Atgriežoties Latvijā, piedāvā krimināla satura lekcijas – sievišķīgi, profesionāli un šokējoši ^{Apriņķis.lv}

Mūsu sarunā atklāsies, kā augstie mācību sasniegumi Anglijas universitātē aizveda viņu līdz pārrunām ar pašu Anglijas slepenpoliciju. Specifiskās zināšanas un pieredze šobrīd konvertējas arī Latvijā izpārdotās lekcijās par dažādām “kriminālām tēmām”. Ar veselīga humora devu tiesu psiholoģijas docētāja klausītājus ved līdz pat cilvēka prāta tumšākajiem nostūriem, kā arī liek domāt par tiem, kas, iespējams, dzīvo gaužām labu dzīvi, tomēr ir klasificējami kā sociopāti vai narcisi. Intervijas beigās ar interesi ielūkojos arī Rūtas “Instagram” profilā @wannabe_forensic_mom.

Nebaidās skatīties augstāk

Pirmo lēmumu doties prom no Latvijas Rūta pieņēma pirms aptuveni septiņpadsmit gadiem. Viņa tikko uz savas ādas bija piedzīvojusi potenciālu apkrāpšanu, bet, pateicoties savai vērībai un savlaicīgai sadarbībai ar oficiālajām instancēm, toreiz divdesmit gadus vecā ogrēniete piekrita piedalīties vērienīgā atmaskošanas operācijā. Tā ilgusi trīs mēnešus, un policijas meklētā sērijveida krāpniece, kas gadiem ilgi bija apkrāpusi daudzus lētticīgos saistībā ar nekustamā īpašuma iegādi, tika aizturēta. Izmeklētāji Rūtai teica, ka viņa ir pirmais cilvēks divdesmit gadu laikā, kas ir atnācis, pirms tika apkrāpts.

Pirmā dzīves pieredze ārvalstīs latvietei bija Vācijā. Tur jau dzīvojusi viņas mamma, bet, kad pēc laika Rūta tur palika viena ar meitiņu, viņa saprata, ka bez atbalsta nespēj apvienot meitas vešanu uz skolu un nokļūšanu darbavietā. Stabilā un labā dzīves kvalitāte un līdzcilvēku attieksme – tas ir pirmās lietas, kas, atgriežoties Latvijā, Rūtai uzreiz pietrūkušas. “Kad pieņēmu lēmumu braukt tomēr atpakaļ, man bija grūti atrast sev vietu. Daudz mainīju darbavietas, jo bija grūti pieņemt to, kā šeit izturas pret darbiniekiem. Cilvēktiesības, cieņa, darba kvalitāte, pat darbadevēju tolerance pret piedauzīgiem komentāriem. Dzirdēju sakām: ja klients tev grib uzšaut pa dibenu, tas ir normāli. Nē, tas nav normāli!” saka Rūta, uzsverot, ka nevienam ar to nebūtu jāsamierinās. 

“Tad iepazinos ar savu vīru, Liepājā studēju kultūras vadību, un viss nostabilizējās, līdz tieši mans vīrs uzstāja, ka grib braukt prom no Latvijas. Mums jau bija piedzimusi meitiņa, un, lai arī daudziem tas bija šoks, mēs tiešām izlēmām pārcelties uz Angliju. Es biju nogurusi no šejienes vides, un labi apmaksātais darbs un bizness mani neatturēja aizbraukt,” atceras Rūta. Piecu gadu laikā viņa Latvijā sev apkārt bija redzējusi pietiekami daudz konfliktu, kuros cilvēki izrādījuši absolūtu necieņu cits pret citu. “Mēs Latvijā paciešam ļoti daudz, baidāmies stāties pretī. Šo gadu laikā visai bieži tiku ierauta konfliktos, kur aizstāvēju tos, kas sevi nevar aizstāvēt,” stāsta Rūta.

