Doktore Virgīnija Vītola par dzīvi zinātnē un vasarām Lielvārdē ^{Apriņķis.lv}

Doktora grādu materiālu fizikā Virgīnija Vītola ieguva 2019. gadā, tolaik tikai 29  gadus veca, aizstāvot pētījumu, kurā atklāts luminescentu, ilgi spīdošu materiālu pēcspīdēšanas mehānisms pie zemām temperatūrām. Gadu vēlāk, 2020. gadā, Virgīnija saņēma Latvijas Zinātņu akadēmijas Jauno zinātnieku balvu, kas viņai tika piešķirta par doktora darbu “Elektroniskie ierosinājumi un procesi luminiscentā ilgi spīdošā SrAl2O4 materiālā”. Šo tēmu viņa bija pētījusi arī savā bakalaura un maģistra darbā.

Par pētījumiem Virgīnija izpelnījusies arī dažādas atzinības – saņēmusi Vernera fon Sīmensa Izcilības balvu par maģistra darbu, AS “Sidrabe” stipendiju, kā arī bija viena no komandas, kas saņēma Latvijas Zinātņu akadēmijas atzinību par 2018. gada nozīmīgākajiem sasniegumiem Latvijas zinātnē par pētījumu “Jauna energoefektīva metode ilgi spīdošo pārklājumu iegūšanai uz metāliem”.

Šobrīd, 34 gadu vecumā, Virgīnija ir ne vien Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta Optisko materiālu laboratorijas vadošā pētniece, bet paralēli darbam zinātnē strādā Rīgas Tehniskās universitātes Inženierzinātņu vidusskolā, kur māca fiziku. Iespējams, daudzi skolēni, iedvesmojoties no Virgīnijas, izvēlas kļūt par zinātniekiem.

Vecāki mākslinieki, meita – fiziķe

Ierasts, ka izcili zinātnieki bērnību lielākoties aizvadījuši dzimtās, kur cieņā ir eksaktās zinības, taču Virgīnija augusi mākslinieku ģimenē. Abi vecāki pabeiguši Latvijas Mākslas akadēmiju. Mamma Ināra Liepiņa nodarbojas ar žurnālu maketēšanu, zīmē arī ilustrācijas, bet tēvs Agris Liepiņš ir pazīstams karikatūrists, vēl nesen – senlatviešu koka pils saimnieks. Ģimenē vienīgā, kurai bijis kāds sakars ar eksaktajām zinībām, bija viņas vecmāmiņa Zaiga Liepiņa, kura dzīvoja Lielvārdē un tagad jau ir aizsaulē. Zaigas kundze bija ceļu būves inženiere.

Virgīnija atceras, ka bērnībā ģimene darbdienās dzīvojusi Rīgā, kur bijis dzīvoklis, bet piektdienu pēcpusdienās visi kāpuši vilcienā, lai brauktu uz Lielvārdi, kur bija māja, būvēt pili.

Kad vecāki devās pensijā, viņi pārcēlās uz Lielvārdi, bet Virgīnija kopā ar meitiņu, kurai jau ir četri gadi, darba dēļ dzīvo Rīgā. Virgīnija ir beigusi Rīgas Centra humanitāro vidusskolu. Tur padziļināti apguva valodas un literatūru. Tobrīd viņai intereses par fiziku un matemātiku nebija. Humanitārajā novirzienā mācījusies arī māsa Lelde, kura kļuva par tulku, bet tagad kopā ar vīru Jāni Kaibalā saimnieko “Lūšu dravā”. Virgīnijai šķitis, ka arī viņai jāturpina humanitārais virziens, bet viss mainījās vidusskolā, kad viņa satika brīnišķīgu fizikas skolotāju un, dziedot fizmatu korī, sastapa līdzīgi domājošus cilvēkus.

