nodefinējuši”, “ticamāka versija”, “šķiet”, “bieži vien”, “manuprāt”. Stingrs publiskās runas pasniedzējs par tādu lērumu aplamību vienā rindkopā studentu aplaimotu ar “neieskaitīts” vai 10 ballu skalā atsēdinātu ar 2 (ļoti vāji)! Jo tāda valoda atņem teiktajam jebkādu pārliecības spēku, rada neticību, neuzticību un nožņaudz jebkuru mēģinājumu pārliecināt vai argumentēt.
Kas tas ir? Tautas valodā – tukšmuldēšana. Bet, ja nopietni, kur vēl ērtākus valdības sociālos partnerus, kas varas kungiem ēd no rokas! To pašu varētu teikt par Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidentu Aigaru Rostovski, kurš pieri savelk rūpju pilnās grumbās, savu runu fantastiski diriģējot ar pirkstiem un rokām. Tieši tā, kā “Mērnieku laikos” Pāvuls sacīja par savu pušelnieku: “Nē, tam Ķenčam iekšā ir, bet ārā nenāk!” Tad ko? Valdība ticību sev jau sen ir nolaupījusi, bet cerības uz “sadarbīgajiem” sociālajiem partneriem nekādas.
Kā būtu pēc būtības? Vai mums ir vajadzīga tik milzīga (vairāku miljonu) Valsts prezidenta kanceleja, kas apkalpo vienu savādu cilvēku, no kura bezdarbības nevienai valstiskai muļķībai uz galvas nepakust ne mats? Vai mums vajadzīga štatos uzblīdusī Izglītības un zinātnes ministrija, kas sevi ieslavē tā, ka kauns lasīt: “Izglītības un zinātnes ministrija ir atbildīga par izglītības, zinātnes, sporta, jaunatnes un valsts valodas politiku Latvijā. Mēs esam šeit, lai veicinātu ļoti novatorisku, bagātu un integrētu sabiedrību, kurā ikvienam ir vienādas attīstības iespējas.”
Kā birokrātijas tēriņus samazināt pēc būtības? Būtiski apcērpot nevajadzīgo! Valainis ieminējās, ka jālikvidē naudīgais Sabiedrības integrācija fonds. Kur viņš pazuda?