Vācijas pieredze viņai palīdzējusi iedzīvoties Anglijā. Arī darba meklējumos Rūta nav baidījusies skatīties augstāk un pēc pāris “mazajiem darbiem” drīz vien sākusi strādāt par restorāna menedžeri, jau pēc neilga laika piedzīvojot paaugstinājumu. Taču attiecības ar vīru metušas līkločus, kā apliecinot statistikas sauso informāciju, ka pāri, kas aizbrauc uz ārzemēm, bieži mēdz šķirties. Arī Rūta šķīra laulību no vīra un turpināja dzīvi kopā ar meitām, nebaidoties no sapņiem par savu profesionālo izaugsmi.

Iemācījās celties agri un mācīties

Lai realizētu savu vēlmi mācīties, Rūta sāka studiju vietas meklējumus un drīz vien atrada meklēto – tiesu psiholoģijas studijas augsti novērtētā universitātē, kas bija tikai divdesmit minūšu attālumā no viņas dzīvesvietas. “Tajā tikt nebija viegli, bet, neskatoties uz manu angļu valodu, man tas izdevās. Tomēr, kad apmeklēju pirmo lekciju, domāju, ka man ir beigas. Pirmajā uzrakstītajā darbā vispār nebija nevienas pareizas rindkopas. Tā es iemācījos celties piecos no rīta, caur asarām mācījos un strukturēju savu dienu. Es pabeidzu universitāti ar izcilību,” Rūta neslēpj lepnumu, jo tikai pieci procenti no kursa ieguvuši tik augstu novērtējumu.

Rūta atceras, kā, sākot studēt savu sapņu profesiju, mainījusies viņas dzīves perspektīva. Otrajā kursā labākie studenti aicināti uz sarunām ar Apvienotās Karalistes Slepeno izlūkošanas dienestu jeb MI6 un Drošības dienestu jeb MI5, lai uzzinātu par iespējām strādāt šajos dienestos. Tikai pāris izšķirīgu iemeslu atturēja Rūtu no kandidēšanas uz amatu kādā no tiem. Dzīvojot vienai, viņai bija jātiek galā ar bērnu audzināšanu.

“Darba specifika bija sarežģīta, es nedrīkstētu ne ar vienu par to runāt, un es arī sapratu, ka nevaru taču atļauties pēkšņi divas nedēļas nenākt mājās. Nebiju tomēr gatava ziedot pilnīgi visu savu dzīvi darbam, lai arī man tas patiktu,” atceras Rūta. Anglijā viņa uzsāka mācības policijas programmā, lai kļūtu par izmeklētāju, taču tās pārtrauca, kad ceļi atkal sāka vīties Latvijas virzienā.

Anglim sirds varētu apstāties...

Rūta atklāj arī vairākas lietas, kas viņai nav bijušas līdz galam saprotamas Anglijā. Piemēram, tas, kā tiek izglītoti bērni. Ja Latvijā tomēr pastāv kādas standarta prasības par noteiktu zināšanu līmeni, Anglijā uz to neuzstāj. Katrs dara tik, cik varot. “Izglītībā līdz devītajai klasei neviens tur neiespringst, kur tu ar savām atzīmēm tālāk tiksi. Ja netiksi nekur, valsts tevi ar pabalstiem uzturēs. Ne visās skolās, protams. Un vidusskolā sākas īstā cīņa par vietu zem saules. Latvijā mēs zinām, ka, ja nestrādāsim, tad nomirsim badā.”