Zinātniece neslēpj, ka pirmajos gados bijis ļoti grūti. “Mums skolā bija kādas septiņas literatūras nedēļā – angļu literatūra, ārzemju literatūra un latviešu literatūra. Vajadzēja daudz lasīt, atcerēties no galvas. Vecāki bija pārsteigti, kad teicu, ka esmu izvēlējusies studēt fizmatos, bet viņi ļāva izlemt man pašai. Sākot mācīties fizmatos, sapratu, ka ar tādu pieeju, kā mācoties humanitāros priekšmetus, nekur tālu nevarēs tikt. Ir jābūt izpratnei. Pirmajos gados pārstrukturēt domāšanu nebija viegli, bet tomēr izdevās. Visas grūtības pārvarēju un varu laimīgi dzīvot zinātnes dzīvē,” ar smaidu atceras Virgīnija, piebilstot, ka tagad, strādājot RTU Inženierzinātņu vidusskolā, viņa stāsta skolēniem, ka ar fizmatu izglītību var strādāt ne vien zinātnē, bet darīt arī daudz ko citu  – meklēt jebkuru vietu, kur šādas zināšanas ir pieprasītas. Tā var būt finanšu joma, dažādas iestādes, kur nepieciešams strukturēti domāt.

Par eksaktajām zinībām interese jārada jau bērnībā

“Man ir tā laime mācīt jauniešus, kuri jau ir apliecinājuši savu interesi par eksaktajām zinībām, bet, kad eju uz Jauno fiziķu skolu, noteikti ir svarīgi pastāstīt, ko dod šī izglītība, kā tas palīdz darba tirgū, kas ļaus nopelnīt. Stāstu, kādi ir tie dažādie veidi, kā var atrast savu karjeru ar šāda tipa izglītību, bet, runājot kopumā par dabas un eksaktajām zinātnēm, viss sākas ģimenē, un, manuprāt, vecākiem ir nevis jāiedod bērnam telefons vai dators, bet vairāk ar viņu jārunā, jānorāda uz dažādām norisēm dabā. Vismaz tā es cenšos darīt ar savu meitiņu. Trīs  četri gadi ir vecums, kad var sākt par to runāt, aizvest uz kādu pulciņu, bet arī paši mājās var piedāvāt LEGO robotikas pamatus. Es nopirku mikroskopu, un mēs skatāmies un cītīgi ar to darbojamies. Vai man izdosies viņu ieinteresēt par šīm lietām, to, protams, rādīs laiks,” saka Virgīnija.

“Jā, sākumā ir grūti, bet tas ir gluži tāpat, kā spēlējot kādu komandas sporta veidu  – ir grūti skriet, bet tā aizrautība liek aizmirst par to, ka ir grūti. Arī mācoties eksaktās zinātnes, ir tik interesanti, ka grūtības aizmirstas,” smaida zinātniece, kura LU Cietvielu fizikas institūtā sāka strādāt, vēl mācoties 11. klasē,  – aizgājusi pamēģināt uzrakstīt savu zinātniski pētniecisko darbu un tā arī tur palikusi līdz pat maģistra grāda iegūšanai. Tad kādu brīdi pastrādājusi industrijā, uzņēmumā “Sidrabe”, kas ražo lielas iekārtas pārklājuma veidošanai, bet sapratusi, ka tā brīvība un radošais gars, ko piedāvā zinātne, ir tas, kas viņai patīk.

Šobrīd Virgīnija ir vadošā pētniece Cietvielu fizikas institūta Optisko materiālu laboratorijā. Kā jau liecina nosaukums, tie ir materiāli, kas spīd, izdala gaismu, mijiedarbojas. Iepriekš ļoti daudzi zinātnieces darbi bija veltīti luminiscējošajiem materiāliem, kas, gaismas apspīdēti, pēc tam naktī spīd.