Vēl viens savdabīgs noteikums: Anglijā bērni pat pusaudža vecumā nedrīkstot lietot nažus un šķēres. “Pazīstamā ģimenē septiņgadniece tētim no rīta gatavoja maizītes, jo gribēja pārsteigt Tēva dienā, un sagriezās, bet vecāki nedrīkstēja viņu vest uz slimnīcu, jo tad uzreiz klāt būtu sociālais dienests. Tas šķiet absurdi, jo bērni neiemācās šīs prasmes un, vēlāk sākot strādāt, gūst dažādas traumas. Angļiem laikam sirds apstātos, ja viņi uzzinātu, ka mūsu skolā trīsdesmit bērnu šodien nesīs uz skolu, piemēram, šķēres. Līdz astoņpadsmit gadu vecumam tur veikalā nevar nopirkt ne šujamadatas, ne adāmadatas, ne šķēres, ne nazi, ne sērkociņus, ne šķiltavas,” atceras Rūta un atklāj paradoksu, ka Anglija ir līderpozīcijās Eiropā noziegumos, kas pastrādāti ar nazi. Tāda nu esot viņu prakse – tiklīdz kāds incidents, tā seko likums un aizliegums. Latviete šo jebkuru risku novēršanu vērtē kā pārspīlētu.

Laime nav naudā, tomēr...

Lēmumu atgriezties Latvijā Rūta pieņēmusi, kad vecākā meita teica: “Māsai ir jāizaug Latvijā, viņai vajag īstu bērnību.” Un nešauboties viņa zināja – tā būs dzimtā Ogre. Tomēr viņa norāda: “Valstiskā līmenī nav izdomāts, kā remigrantiem ar bērniem ērti atgriezties. Remigrācijas programma neparedz, ka var iestāties, piemēram, skolā bez dzīvesvietas pieraksta. Mums, tikai pateicoties brīnumam, viss sakārtojās.”

Šķitis arī, ka būs grūti ar laba darba atrašanu, jo Linda nav zinājusi, vai un kā Latvijā pieņems viņas izglītību. “Zināju, ka ar tūkstoš eiro algu uz papīra es neiztikšu. Tāda bija alga vakancei, kas būtu man perfekta. Taču, jau Anglijā esot, es sapratu – ir jāiekrāj nauda, lai varu kādu pusgadu dzīvot nestrādājot. Es “Instagramā” veidoju saturu par psiholoģiju un noziegumiem, un tieši saistībā ar to man kādu dienu pienāca ziņa. Man teica, ka šāds saturs nav redzēts latviski, un piedāvāja darbu augstskolā un cietumā. Darbu augstskolā es pieņēmu. Šobrīd vēl strādāju Rīgas Tehniskajā universitātē par zinātnisko asistenti, bet pusotru gadu nostrādāju par angļu valodas skolotāju – kamēr izzināju darba iespējas tiesu psiholoģijā un zinātnē.”

Linda stāsta, ka Latvijā atgriezusies ar vēlmi kaut ko dot sabiedrībai. Viņas stiprā puse esot zināšanas kriminoloģijā, tajā, kā strādā psiholoģijas likumi. Jaunā sieviete labu algu atzīst par motivējošu, tomēr prioritāri viņai esot vēlme dot pienesumu sabiedrības drošībai un izaugsmei, jo “ne jau naudā slēpjas laime”.

Dara to, kas patīk

Pašlaik Rūta ne tikai māca studentus, bet ar lekcijām brauc arī uz prokuratūru, Tiesnešu mācību centru un dažādām organizācijām, kā arī turpina būt aktīva sociālajos medijos, jo vēlas, lai “cilvēki padomā par lietām, par kurām nekad nav domājuši”. Pilnīgi nejauši Rūta izveidojusi arī lekciju izrādes, ko daži klausītāji nosaukuši par “kriminālajiem stand-up”.

“Tās ir tādas kā lekcijizrādes par manis izvēlēto tēmu, reizēm caur humoru. Nu jau man ir četras tēmas, top vēl trīs,” stāsta Rūta un piebilst, ka ir pārsteigta par negaidīti lielo pieprasījumu. Darbs kultūras jomā viņai neesot svešs, jo liela daļa dzīves pavadīta arī Ogres teātrī uz skatuves un citos novados roka iemēģināta pat režisora pienākumos, bet galvenais – viņai nav bail kāpt uz skatuves.

Viena no lekciju izrādēm ir par psihopātiem, sociopātiem un narcisiem, un tajā Rūta ar zināmu humora devu stāsta gan ekstrēmus piemērus, gan ikdienā ieraugāmo. “Protams, mēs nejokojam par upuriem, bet par situācijām un noziedzniekiem. Nākamā tēma, kas dzima no šīs, bija “Līdz nāve mūs šķirs”, kas ir par attiecībām. Tajā sāku ar toksiskām attiecībām līdz tādām, kur cilvēki vai nu kopā vai viens otru nogalina. Caur šo lekciju klausītājiem ir iespēja paskatīties no malas, kā vispār strādā attiecības, kādas teorijas tur slēpjas.”

Mīli valsti? Norādi uz problēmām

Savās lekcijās Rūta stāsta, ka cilvēks nepiedzimst ne labs, ne slikts; viņu veido sociālā vide, attiecības, globālās situācijas, ļoti nozīmīga ir arī kultūra un reliģija. “It kā esam vienā sabiedrībā, piemēram, Eiropā, bet katram ir citādāks tas spektrs un prizma. Tas ietekmē arī saņemto un izrādīto empātiju. Piemēram, puse Latvijas lauku bērnu zina, kā nokauj cūku. Anglijā uzreiz būtu vajadzīga psihiatra palīdzība, ja laukos šitā atpūstos,” smejas Rūta. “Psiholoģijā nekas nav akmenī iekalts. Es nevaru pateikt: šis cilvēks ir dzīvojis vardarbīgā ģimenē, tāpēc viņš noteikti būs varmāka. Tas, protams, var būt arī tāpēc, bet drīzāk tas būs tikai viens no faktoriem. Ir daudz gadījumu, kad divi bērni dzīvo vardarbīgā ģimenē un abi cieš, bet viens kļūst par varmāku, otrs – par to, kas palīdz, jo katrs cilvēks ir citādāks,” saka Rūta, piebilstot: “Nav laba prakse jau priekšlaikus kādu norakstīt. Psiholoģiju vajag izmantot pareizi – izvērtējot potenciālos riskus, mazinot to iespējamību. Ir jāpēta fakti, nevis kaut kas jāizdomā, jo tev tā liekas.”

Rūta atgādina, ka patiesībā cietumos sēž ļoti daudz labu cilvēku – viena nepareiza lēmuma dēļ. “Cilvēks savā dzīvē varbūt ir pieņēmis tūkstošiem labu lēmumu, bet tad pieļāvis vienu nepareizo. Tāpat arī mēdz būt tā, ka daudzi patiešām ļauni un slikti cilvēki nav pat cietuma tuvumā. Paskatieties, kaut vai Pablo Eskobars – viens no slavenākajiem noziedzniekiem pasaulē, kuram joprojām klanās puse valsts, jo viņš ir veicis ļoti daudz laba paralēli visam ļaunumam. Nekas nav tikai labs vai tikai slikts.”

Latvijā, salīdzinot, piemēram, ar Angliju, esot izteiktāka slēptā noziedzība, un pašā latvietī reizēm mītot kāds naids, nepatika pret otru, dusmas. “Tomēr, lai arī mums daudz kas liekas negodīgi, mēs izjūtam kaunu, runājot par problēmām. Angļiem, piemēram, ir vieglāk atzīt: es vairs nevaru atļauties tā dzīvot. Par francūžiem nemaz nerunājot. Mums no pagātnes nāk līdzi tas, ka – es kaut badā miršu, bet būs man tā smukā mašīna, un es neteikšu, ka man ir grūti. Tā ir nabadzīgas tautas domāšana. Un, tiklīdz kāds sāk runāt par problēmām, viņam brūk virsū, jo viņš ir to skudru pūzni sakustinājis. Bet valsti mīl tie cilvēki, kas norāda uz problēmām, lai tās risinātu, nevis izliekas, ka viss ir perfekti,” uzsver Rūta, iedrošinot latvieti nebaidīties ziņot par pārkāpumiem vai pāri nodarījumiem pret sevi un citiem.