“Mēs raugāmies arī uz citiem materiāliem. Kopā ar kolēģi pētām ar gaismu apspīdinātu materiālu, uz kura vēlāk uzspiežot, tas izdala gaismu, un var izgatavot attiecīgi dažādus sensorus. Vēl mūsu kolēģi laboratorijā ar optiskām metodēm – gaismas spīdināšanu un uztveršanu – ir uztaisījuši boju, ar ko iespējams monitorēt ūdens kvalitāti pie krasta. Tad ir elektroluminiscence, kur materiāli spīd, ja tiem pievieno elektrību. Var gatavot skaistus lokanus paneļus,” ar aizrautību stāsta zinātniece, piebilstot, ka viņa šobrīd strādā ar polimēru, kurā ievieto sudrabu vai kādas citas nano daļiņas, kas, absorbējot gaismu, sasilst, attiecīgi, piemēram, polimēram, kurš ir saritinātā veidā, uzspīdinot gaismu, tas atgriežas sākotnējā formā. “To varētu izmantot kādos mikrorobotos, kur, piemēram, nav iespējams pievadīt robota rociņai elektrību, bet satveršanas funkciju varētu īstenot, uzspīdinot gaismu, un robots savelk rociņu,” skaidro pētniece.

Zinātne piedāvā brīvību un radošumu

Jautāta, kas visvairāk piesaista zinātnieka darbā, Virgīnija atzīst, ka tā pirmām kārtām ir rīcības brīvība un radošums. Visu laiku vajag pašam sevi motivēt un izdomāt, ko pētīt. Nav neviena galvenā, kurš pateiktu, ko darīt, it īpaši, nonākot līdz doktora grādam un ieņemot vadošā pētnieka amatu. “Pašam ir jādomā, kāds būs nākamais pētījumu temats. Protams, bieži gadās, ka mēģini kādu lietu izpētīt, bet tas nekur neaizved. Vai arī gadās, ka piedāvāju kādu projekta ideju Eiropas Savienībai vai Latvijas Zinātnes padomei, bet viņi noraida. Tas liek pārdomāt dzīvi, tomēr šis darbs ir ļoti aizraujošs. Zinātniekam par savu darbu ir arī jāstāsta, un attiecīgi var braukt uz dažādām konferencēm, tikties ar citiem zinātniekiem, pārrunāt, ko vēl var izpētīt. Kā jau minēju, šajā rožu dārzā neliels ērkšķītis varbūt ir tas, ka pašam sevi visu laiku ir jāmotivē. Apkārtējo pozitīvais vērtējums palīdz noturēt motivāciju vajadzīgajā līmenī,” saka Virgīnija, piebilstot, ka zinātnieka darbs nav tikai teorētisks, tam ir arī praktisks pielietojums.

Virgīnija atzīst, ka darbā eksperimenti bieži vien notiek tumšā telpā un mājās sanāk doties, kad saule jau sāk rietēt, tāpēc viņa cenšas izmantot katru iespēju pabūt kopā ar meitu. Abām patīk būt pie dabas, piemēram, pasēdēt Daugavas krastā un noraudzīties upes plūdumā.

Jautāta, kur viņa sevi redz pēc gadiem divdesmit, Virgīnija teic, ka viņas sapnis ir kādā brīdī no Rīgas pazust, un tad tiešām varētu dzīvot Lielvārdē un darboties skolā. “Varbūt tas ir tas, ko vēlos, bet līdz tam vēl ir tālu. Ja situācija ļaus, Rīgas trauksmaino dzīvi varētu nomainīt pret dzīvi mazpilsētā. Šobrīd darba ir ļoti daudz un dzīve skrejoša – starp darbu laboratorijā, ar studentiem, jauniešiem. Man īstenībā gribētos strādāt tā, lai jaunieši, ko mācu, varētu ņemt mani par piemēru. Tas būtu lieliski, ja es savus mācāmos jauniešus varētu iedvesmot kļūt par zinātniekiem vai kādas eksaktās jomas pārstāvjiem un ja man tajā būtu kāds nopelns,” smaidot saka Virgīnija Vītola.